Zarēns juta, ka vēl trīs krellītes tiek iesietas matos.
"Lai nu kā," Mega teica jau mierīgāk, "mūsu laikos galvenās saknes tiek droši apsargātas…" Viņas balss pieklusa. "Nu re!" viņa paziņoja. "Pagriezies un ļauj man tevi apskatīt!"
Zarēns tā izdarīja.
"Lieliski!" viņa teica. "Aiziet, Zarēn, mīļumiņ! Iesim un salūkosim kaut ko brokastīm."
Laiks gāja, kā jau laiks iet, tomēr nemainīgajā dūkņu alā bija grūti pateikt, cik ilgs laiks pagājis. Protams, šķita, ka Mega bez mitas griež viņam roku un kāju nagus. Un pēdējā reizē, kad viņa bija pielīdzinājusi Zarēnam matus, viņa pa vairākiem lāgiem piebilda, cik gari tie izauguši.
Megas un pārējo dūkņu lutinātam un apmīļotam, Zarēnam pie negantajām alu dūkņām pavadītais laiks bija visai patīkams. Tomēr pazeme viņam šķita nomācoša. Viņam pietrūka svaiga gaisa un vēja asuma. Viņam pie- trūka saullēkta un saulrieta. Viņam pietrūka lietus smaržas, putnu dziesmu, debesu krāsas. Visvairāk viņš ilgojās pēc pinkulāča.
Dīvainākais, dzīvojot apakšzemē - zem Dziļā meža ar tā šausmām un briesmām -, bija tas, ka Zarēnam bija laiks domāt. Esot kopā ar pinkulāci, pēc domāšanas nebija gluži nekādas vajadzības. Vienmēr bija jāgādā barība; vienmēr bija jāmeklē guļvietas. Tagad, kad viss bija pa rokai, Zarēnam neatlika nekas cits kā vien domāt.
Kad viņš tikko bija ieradies, Mega reti kad izlaida Zarēnu no acīm. Tomēr pēdējā laikā satraukums par jauno mīluli, šķiet, bija mazinājies. Mega bija aplikusi viņam kaklasiksnu un pasākusi piesiet viņu pie savas gultas, kad vien izgāja laukā bez viņa.
Virve bija gara diezgan, lai Zarēns varētu iet, kur grib, papīrveida kapsulas iekšpusē, un pat ļāva viņam nokāpt pa kāpnēm ārpusē līdz pusei uz leju. Bet katra reize, kad Zarēns sasniedza virves galu un kaklasiksna sažņaudzās ap kaklu, viņam atgādināja, ka viņš ir cietumnieks, un viņa sirds ilgojās atgriezties augšā Dziļajā mežā.
Iespējams, viņš beidzot atrastu taku un atgrieztos mājās pie savas ģimenes. Spelda būtu bezgala priecīga, ka viņas dēls pārnācis no Dziļā meža. Pat Tantems varbūt pasmaidītu, uzsistu viņam pa muguru un aicinātu uz koku
gāšanu. Viss būtu citādi. Tagad viņš iederētos, viņš vairāk censtos, viņš darītu to, ko meža troļļi dara, domātu meža troļļu domas, un viņš nekad, nekad vairs nenoietu no takas.
Siksna berza viņam kaklu. Bet tad, viņš domāja, vai viņš atkal nebūtu tāds pats cietumnieks? Mūžīgi cenzdamies būt kā meža trollis, bet nekad īsti nepiederot pie viņiem.
Viņš domāja par kāpurputnu. Kas ar to bija noticis? "Tik tālu būtu ar manis piēskatīšanu," viņš sarūgtināts nomurmināja. Tavs liktenis atrodas viņpus Dziļā meža, putns viņam bija teicis. Zarēns nosprauslājās'. "Viņpus!" viņš
teica. "Drīzāk jau zem, un mans liktenis ir palikt par izlutinātu mīluli samaitātam bērnam. Ak, pie drūmglūņa!" viņš nolamājās.
Dūkņušūnas ārpusē atskanēja čaboņa. Zarēns sastinga. Man jābeidz skaļi sarunāties pašam ar sevi, viņš nodomāja. Kādu dienu mani pieķers.
Nākamajā mirklī kapsulā iedrāzās Mega. Pār vienu roku viņai bija pārlikts salocīts brūna papīra gabals. "Man teica, lai es gatavojos," viņa satraukta paziņoja.
Viņa izklāja papīru uz grīdas un sāka zīmēt. Zarēns pamāja ar galvu tā virzienā un rādīja, ka nesaprot.
Mega pasmaidīja. "Drīz, Zarēn, dārgumiņ," viņa teica, "man to ietetovēs uz muguras." Zarēns paskatījās lejup uz zīmējumu ar lielāku interesi. Tajā bija redzama masīva, muskuļota negantā alu dūkņa; kājas plati, rokas uz gurniem un ar briesmīgu sejas izteiksmi. "Mums visām tā dara," viņa paskaidroja.
