Zarēns pamāja, bet cieta klusu.
"Ar gaismu, protams," teica Mega, norādīdama uz tām saknēm, kas mirdzēja. "Ar ēdamo." Un viņa nolauza divus bumbuļus no kādas šķiedrainas saknes. Vienu viņa iemeta
sev mutē. Otru iedeva Zarēnam, kas skatījās uz to bez jebkādas sajūsmas. "Ēd!" uzstājīgi teica Mega. "Nu, aiziet!" Un, kad Zarēns tomēr atteicās likt to mutē, viņa mīlīgi piebilda: "Es pateikšu Mamsijai."
Bumbulis bija kraukšķīgs un sulīgs. Tas garšoja pēc grauzdētiem riekstiem. "Mmm-mmm," Zarēns nomurmināja un tēlotā labsajūtā nolaizīja lūpas.
Mega pasmaidīja un devās tālāk. "Šīs mēs izkaltējam un samaļam miltos," viņa paskaidroja. "Šīs - pārstrādājam masā un gatavojam papīru. Šīs labi deg. Un šī…" viņa iesāka, apstājusies pie apaļas, miesas krāsas saknes. "Dīvaini," viņa teica, saraukdama pieri. "Es nezināju, ka tās aug savvaļā." Viņa pagriezās pret Zarēnu un nolūkoja viņu no galvas līdz kājām. "Zarēn," viņa stingri teica. "Tu nekad, nekad nedrīksti ēst šāda veida sakni!"
Mazliet tālāk viņi nonāca vietā, kur vairums stāvo sakņu bija nocirstas, lai veidotu klajumu ap dziļu ezeru ar tumšu ūdeni. Tās saknes, kas bija palikušas, pie zemes veidoja paplatinājumu un līkumojot slējās augšup kupolveida. Tām pa vidu atradās grupa milzīgu kapsulu, katra no tām atsevišķi, bet saistīta ar blakus esošo. Ieapaļās, dzeltenbrūnās kapsulas ar mazām, tumšām, apaļām ieejām vietumis veidoja pauguru gluži vai piecstāvu mājas augstumā.
"Dūkņušūnās mēs dzīvojam," teica Mega. "Nāc man līdzi."
Zarēns pasmaidīja. Mega nebija sagrābusi viņu aiz matiem. Viņa bija sākusi tam uzticēties.
Kapsulas, kā Zarēns atklāja, bija veidotas no biezas papīrveida vielas, kas līdzinājās Mamsijas kleitai, tikai biezākas. Tā krakšķēja zem kājām, kad Zarēns kūņojās augšup pa savienotājejām, un dobji atbalsojās, kad viņš pieklaudzināja pie apaļajām sienām.
"Nedari tā!" Mega asi uzsauca. "Tas traucē kaimiņienēm."
Megas kapsula atradās paugura augšpusē pa kreisi, un tā bija ievērojami lielāka iekšienē, nekā izskatījās no ārpuses. Krēmkrāsas gaisma no saknēm spīdēja cauri sienām. Zarēns paostīja gaisu. Gaisā varēja just kanēļa smaržu.
"Tu droši vien esi noguris," Mega paziņoja. "Tava vieta ir tur," viņa teica, norādīdama uz grozu. "Mamsijai nepatīķ, ka mīluļi guļ manā gultā." Viņa nerātni pasmaidīja. "Bet man patīk! Aiziet, lec augšā," Mega uzsauca, pasizdama pa gultas malu. "Es viņai neteikšu," viņa sacīja un iesmējās.
Zarēns darīja, kā viņam lika. Iespējams, ka tās nebija ļauts, tomēr biezais papīrveida matracis bija mīksts un silts. Zarēns tūlīt pat iegrima dziļā bezsapņu miegā.
Pēc dažām stundām - dienai un naktij nebija nozīmes alu dūkņu mitekļos ar nepārtraukto blāzmu - Zarēns pamodās, juzdams, ka viņam kāds plikšķina pa galvu. Viņš atvēra acis.
"Vai labi gulēji?" dzīvi apjautājās Mega.
Zarēns noņurdēja. *
"Labi," viņa teica, izlēkdama no gultas, "jo mums ir milzum daudz darāmā. Mēs drusku pavāksim bumbuļus un patecināsim sakņu pienu brokastīm. Tad, kad būsim visu novākuši, Mamsija grib, lai mēs palīdzam papīra gatavošanā. Tik daudzas no mums, meitenēm, pēdējā laikā ir kļuvušas par negantajām dūkņām, ka sāk pietrūkt materiāla kleitām. Un tad, ja tu labi uzvedīsies," Mega turpināja, elpu neatvilkusi, "mēs iesim pastaigāties. Bet vispirms," viņa teica, niekodamās gar Zarēna matiem un ar pirkstiem maigi noglāstot viņa vaigu, "vispirms, Zarēn, mīļumiņ, es tevi padarīšu skaistu."
Zarēns ieņurdējās un bēdīgi noraudzījās, kā Mega darbojas ap nelielu bufetīti. Pēc brīža viņa atgriezās ar paplāti, uz kuras bija salikusi visādus niekus un sīkumus. "Tā," viņa teica, nolikdama paplāti uz grīdas, "tagad nāc un apsēdies man priekšā."
Negribīgi Zarēns darīja, kā viņam lika.
