Pa to laiku Zarēns beidzot bija ticis lejā no pavarda un nekavējoties metās bēgt. Tieši tad, kad sasniedza durvis, viņš izdzirda milzum skaļu PLAUKS! atbalsojamies augšup no cauruma. Viņš saprata, ka Lielā mamma bija nokritusi uz vienas no komposta kaudzēm lejā lielajā alā.
Goblini līksmoja un gavilēja ar ļaunu prieku. Viņi bija tikuši galā ar savu indētāju. Bet viņi vēl nevarēja likties mierā. Viņi izgāza dusmas pār pašu virtuvi. Viņi sasita izlietni. Viņi dauzīja pavardu. Viņi nolauza sviras un sadragāja cauruli. Viņi sameta katlus un maisāmās karotes lūkā un aiz smiekliem rēca, kad no alas apakšā atskanēja: "Au, mana galva!"
Un vēl viņi nevarēja rimties! Nikni rēkdami, viņi metās virsū akai un ņēmās to dauzīt, spārdīt un lauzt tūkstošiem mazos gabaliņos, līdz no tās bija palicis pāri vienīgi caurums grīdā.
"Ķerieties pie trauku skapjiem! Ķerieties pie plauktiem! Ķerieties pie atzveltnes krēsla!" viņi auroja, stumdami un grūzdami pašu izveidotajā caurumā visu, kam vien tika klāt. Beidzot vienīgais, kas izrādījās palicis virtuvē, bija
Zarēns. Atskanēja asinis stindzinošs kliedziens, it kā sāpēs rēktu ievainots dzīvnieks. "Ķeriet viņu!" bļāva goblini.
Zarēns pagriezās, izdrāzās pa durvīm un metās tālāk, lejup pa vāji apgaismotu tuneli. Goblinpuiši joņoja viņam P^aļ.
Trakojošo goblinu troksnis pakāpeniski pieklusa un izzuda.
"Es esmu atrāvies no viņiem," noteica Zarēns, ar atvieglojumu nopūties. Viņš paskatījās apkārt uz tuneli, kas stiepās priekšā un aiz muguras. Viņš satraukts norija siekalas. "Un pats es esmu apmaldījies," viņš bēdīgs nomurmināja.
Pēc brīža Zarēns nonāca krustcelēs. Viņš apstājās. Vēderā iekņudējās. Tālāk uz visām pusēm kā rata spieķi veda divpadsmit tuneļi.
"Uz kuru pusi nu?" viņš teica un nopūtās. Viss bija sagājis grīstē. Viss! Viņš ne vien bija nogājis no takas, tagad viņš bija pamanījies aizmaldīties no meža! "Un tu vēl gribēji braukt ar debesu kuģi," viņš rūgti pie sevis noteica. "Gaidi vien! Kā meža trollis tu esi stulbs, neveikls pārpratums, vairāk nekas." Un galvā viņam skanēja Speldas un Tantema balsis, atkal viņu rājot: "Viņš negrib klausīt. Viņš nekad neko nemācās."
Zarēns aizvēra acis. Kā nomaldījies bērns viņš atkal darīja to, ko vienmēr bija darījis, kad izvēles iespēju bija pārāk daudz: viņš izstiepa roku un sāka griezties apkārt.
"Kāds? Kurš? Kas?
Tu būsi TAS!"
Atvēris acis, Zarēns stāvēja un skatījās tunelī, kuru nejaušība viņam bija izvēlējusies.
"Nejaušība ir domāta muļķiem un vārguļiem," atskanēja kāda balss, no kuras Zarēnam uzmetās zosāda.
Viņš apmetās apkārt. Tur ēnā stāvēja viens no gobliniem. Viņa acis mirdzēja kā uguns. Ko nozīmēja šis jaunais pavērsiens goblinpuiša uzvedībā? Zarēns centās uzminēt.
"Ja tu tiešām gribi izkļūt no kolonijas, kundziņ Zarēn," goblins teica nu jau klusāk, "tev jāseko man." To pateicis, viņš pagriezās uz papēža un soļoja projām.
Zarēns satraukts norija siekalas. Protams, viņš gribēja tikt laukā, bet ja nu tā bija tikai viltība? Ja nu viņu veda turp, kur gaidīja slēpnis?
Tunelī bija karsti, tik smacējoši karsti, ka viņu pārņēma skurbums un nelabums. No zemajiem, vas- kainajiem griestiem viņam uz galvas krita lipīgi pilieni un tecēja lejup pa kaklu. Aiz izsalkuma vēderā sāpēja.
"Man nav izvēles," viņš nočukstēja.
Goblina apmetnis noplī- voja ap stūri un pazuda skatam. Zarēns sekoja.
Abi gāja pa tuneļiem, augšup un lejup pa kāpnēm un cauri gariem, tukšiem kambariem. Gaiss bija sasmacis ar vecuma un trūdu smaku; bija grūti elpot, un viņam reiba galva. Āda bija lipīga; mēle bija sausa.
