kūniņu ķekars, katrā kūniņā bija kaut kas pūstošs. Zarēns atviegloti nopūtās. Radījums bija padevies. Zarēnam nebūs jāpievienojas citiem tajā nāves rindā.
Bridi vēlāk atvieglojums pārvērtās par paniku. "Es slīkstu!" viņš iesaucās.
Ķerdamies pie čaulas gabala, Zarēns izmisīgi centās tikt laukā no purva. Bet katru reizi, kad viņš pievilkās tai klāt, čaula pašķiebās un vēl vairāk piepildījās ar dubļiem. Pēc trešā mēģinājuma tā nogrima pavisam.
Tagad viņš bija dubļos līdz vēderam un grima dziļāk. Viņš vicināja rokas un spārdījās kājām, bet biezās dūņas tikai iesūca vinu vēl dziļāk.
"Ak, pie drūmglūņa!" Zarēns vaimanāja. "Ko lai es tagad iesāku?"
"Nekrīti panikā, tas ir pats svarīgākais," atskanēja kāda balss.
Zarēnam aizrāvās elpa. Tur kāds bija un vēroja viņa cīniņu. "Palīgā!" viņš iekliedzās. "PALĪDZI MAN!"
Viņš pagriezās uz pretējo pusi, cik tālu vien varēdams, bet šajā kustībā iegrima vēl par sprīdi. Tagad dubļi bija pāri krūtīm un sāka sniegties līdz kakla pamatnei. Neliela auguma kaulains goblins ar plakanu galvas virsu un dzeltenu ādu bija atspiedies pret nokaltušu koku un košļāja salmu.
"Vai gribi, lai es palīdzu tev?" viņš jautāja monotonā deguna balsī.
"Jā. Jā, es gribu gan. Tev man jāpalīdz," viņš teica, sprauslādams dubļus, kas smēlās mutē un tecēja kaklā.
Goblins pavīpsnāja un aizsvieda salmu. "Tad tā es arī darīšu, kundziņ Zarēn," tas teica. "Ja tu tiešām to gribi."
Goblins pasniedzās augšup, nolauza no koka nokaltušu zaru un pasniedza to pāri bīstamajam purvam. Zarēns izspļāva no mutes smirdīgos dubļus un rāvās uz priekšu. Viņš satvēra izbalējušo zaru un turējās pie tā visiem spēkiem.
Goblins vilka. Zarēns šļūca cauri biezajiem, iekšā velkošajiem dubļiem tuvāk un tuvāk krastam. Viņš spļaudījās. Viņš sprauslāja. Viņš lūdzās, kaut zars nenolūztu. Te uzreiz viņš sajuta cietu zemi zem ceļgaliem, tad zem elkoņiem. Goblins palaida zaru vaļā, un Zarēns izrāpoja no purva.
Beidzot ticis brīvībā, Zarēns sabruka. Un tur viņš palika guļam galīgi bez spēka, seju iespiedis sausajā zemē. Viņš goblinam bija parādā savu dzīvību. Bet, kad viņš beidzot pacēla galvu, lai pateiktos glābējam, izrādījās, ka viņš atkal ir viens. Plakangalvis nekur nebija ieraugāms.
"Ei," Zarēns vārgā balsi sauca. "Kur tu esi?"
Atbildes nebija. Viņš pieslējās kājās un paskatījās apkārt. Goblins bija projām. Zemē bija palicis vienīgi salms ar sakodītu galu. Zarēns notupās tam blakus. "Kāpēc tu aizbēgi?" viņš nomurmināja.
Nokāris galvu, Zarēns apsēdās zemē. Pēkšņi viņam ienāca prātā cits jautājums Kā plakangalvis goblins bija zinājis
vina vārdu?
DESMITĀ NODAĻA
NEGANTAS ALU DUKŅAS
Viss bija kluss. Saule spīdēja karsta un spoža. No visas tās vemstīšanās aizzīmogotajā kūniņā Zarēnam kaklā bija tāda sajūta, it kā tas būtu izberzts ar smilšpapīru. Viņam vajadzēja padzerties.
Viņš piecēlās stāvus un atskatījās uz savu ēnu, kas stiepās tālu pāri bīstamajam purvam. Ēnas galā vīdēja rāms ūdens. Tas kārdinoši mirguļoja. Ja vien būtu iespēja nokļūt līdz tam, netiekot iesūktam dubļos! Zarēns nospļāvās un atkal novērsās.
"Tas droši vien tik un tā ir sastāvējies," viņš nomurmināja.
Viņš slāja prom pāri purvainai tukšainei. Purvs kādreiz bija sniedzies līdz šejienei. Tagad, atskaitot nelielus laukumiņus ar bāli zaļām aļģēm, nekas te neauga. Tomēr dzīvība bija. Ar katru soli, ko Zarēns spēra, pacēlās niknu meža odu mākoņi un sīca ap viņu. Tie nolaidās uz sejas, uz rokām, kājām - un, kur nosēdās, tie koda.
