Viņš satvēra pirkstos savus amuletus. Viņš spēra vēl vienu soli uz priekšu. Kur tā meitene bija palikusi? Vai tās bija tikai vēl vienas briesmīgas lamatas…?
"Vaaaaaiii!" Zarēns iekliedzās.
Zeme bija atvērusies, un Zarēns krita. Viņš iegāzās zemē un vēlās tālāk pa garu, izliektu tuneli lejup. Bum, bum, ripo, trah, ripo, trali, blaukš un plaukš, uz mīkstu salmu biezas kārtas. Apstulbis Zarēns paskatījās uz augšu. Viss griezās. Dzeltenas gaismas, savijušās saknes - un četras sejas, kas skatījās lejup uz viņu.
"Kur tu biji?" divas no tām jautāja. "Tu zini, man nepatīk, ka tu izej virszemē. Tas ir pārāk bīstami. Kādu dienu tevi var paraut drūmglūnis, manu meitenīt, tā nu tas ir."
"Es protu sevi pieskatīt," saīgušas atbildēja divas pārējās.
Zarēns papurināja galvu. No četrām sejām palika divas. Lielākā no tām — ar asinīm pieplūdušām acīm un savilktām lūpām - pieliecās tuvāk.
"Un kas tas tāds?" seja gaudās. "Ak Meg, ko tu šoreiz esi atvedusi līdzi?"
Meitene, kurai bija bālā āda, noglāstīja Zarēna matus. "Tas atnāca man līdzi uz mājām, Mamsij," viņa teica. "Vai es drīkstu to paturēt?"
Sieviete atliecās nostāk un sakrustoja rokas, ieelpojot un reizē piepūšoties. Viņa ar aizdomām nopētīja Zarēnu. "Cerams, ka viņš nav runājošais," viņa teica. "Es jau agrāk esmu tev teikusi, es novelku robežu pie mīluļiem, kas prot runāt."
Zarēns satraukts norija siekalas.
Mega papurināja galvu. "Man tā vis neliekas, Mamsij. Pa brīdim ir kaut kāds troksnis, bet vārdi ne."
Mamsija noņurdējās. "Ceru, ka tu man saki taisnību. Ar runātājiem ir tikai nepatikšanas."
Mamsija bija milzīga, resnām rokām, un kakls viņai bija tikpat plats kā galva. Turklāt atšķirībā no meitenes, kuras bālā āda padarīja viņu gandrīz neieraugāmu pazemes tumsā, Mamsija bija pārlieku redzama. Atskaitot seju, visas neapsegtās ādas daļas klāja zaigojoši tetovējumi.
Tur bija redzami koki, ieroči, simboli, dzīvnieki, sejas, pūķi, galvaskausi - viss, ko vien var iedomāties. Pat viņas plikais pauris bija tetovēts. Tas, ko Zarēns iesākumā bija noturējis par galvai cieši piegulošām matu sprogām, īstenībā bija saritinājušās čūskas.
Mamsija pacēla roku un domīgi pakasīja sev zem platā deguna, neviļus savilkdama augšdelma muskuļus. Viņas rakstainās kleitas piedurkne čaukstēdama pavilkās uz augšu - un Zarēnam pavērās jaunas meitenes attēls ar ugunīgi oranžiem matiem. Zem tā bija ar ziliem burtiem ietetovēts uzraksts: MAMSIJA MĪL MEGU.
"Nu?" apjautājās Mega.
Viņas māte pavīpsnāja. "Meg," viņa teica, "tu reizēm vari būt tik apnicīga dūkņa. Bet… droši vien," viņa teica. "TOMĒR," viņa piebilda, pārtraukdama Megas sajūsmas
saucienus, "tu esi atbildīga par to. Vai saproti? Tev tas jābaro, tev tas jāved pastaigāties un, ja tas piemēslos alu, tev jāsatīra. Vai tev ir skaidrs?"
"Skaidrs kā diena, Mamsij," atbildēja Mega.
"Un, ja es izdzirdēšu kaut vienu pašu vārdu," viņa turpināja, "es tam apgriezīšu kaulaino mazo kaklu. Norunāts?"
Mega piekrītot pamāja. Viņa pastiepa roku un sagrāba Zarēnu aiz matiem. "Nāc," vina teica.
"Au!" Zarēns iekaucās un ar sitienu atgrūda viņas roku.
"Tas man iesita!" Mega tūlīt pat iekliedzās. "Mamsij, mans mīlulis man iesita - tas nodarīja man sāpes!"
Zarēns pēkšņi juta, ka tiek uzrauts no grīdas un apgriezts apkārt. Kā pārakmeņojies viņš skatījās negantās alu dūkņas niknajās, asinīm pieplūdušajās acīs. "Ja tu vēlreiz, kaut REIZI pagaidīsi, iepļaukāsi, ieskrāpēsi vai iekodīsi manam mazajam mēnesstariņam, es -"
"Vai kādā citā veidā nodarīsi pāri manam ķermenim," Mega iespraucās pa vidu.
"Vai kādā citā veidā nodarīsi pāri viņas ķermenim, es -"
" Vai manām jūtām."
