"Palīdzi man!" viņš kliedza.
Pinkulācis pēkšņi pieslējās stāvus un apstājās pie augsta koka. Zarēns sajuta lielās ķepas sev ap vidukli, kad tas noņēma viņu no pleciem un uzcēla augstu koka zaros, tālu projām, kur asinskārie vigvigi viņu nevarēja sasniegt.
"Za-vū-ns," tas teica. "Dra-vū-gi."
"Tu arī kāp augšā," teica Zarēns. Bet, paskatījies pinkulāča skumjajās acīs, viņš saprata, ka tas nemūžam nebūtu iespējams.
Vigvigi iekodās pinkulāča kājās atkal un atkal, līdz beidzot milzīgais zvērs ar klusu vaidu novēlās zemē. Tā ķermeni uzreiz noklāja niknie radījumi.
Zarēnam acīs sariesās asaras. Viņš novērsās, nespēdams skatīties. Viņš aizspieda ausis ar rokām, bet nevarēja nedzirdēt, kā kliedza pinkulācis, kas turpināja cīņu.
Tad Dziļajā mežā iestājās klusums. Zarēns zināja, ka viss ir beidzies.
"Ak, pinkulāci," viņš šņukstēja. "Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?" Viņš gribēja lēkt zemē ar nazi rokā un nogalināt vigvigus
visus līdz pēdējam. Viņš gribēja atriebt sava drauga nāvi. Tomēr viņš pārāk labi zināja, ka neko nebija iespējams darīt.
Zarēns izslaucīja acis un paskatījās lejup. Vigvigi bija projām. Bet no pinkulāča nekas nebija palicis pāri, ne kaula, ne zoba vai naga, ne skrandas no sūnām caurau- gušās vilnas. No tālienes atskanēja kāda pinkulāča vientuļā jodelēšana. Tā sirdi plosošais sauciens laiku pa laikam atbalsojās cauri kokiem.
Zarēns cieši satvēra rokā sev kaklā pakarināto zobu. Viņš iešņukstējās. "Tas tagad nevar tev atsaukties," viņš caur asarām nočukstēja. "Nekad vairs nevarēs."
DEVITA NODAĻA
PUVUMSŪcis
Zarēns cieši skatījās lejup krēslas ēnās sev apakšā. Viņš nevarēja saskatīt nevienu vigvigu. Tie bija saskaņojuši savu nāvējošo uzbrukumu klusumā bez jebkādas spiegšanas vai pīkstēšanas pa visu slaktiņa laiku. Vienīgās skaņas, ko varēja dzirdēt, bija kaulu krakšķēšana un asiņu sūkšana. Tagad niknie mazie zvēreļi klusām bija aizsteigušies projām.
Vismaz Zarēns cerēja, ka tie bija projām. Viņš atkal iešņukstējās un noslaucīja degunu piedurknē. Viņš nevarēja atļauties kļūdīties.
Brūnās debesis virs galvas bija kļuvušas melnas. Uzlēca mēness, tas bija zemu, bet spīdēja spoži. Krēslas klusumu jau bija pārtraukusi nakts dzīvnieku pirmā rosīšanās, un pašlaik, kad Zarēns, nespēdams pakustēties, turpināja sēdēt un skatīties, šīs nakts laika skaņas pieņēmās spēkā. Tie sauca un gaudoja, tie čabinājās un spalgi kliedza: neredzami, bet tāpēc ne mazāk jūtami. Tumsā var redzēt ar ausīm.
Zem Zarēna kājām, kas šūpojās gaisā, pamežs kūpēja. Smalkas miglas vērpetes vijās apkārt koku stumbriem. Bija tā, it kā Dziļais mežs mutuļotu: ar briesmām, ar ļaunumu.
"Es palikšu te augšā," Zarēns nočukstēja pie sevis, pie- sliedamies kājās. "Līdz rītam."
Ar sāņus pastieptām rokām, lai noturētu līdzsvaru, Zarēns aizgāja pa koka zaru līdz stumbram. Tad viņš sāka kāpt uz augšu. Viņš tika aizvien augstāk un augstāk, meklējot tādu zaru žākli, kas noturētu viņa svaru un arī nodrošinātu ērtību garajā naktī, kas viņu gaidīja.
Lapotnei ap viņu kļūstot biezākai, Zarēnam acis sāka sūrstēt un asarot. Viņš noplūca vienu lapu un rūpīgi to aplūkoja. Tā bija stūraina, ar bāli zilganu mirdzumu. "Ak
pinkulāci," viņš nopūtās. "No visiem kokiem, ko varēji izvēlēties, kāpēc tev vajadzēja mani iecelt žūžubišu kokā?"
Nebija jēgas kāpt augstāk. Bija zināms, ka žūžubišu koku augšējie zari ir ļoti trausli. Un tādā augstumā turklāt vēl bija auksti. Svelošais vējš noklāja ar zosādu neapsegtās roku un kāju daļas. Zarēns pārvietojās stumbra aizvēja pusē un sāka kāpt atkal lejup.