Mega paņēma mīkstu, pelēku sakņu šķiedras gabaliņu un nomazgāja viņu ar ūdeni, ko iepriekš bija atnesusi no ezera un iesniaržinājusi ar rozes sakni. Tad viņa to nosusināja un uzgāza virsū tumšu pūderi ar asu aromātu. Kad Zarēns nošķaudījās, Mega noslaucīja viņa pilošo degunu ar kabatlakatiņu.
Tādu apvainojumu! Zarēns nodomāja, dusmīgi aizgriezdams galvu.
"Mieru, mieru!" Mega viņu norāja. "Mēs negribam, ka Mamsija padzirdētu, cik nerātns mīlulis tu esi bijis, vai ne?"
Zarēns sastinga un palika nekustīgs, kad Mega paņēma koka ķemmi un sāka sukāt viņa savēlušos matus.
"Tev ir jauki mati, Zarēn," viņa teica. "Biezi un melni…" Viņa spēcīgi parāva kādu nepakļāvīgu kumšķi. "Bet ļoti savēlušies! Zemes dēļ, kāpēc tu ļāvi tiem nonākt tādā stāvoklī?" Viņa parāva atkal.
Zarēns saviebās. No acīm tecēja asaras, un viņš iekodās apakšlūpā, līdz parādījās asinis. Tomēr neizdvesa ne skaņu.
"Es sukāju matus divreiz dienā," sacīja Mega, ar galvas kustību atmezdama atpakaļ savas spilgti oranžās krēpes. Viņa pievirzījās tuvāk Zarēnam. "Drīz," viņa čukstēja, "tie izkritīs. Līdz pēdējam matiņam. Un tad es arī kļūšu negantā. Tāpat kā Mamsija."
Zarēns līdzjūtīgi pamāja ar galvu.
"Es nevaru vien sagaidīt!" Zarēnam par pārsteigumu iesaucās Mega. "Negantā alu dūkņa. Vai vari iedomāties, manu mazo Zarēn, mīļumiņ?" Viņa nolika ķemmi. "Nē," viņa teica, "protams, tu nevari. Bet tas ir tāpēc, ka tu esi vīriešu dzimuma. Un vīrieši —"
Viņa apklusa, lai atkorķētu mazu pudelīti, un ielēja plaukstā biezu, dzeltenu šķidrumu. Tam bija salda, tomēr kodīga smarža, un, kad viņa ierīvēja to Zarēnam matos, galvas āda viņam kņudēja un acis sāka smelgt.
"- nevar būt negantie." Viņa atkal apklusa. Tad, izvēlējusies mazu matu kušķīti, viņa sadalīja to trijās plānās šķipsnās un sāka pīt bizīti. "Mamsija saka, tas viss esot saknes dēļ. Māte Asinsozols," viņa godbijīgi teica.
Zarēns nodrebēja, izdzirdējis pieminam vien asinis slāpstošo, gaļas kāro koku, kurš gandrīz bija laupījis viņam dzīvību. Viņš ar pateicību noglāstīja savu aunradža ādas vesti.
"Tā ir tā sārtā sakne, ko mēs redzējām pa ceļam šurp, Zarēn," viņa turpināja, uzvērdama krellītes uz pabeigtās bizes. "Vai atceries? Tā, par kuru es teicu, lai tu to nekad neēd. Vīriešiem tā ir indīga, saproti? Nāvējoši indīga," viņa teica pieklusinātā čukstā. "Tomēr ne mums no sieviešu kārtas," viņa piebilda.
Zarēns dzirdēja, ka viņa, atdalot nākamo matu kušķi, iespurdzas.
"Tieši saknes sula padara Mamsiju un visas citas tik lielas un stipras. "Kad Mātei Asinsozolam tik sarkana būs plūsma, tad visām negantajām alu dūkņām pietiks ēsmas." Tāds ir teiciens."
Zarēns sarāvās. "Kad Mātei Asinsozolam tik sarkana būs plūsma…" Tas bija kaut kas tāds, kas viņam bija zināms. Viņam vēderā šķebinoši sagriezās, bet Mega pa to laiku turpināja pīt un rotāt ar krellītēm viņa matus.
"Ak, tu jau sāc izskatīties glīts, Zarēn," teica Mega. Zarēns sašķobīja seju. "Protams," viņa domīgi turpināja, "dūkņu vīrieši nav mierā ar šo stāvokli. Būdami briesmīgi, kaulaini, bailīgi, nīkulīgi, izvairīgi radījumi, kādi nu viņi ir," Mega teica, riebumā saraukdama degunu. Viņa nopūtās. "Tomēr kaut kāds labums no viņiem ir. Galu galā, kādam ir jāgatavo ēst un jātīra!"
Paldies Debesīm, es esmu tikai mīlulis, nodomāja Zarēns.
"Viņi vienreiz gribēja izjaukt visu kārtību," Mega turpināja. "Es tad vēl nebiju dzimusi. Acīmredzot visi vīrieši sanāca kopā un mēģināja nodedzināt Māti Asinsozolu. Negantās alu dūkņas bija niknas. Viņas tos piekāva zili melnus, tik tiešām. Kopš tā laika viņi neko tādu nav mēģinājuši!" viņa piebilda un nepatīkami iesmējās. "Nekam nederīgais bars!"