"Lasieties! Pazūdiet!" Zarens kliedza, sizdams rijīgos kukaiņus. "Ja ne tas, tad… AIJU!" Plauks! "…kaut kas cits!" Plauks. Plauks. Plauks.
Zarēns sāka skriet. Meža odi lidoja līdzi viņam, plivinoties vējā kā spīdošs palags. Ātrāk. Ātrāk. Garām nokaltušo koku skeletiem. Steigšus pāri atsperīgajai kūdrai. Paklūpot, paslīdot, bet ne mirkli neapstājoties. Projām no ļaunā puvum- sūča vientulīgā mājokļa un atpakaļ uz Dziļo mežu.
Zarēns to saoda, iekams bija sasniedzis. Smilšmāla augsne, krāšņā lapotne, sulīgie augļi - pazīstamās smaržas, no kurām mutē sanesās siekalas un sirds pukstēja tik ātri kā vēl nekad. Meža odi par to nebija tādā sajūsmā. Sātīgajām, auglīgajām smaržām pieņemoties spēkā, odu daudzums samazinājās. Tie pameta upuri un atgriezās tukšainē, kur gaiss bija kodīgs un muklains.
Zarēns noguris soļoja uz priekšu un augšup. Dziļais mežs apņēma viņu kā milzīga zaļa sega. Nekur nebija ne stigas, ne takas; viņam nācās pašam lauzt ceļu caur spēcīgi saaugušo pamežu. Viņš gāja caur meža papardēm un milzu ērgļpapardēm, augšā pauguros un lejā ieplakās. Nonācis pie nokarenā kārkla, viņš apstājās.
Nokarenais kārkls ar garajiem, lokanajiem, pērļainām lapām klātajiem zariem auga tikai ūdens tuvumā. Pinku- lācis viņam to bija iemācījis. Zarēns pašķīra nolīkušo zaru kreļļainos aizkarus, un tur, burbuļojot pār oļiem klātu gultni, bija kristāldzidra ūdens strauts.
"Paldies Debesīm!" skaļi iesaucās Zarēns un nometās ceļos. Viņš saspieda kopā plaukstas un iegremdēja tās ledusaukstajā ūdenī. Viņš ieņēma mazu malciņu, norija to un sajuta, kā aukstais šķidrums plūst viņa ķermenī. Viņš dzēra vēl un vēl. Viņš dzēra, līdz vēders bija pilns un slāpes bija remdētas. Tad ar pateicības pilnu nopūtu Zarēns, saceļot šļakatas, iemetās strautā. Un tur viņš palika guļam. Ūdens tecēja viņam pāri, remdējot meža odu kodumus, * izmazgājot drēbes un matus. Viņš palika strautā, līdz bija aizskalotas projām dubļu un vēmekļu, un smirdīgās žults pēdējās paliekas.
"Atkal esmu tīrs," viņš teica un pieslējās uz ceļiem.
Te uzreiz pāri ūdenim aizšāvās oranžs zibsnis. Zarēns sastinga. Vigvigi bija oranži! Galvu turēdams pieliektu, Zarēns pacēla acis un satraukti paskatījās cauri gludajiem, pilošajiem matiem.
Strauta pretējā pusē aiz liela akmens bija pietupusies meitene, nevis vigvigs. Meitene ar bālu, gandrīz caurspīdīgu ādu un oranžu matu cekulu. Sabiedrība.
"Ei!" Zarēns iesaucās. "Es…" Bet meitene pazuda skatam. Zarēns pielēca kājās. "ŪŪ!" viņš kliedza, brizdams pāri strautam. Kāpēc viņa negribēja gaidīt? Viņš izkāpa krastā un uzlēca uz akmens. Kādu gabalu priekšā viņš pamanīja meiteni slēpjamies aiz koka. "Es nedarīšu tev pāri," viņš izdvesa pie sevis. "Es esmu labs. Goda vārds!"
Kamēr Zarēns sasniedza koku, meitene tomēr atkal bija projām. Viņš redzēja, kā viņa atskatās, iekams bija ieslīdējusi klajumā, kur šūpojās garzāle. Zarēns drāzās viņai pakaļ. Viņš gribēja, lai meitene apstājas, lai atgriežas, lai aprunājas ar viņu. Viņš skrēja arvien tālāk un tālāk. Apkārt kokiem, pāri izcirtumiem - visu laiku tuvu, tomēr nekad pietiekami tuvu.
Aizskrējusi aiz resna, efejām noauguša stumbra, meitene atskatījās trešo reizi. Zarēns juta, ka pakausī mati saceļas stāvus; viņa aunradža ādas veste sabozās. Ja nu meitene nemaz negribēja pārbaudīt, vai izdevies aizmukt no viņa? Ja nu viņa pārliecinājās, vai viņš vēl turpina sekot?
Viņš turpināja doties uz priekšu, bet tagad piesardzīgāk. Viņš apgāja apkārt kokam. Meitene nekur nebija redzama. Zarēns palūkojās augšup koka zaros. Sirds viņam stipri sitās, galvas virsa kņudēja. Tur, biezajā lapotnē, varēja slēpties jebkas, lai uzkluptu, - pilnīgi jebkas.