Pēkšņi mēness pazuda. Zarēns sastinga. Mēness nerādījās, un vējš raustīja viņa pirkstus. Lēni, lēni, ar pēdām taustoties pa raupjo mizu, Zarēns uzmanīgi rāpās lejup. Bija tur vigvigi vai nebija, pietika vienreiz paslīdēt, un viņš krītot katrā ziņā nosistos.
Ar abām rokām cieši turēdamies pie zara blakus galvai, celī saliektu kreiso kāju atbalstījis stumbra iedobumā, Zarēns laidās lejup. Auksti sviedri izspiedās uz pieres, kamēr labā kāja taustījās tumsā pēc kaut kā, uz kā nostāties.
Viņš stiepās zemāk un zemāk. Rokas sāpēja. Bija tāda sajūta, ka kreisā kāja tūlīt izmežģīsies. Zarēns jau gandrīz gribēja padoties, kad piepeši ar kājas pirksta pašu galiņu sataustīja, ko bija meklējis: nākamo zemāk esošo zaru.
"Beidzot," Zarēns nočukstēja.
Viņš atslābināja elkoņus, izbrīvēja kāju no iedobuma un laidās lejup, līdz abas kājas nostājās uz zara. Pēdas augstu apņēma kaut kas mīksts un pūkains.
"Nē!" viņš ievaidējās un bailēs sarāvās.
LJz zara kaut kas bija. Kaut kāds dzīvnieks. Varbūt vigvigi tomēr spēj uzrāpties kokos.
Izmisīgi spārdīdamies, Zarēns pielika visas pūles, lai tiktu atpakaļ drošībā uz zara virs galvas. Tomēr nekas no tā neiznāca. Viņš bija noguris. Viņš pavilkās uz augšu, bet izrādījās, ka rokas ir par vāju, lai uzrautu viņu pietiekami augstu. Pirksti pamazām laidās vaļā.
Pēkšņi cauri meža lapotnei izlauzās mēness spožā gaisma. Tā meta lejup mirguļojošas sudraba bultas cauri vējā kustošām lapām. Dažādu rakstu gaismēnas spēlējās uz koka stumbra, uz Zarēna gaisā palikušā auguma un uz meža pamatnes tālu, tālu zem viņa.
Zarēns juta, kā viņa asais zods stingri spiežas pret krūtīm, cenšoties paskatīties tieši sev apakšā. Viņa acis apstiprināja to, ko pēdas bija teikušas. Uz raupjās mizas bija kaut kas - pat divi. Tie bija pieķērušies pie zara kā liela zvēra spalvainas ķepas, it kā zvērs rāptos augšā, lai tiktu viņam klāt.
Piesardzīgi Zarēns pastiepa lejup kājas un pabikstīja tos ar purngalu. Tie bija auksti. Tie nekustējās.
Zarēns nolaidās uz platā zara un aši pietupās. Tuvumā abi priekšmeti nemaz nebija pūkaini. Drīzāk tie atgādināja ap zaru aptītus tīmekļus. Zarēns pārbaudot taustīja zara apakšpusē. Viņa augums satraukumā notrīsēja.
Tas bija kokons, iekarināts zīdainā virvē. Un kokonus Zarēns jau bija redzējis agrāk. Vienā tādā kokonā bija gulējis Birkmatis, turklāt žūžubišu koku audzē Zarēns bija klāt, kad izšķīlās kāpurputns. Tomēr tik tuvu viņš to nekad nebija redzējis. Garais, nokarenais veidojums bija lielāks un daudz skaistāks, nekā viņš bija iedomājies.
"Apbrīnojami," viņš nočukstēja.
Noausts no vissmalkākajām šķiedrām, kokons izskatījās kā savērpts no cukura. Tas bija plats un ieapaļš, veidots kā liels meža bumbieris, un, šūpodamies vējā, mirguļoja mēness gaismā.
Zarēns pasniedzās uz leju un satvēra zīdaino virvi. Tad, cenzdamies lielā aizrautībā nepaslīdēt, viņš nošļūca no zara un, tverdams roku blakus rokai, laidās uz leju, līdz sēdēja jāteniski uz paša kokona.
Pēc sajūtas tas nelīdzinājās nekam citam, ko viņš agrāk bija aptaustījis: maigs, kad pieskārās, - neiedomājami
maigs taču pietiekami stingrs, lai saglabātu apveidu. IJn, kad Zarēns iegremdēja pirkstus biezajā, zīdainajā vatējumā, visapkārt izplatījās salda un spēcīga smarža.
Pēkšņa vēja brāzma lika kokonam griezties. Trauslie zari virs Zarēna svilpa un krakšķēja. Zarēnam aizrāvās elpa, un viņš satvēra virvi. Galvai reibstot, viņš paskatījās uz raibo meža pamatni apakšā. Tur kāds bija un skaļi kašņājās sausajās lapās. Zarēns netika ne uz augšu, ne leju.