"— nodarīsi pāri viņas ķermenim vai jūtām, es -"
"Vai mēģināsi aizbēgt…"
"Vai mēģināsi aizbēgt," Mamsija atkārtoja. "Tu mirsi!" Viņa sapurināja Zarēnu, un viņas papīra kleita nočaukstēja. "Paklausīgs un mēms, tas ir likums. SKAIDRS?"
Zarēns nezināja, pamāt ar galvu vai ne. Ja nebija atļauts runāt, vai no viņa sagaidīja, lai viņš saprot? Tā kā Mam- sijas masīvā dūre bija cieši sagrābusi viņa vesti, viņš tik un tā tik tikko varēja pakustēties. Pavīpsnājusi Mamsija nometa Zarēnu uz grīdas.
Viņš piesardzīgi paskatījās uz augšu. Mega stāvēja aiz mātes, rātni saņēmusi rokas. Viņas sejā bija milzīgas pašapmierinātības izteiksme. Mega paliecās uz priekšu un parāva Zarēnu aiz matiem vēlreiz. Iekaukdamies aiz sāpēm, Zarēns padevīgi piecēlās kājās.
"Tā jau ir labāk," Mamsija norūca. "Kā tu to sauksi?" viņa jautāja.
Mega paraustīja plecus un pievērsās savam jaunajam mīlulim. "Vai tev ir vārds?" viņa apjautājās.
"Zarēns," viņš neapzināti atsaucās - un tūlīt pat to nožēloja.
"Kas tas bija?" ierēcās Mamsija. "Vai viņš pateica vārdu?" Viņa spēcīgi iebakstīja Zarēnam krūtīs. "Vai tu galu galā esi runātājs?"
"Zarzarzarzar," viņš teica, izmisīgi cenzdamies, lai tas pēc iespējas neizklausītos pēc vārda. "Zarzarzar!"
Mega aplika roku Zarēnam ap pleciem un uzsmaidīja mātei. "Man šķiet, es saukšu viņu par Zarēnu."
Mamsija nikni uzlūkoja Zarēnu ar samiegtām acīm. "Viens vārds, tas ir viss," viņa noņurdēja. "Un es tev noraušu galvu."
"Ar Zarēnu viss būs kārtībā," Mega viņu nomierināja. "Puika, nāc man līdzi," viņa aicināja. "Iesim spēlēties."
Iespiedusi rokas sānos, Mamsija stāvēja un noskatījās, kā Mega aizvilka viņu projām. Zarēns turēja galvu noliektu. "Es to tur neizlaidīšu no acīm," viņš dzirdēja Mam- siju sakām. "Vari man ticēt."
Ejot uz priekšu pa tuneli, Mamsijas draudi attālinājās. Sākās kāpnes un slīpumi, un garas, šauras noejas, kas veda viņus zemāk, aizvien zemāk, dziļi iekšā zemē. Zarēnam bija neomulīga sajūta, iedomājoties visu to smilšu un akmeņu svaru virs sevis. Kas lai tos aiztur no krišanas? Kas lai tos kavē aprīt viņu? •
Te uzreiz nomācošā eja beidzās. Zarēns skatījās apkārt, aiz brīnumiem trīcēdams. Viņi abi stāvēja milzīgā pazemes alā.
Mega palaida vaļā viņa matus. "Tev patiks te lejā pie mums, negantajām alu dūkņām, Zarēn," viņa teica. "Te nekad nav pārāk karsti, nekad nav pārāk auksti. Te nav lietus, nav sniega, nav vēja. Te nav ne bīstamu augu, ne niknu zvēru…"
Zarēna pirksti neviļus satvēra kaklā pakarināto zobu, un viņam pār vaigu noritēja asara.
Ne bīstamu augu, ne niknu zvēru, viņš domāja. Bet nav arī ne debesu, ne mēness… Meitene rupji iebakstīja viņam mugurā, un Zarēns gāja tālāk. Un nav brīvības.
Tāpat kā tuneļus, arī alu apspīdēja bāla gaisma. Zem kājām zemi bija cieti nomīdījušas daudzu dūkņu paaudžu kājas. Augsti griesti pacēlās tālu virs galvas. Kā grubuļaini balsti virs abiem slējās resnas, mezglainas saknes.
Šis skats ir kā paša Dziļā meža spoguļattēls, viņš domāja. Bet kā Dziļais mežs ziemā, kad koki ir kaili.
Alas mirdzuma apspīdētas, saknes bija izdēdējušas un sapinušās, un… Zarēnam aizrāvās elpa. Viņš bija kļūdījies. Gaisma nevis spīdēja uz saknēm, bet nāca no tām.
"Zarēn!" stingri uzkliedza Mega, kad viņš skrēja paskatīties tuvāk.
Baltas, dzeltenas, sēņu brūnas; vismaz puse no garajām, resnajām saknēm izstaroja maigi pulsējošu gaismu. Zarēns uzlika roku uz vienas no tām. Tā bija silta un tikko manāmi pulsēja.
"ZARĒN!" Mega spalgi iekliedzās. "PIE KĀJAS!"
Zarēns paraudzījās apkārt. Mega draudīgi skatījās u7. viņu. Paklausīgs un mēms - Zarēns atcerējās. Viņš steigšus nostājās Megai blakus. Mega paplikšķināja viņam pa galvu. "Ak, tevi interesē saknes, ko?" viņa jautāja. "Tās apgādā mūs ar visu, kas mums vajadzīgs."