"Uz kurieni mēs ejam?" viņš vārgā balsī sauca. "Tu laikam esi tāpat nomaldījies kā es."
"Tici man, kundziņ Zarēn," sekoja glaimīga atbilde, un, viņam vēl runājot, Zarēns sajuta iesitamies sejā vēsu pūsmu.
-
Viņš aizvēra acis un ieelpoja svaigo gaisu. Kad viņš tās atkal atvēra, goblins vairs nebija manāms. Nākamajā mirklī, apgājis apkārt stūrim, Zarēns ieraudzīja gaismu. Saules gaisma! Tā lējās iekšā pa augsto, izliekto durvju aili.
Zarēns metās skriet. Ātrāk un ātrāk viņš brāzās, tik tikko spēdams noticēt, ka viņam tas izdevies. Cauri pēdējam tunelim… pāri priekšnamam… un ĀRĀ!
"JĀ!" viņš iekliedzās.
Viņam priekšā stāvēja triju goblinpuišu grupa. Tie pagriezās un truli skatījās uz viņu.
"Viss ir labi?" Zarēns priecīgs apvaicājās.
"Vai mēs izskatāmies labi?" viens no tiem jautāja.
"Mūsu Lielā mamma mēģināja mūs noindēt," teica cits.
"Un tāpēc mēs viņu sodījām," piebilda trešais.
Pirmais bēdīgs paskatījās lejup uz savām netīrajām basajām kājām. "Bet mēs rīkojāmies par daudz pārsteidzīgi," viņš teica.
Pārējie piekrītot pamāja. "Kas mūs tagad baros? Kas mūs pasargās no drūmglūņa?" tie teica.
Pēkšņi visi trīs izplūda asarās. "Mums viņa ir vajadzīga," tie vienā balsī vaimanāja.
Zarēns nopētīja nosmulētos goblinpuišus viņu netīrajās lupatās un nosprauslājās. "Jums jādomā pašiem," viņš teica.
"Bet mēs esam noguruši un izsalkuši," goblini činkstēja.
Zarēns dusmīgi uzmeta viņiem acis. "Un…" Viņš apklusa. Viņš bija gribējis teikt: "Un kas par to?" - kā šie trīs bezpalīdzīgie goblini bija teikuši viņam agrāk. Bet viņš nebija goblinpuisis. "Un es tāpat," viņš vienkārši sacīja. "Es tāpat."
To pateicis, viņš uzgrieza muguru goblinpuišu kolonijai, šķērsoja pagalmu un aizsoļoja atpakaļ Dziļajā mežā, kas pletās visapkārt.
ASTOTĀ NODALA
PINKULACIS
Zarēns, iedams tālāk, atpogāja savas kažokādas vestes garenās pogas. Vējš bija mainījis virzienu, un gaisā bija jūtama rudens elpa. Laika apstākļi briesmu pilnajā Dziļajā mežā bija tikpat neparedzami kā jebkas cits.
Mežā visapkārt pilēja, jo lapotnes augšpusē ātri kusa nesen uzsnigušais sniegs. Vēl juzdams karstumu, Zarēns apstājās, aizvēra acis un pavērsa seju uz augšu. Ledainais ūdens šļakstījās viņam sejā. Tas bija vēss un atsvaidzinošs.
Pēkšņi kaut kas liels un smags trāpīja Zarēnam pa galvu - BŪF - tik stipri, ka notrieca viņu gar zemi. Zarēns rāmi gulēja, neuzdrīkstēdamies pakustēties. Kas viņam bija trāpījis? Vai drūmglūnis? Vai tāds baismīgs radījums tiešām bija? Ja bija, tad nav nekādas jēgas rauties čokurā. Zarēns atvēra acis, pielēca kājās un izrāva nazi.
"Kur tu esi?" viņš sauca. "Parādies!"
Nekas neparādījās. Pilnīgi nekas. Vienīgā skaņa, ko varēja dzirdēt, bija nepārtraukts "pakš, pakš, pakš" no kokiem. Tad sekoja otrais BŪF. Zarēns pagriezās. Liels sniega
spilvens, droši vien noslīdējis no augšējiem zariem, bija pilnībā saplacinājis ķemmkrūmu.
Zarēns pacēla roku uz augšu. Viņam matos bija sniegs. Viņam visapkārt bija sniegs. Viņš sāka smieties. "Sniegs," viņš teica. "Nekas vairāk. Tikai sniegs."
Zarēnam turpinot ceļu, pilēšana pieņēmās spēkā. Lija tāds kā stiprs lietus. Zarēns drīz vien bija cauri slapjš, un, viņam slājot tālāk Dziļajā mežā, zeme kļuva aizvien mitrāka un purvaināka. Katru soli nācās spert ar piepūli - piepūli, ko padarīja grūtāku izsalkums.
"Pie slakteriem," viņš murmināja. "Tā bija pēdējā reize, kad es ēdu kārtīgu maltīti. Un Debesis vien zina, cik sen tas bija."