Zarēns nedroši pasmaidīja. Viņš norādīja uz zīmējumu, tacl uz pašu Megu un vēlreiz uz zīmējumu.
"Jā," teica Mega. "Tā esmu es. Vai - būšu."
Zarēns norādīja uz sevi un piešķieba galvu uz vienu pusi.
"Ak, Zarēn," viņa maigi čukstēja. "Es vienmēr tevi mīlēšu."
Nomierinājies Zarēns apsēdās taisni. Tomēr tajā brīdī ārpusē atskanēja smagi soļi. Zarēna labsajūta pazuda, un viņš sāka kodīt sava lakata stūri. Tā bija Mamsija.
"Meg?" viņa spalgi kliedza. "MEG!"
Mega pacēla galvu. "Es esmu te iekšā," viņa atsaucās, un ieeju aizsedza Mamsijas lielais stāvs.
"Tev jānāk man līdzi," viņa teica Megai. "Tūlīt."
"Vai ir laiks?" Mega dedzīgi jautāja.
"Ir laiks," skanēja skarba atbilde.
Mega nolēca no gultas. "Vai tu to dzirdēji, Zarēn? Ir laiks! Aiziet!" "Tur, uz kurieni tu ej, tev mīlulis nebūs vajadzīgs," teica Mamsija.
"Ak Mamsij, lūū-ūdzu!" Mega pielabinājās.
"Es tev saku, tev tas nebūs vajadzīgs. Pēc tam ne."
"Būs gan!" izaicinoši atbildēja Mega.
Zarēns vērās no vienas uz otru. Mamsija drūmi skatījās. Mega smaidīja.
"Tu taču gribētu nākt, ko?" viņa apjautājās.
Zarēns pasmaidīja pretī. Jebkas bija labāk nekā vēl pavadīt laiku, piesaitētam pie gultas. Viņš sparīgi palocīja galvu augšup lejup.
"Redzi nu," Mega uzvaroši sacīja. "Es tev teicu."
Mamsija nosprauslājās. "Tu tam dzīvniekam piedēvē pārāk daudz saprāta…"
"Lūdzu, Mamsij. Lūdzu!" Mega neatlaidās.
"Ak, ja nu tev vajag," pagurušā balsī teica Mamsija, paceldama apzīmēto papīru. "Bet tev viņš jātur pavadā." Viņa uzklupa Zarēnam un noskatīja viņu ar asinīm pielijušām acīm. "Un bēdīgi tev klāsies, ja tu izdarīsi kaut ko - VIENALGA, KO -, kas samaitātu manas Megas lielo dienu!"
Ārā valdīja gaidu gaisotne. Taciņas, kas veda apkārt ezeram, mudžēja no alu dūkņām, kas visas devās vienā virzienā. Dažas bija kaimiņienes, kuras Zarēns pazina. Dažas viņam bija svešas. "Redzi, cik tālu ceļu tās ir mērojušas," iepriecināta teica Mega.
Ezera otrā pusē viņi nonāca pie augstas sētas, kas veidoja plašu, apaļu iežogotu vietu. Pie apsargātās ieejas grupiņās grozījās tievi, gurdeni vīrieši. Kad Mamsija izlauza ceļu starp tiem, tie rāvās nost un smilkstēja.
"Turies blakus, Zarēn," Mega noskaldīja un parāva pavadu.
Visi trīs iegāja iežogojumā. Tiklīdz viņi parādījās, atskanēja piekrišanas saucieni no iekšpusē sanākušā pūļa. Mega nodūra galvu un kautrīgi pasmaidīja.
Zarēnu sagaidīja tāds skats, ko viņš tik tikko varēja noturēt par īstu. Tālu no augšas stiepās milzīgs sakņu saišķis, kas tuvāk zemei papletās, veidojot plašu un augstu kupolu. Rokās sadevušās, tam apkārt stāvēja negantās alu dūkņas, un viņu tetovēto ādu apspīdēja miesas sārtā sakņu gaisma.
Mamsija saņēma Megas roku. "Nāc," viņa teica.
"Pag," ierunājās viena no sardzēm. "Tas radījums nedrīkst iet Iekšējā Svētnīcā."
Mamsija pamanīja pavadu, kas vēl joprojām bija aptīta Megai ap otru roku. "Protams, nedrīkst," viņa teica. Viņa parāva pavadu un stingri piesēja tās galu pie saknes izliekuma. "Tu to varēsi dabūt vēlāk," viņa teica un piesmakuši iesmējās.
Šoreiz Mega nemēģināja viņu aizkavēt. Kā transā viņa izgāja cauri sadoto roku veidotajam aplim un tālāk iegāja sakņu kupolā. Viņa neskatījās atpakaļ.
Zarēns lūkojās pa spraugām starp saknēm. Pašā vidū bija tecināmā sakne. Resna un mezglaina tā mirdzēja spožāk par pārējām. Mega - viņa mazā Mega - stāvēja ar muguru pret to. Acis viņai bija aizvērtas. Pēkšņi negantās alu dūkņas sāka skandēt: