Tieši viņam priekšā viena vienīga sakne sniedzās lejup tunelī. Zarēns pastiepa roku. Sajūtas ziņā tā šķita nedzīva kā viss cits; auksta, stīva un bez mirdzuma. Tad no kurienes gan nāca gaisma? Viņš paskatījās augšup, un tur, augstu virs galvas, vīdēja mazs sidrabota spožuma aplītis.
"Viņš ir uzgājis kādu no gaisa lūkām," no negantajām dūkņām skanēja nikna balss.
Zarēns uzvilkās augšā pie saknes zarveida izaugumiem. "Tiešām esmu," viņš nomurmināja.
Likdams roku virs rokas, kāju virs kājas, viņš rāpās gaismas virzienā. Rokām sāpot un pirkstiem drebot, viņš atkal
paraudzījās uz augšu. Izskatījās, ka gaisma nemaz nav tuvāk. Satraukuma vilnis izskrēja cauri viņa ķermenim. Ja nu caurums augšā nebūs pietiekami liels, lai viņš pa to izlīstu?
Likdams roku virs rokas, kāju virs kājas, viņš turpināja kāpt augstāk un augstāk, skaļi un ritmiski elpojot. Ooh. Aah. Ooh! Aah! Beidzot gaismas aplis sāka izskatīties lielāks. Steigdamies pēdējās pāris pēdas augšup pa sakni, cik ātri vien uzdrīkstēdamies, - aiz muguras bija tāls ceļš uz leju līdz lūkas apakšai -, Zarēns izstiepa roku ārā, siltajā saules gaismā.
"Paldies Debesīm, ir diena," viņš nopūtās. Viņš izlīda ārā un pavēlās sāņus zālē. "Citādi es nekādi nebūtu atradis ceļu ā…" Zarēns apklusa. Viņš nebija viens. Gaisā vējoja elšana, rūkšana, trūdu asā smaka. Lēnām viņš pacēla galvu.
Izkārtas mēles un spīdīgas, melnas nāsis. Asi, atņirgti zobi, kas siekalo- /
joties zalgoja. Dzeltenas acis, kas bezjūtīgi skatījās, viņu novērtējot.
"M… m… meža vilki," viņš stostījās.
Atskanot viņa balsi sniegbaltās spalvu ap kakles saslējās stāvus. Zarēns norija siekalas. Tie bija baltkakla vilki - no visiem
visļaunākie -, un te viņu bija vesels bars. Zarēns pavirzījās atpakaļ gaisa lūkas virzienā. Par vēlu. Pamanot kustību, no meža vilkiem atskanēja asinis stindzinoša rūkoņa. Žokļus atplētis, ilkņiem pilot, tuvākais pietrūkās no zemes un metās viņam pie rīkles.
"Āāāāh!" Zarēns iekliedzās. Zvēra izstieptās ķepas atsitās viņam pret krūtīm. Abi kopā viņi atmuguriski gāzās un smagi nokrita zemē.
Zarēns turēja acis cieši aizmiegtas. Viņš varēja saost silto, pretīgo elpu sejā, kad meža vilks ošņāja un apjauta garšu. Viņš sajuta daudzus sīkus dūrienus pie kakla. Meža vilks bija saņēmis viņu žokļos. Viena kustība - no viena vai no otra - un tās būtu beigas.
Tieši tad, pārspējot viņa apdullinošos sirdspukstus, atskanēja balss. "Kas te īsti notiek?" tā jautāja. "Ko jūs esat atraduši, ko, puiši? Kaut ko katlā liekamu?"
Meža vilki rijīgi ņurdēja, un Zarēns juta, kā zobi asi iespiežas ādā.
"Laid vaļā!" balss pavēlēja. "Slēpni! Laid vaļā, es saku!"
Zobi atlaidās. Smaka mazinājās. Zarēns atvēra acis. Tur stāvēja neliels, elfam līdzīgs radījums, satvēris smagu pātagu, un cieši skatījās uz viņu. "Draugs vai barība?" viņš noprasīja.
"Dr… dr… draugs," Zarēns stomījās.
"Celies augšā, draugs," radījums teica. Zarēnam ceļoties kājās, meža vilki parāvās uz priekšu. "Viņi nedarīs tev pāri," radījums teica, redzēdams, ka Zarēns jūtas neomulīgi. "Kamēr vien es nelikšu tiem to darīt," viņš novīpsnāja.
"Tu to nedarīsi," Zarēns teica. "Ne… nedarīsi taču?"
"To vēl redzēs," skanēja atbilde. Meža vilki sāka soļot šurp un turp, laizīdami lūpas un satraukti vaukšķēdami. "Mums, mazajiem cilvēkiem, jāprot sevi pasargāt. Svešinieks ir tas pats, kas briesmas, tāda ir mana devīze. Dziļajā mežā
piesardzības nekad nevar būt par daudz." Viņš nopētīja Zarēnu no galvas līdz kājām. "Ievēro," viņš teica, "tu neizskaties diez ko draudīgs." Viņš sparīgi noslaucīja roku biksēs un pastiepa to uz priekšu. "Mani sauc Kropļotājs," viņš sacīja. "Kropļotājs Mednieks, un šis ir mans bars." Viens no meža vilkiem ierūcās. Kropļotājs tam spēcīgi iespēra.
Zarēns pasniedzās un paspieda pastiepto roku. Visapkārt meža vilki siekalojās kā negudri. Kropļotājs, pārtraucis kratīt roku, nopētīja savējo.
"Asinis," viņš teica. "Nav brīnums, ka puiši tevi uzgāja. Šī smaka viņus padara vai trakus, tā gan." Viņš pietupās un rūpīgi noslaucīja roku zālē, līdz pēdējās asiņu pēdas bija pazudušas. Viņš pacēla acis. "Un kas īsti tu esi?" viņš jautāja.
"Es esmu…" Zarēns iesāka un tad aprāvās. Viņš nebija meža trollis. Bet kas tad viņš bija? "Es esmu Zarēns," viņš vienkārši pateica.
"Ak zarēns? Es par tādiem neesmu dzirdējis. Tu mazliet izskaties pēc ļukauša vai pat pēc tukšpaura. Pat man tos ir grūti atšķirt. Tomēr par viņiem var dabūt labu naudu, tas gan. Debesu pirāti vienmēr dzenas pēc gobliniem no mežonīgākām ciltīm. No viņiem iznāk labi cīnītāji pat tad, ja tos ir mazliet grūti savaldīt… Vai zarēni ir labi cīnītāji?"
Zarēns neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru. "Diez ko nav," viņš teica.
Kropļotājs nošņaukājās. "Tik un tā par tevi daudz nevarētu dabūt," viņš noteica. "Par tādu kaulainu sīkaļu kā tu. Tomēr no tevis varētu iznākt kuģa pavārs - koks. Vai tu proti gatavot ēst?"
"Diez ko ne," Zarēns tāpat atbildēja. Viņš pētīja savu roku. Uz mazā pirkstiņa bija bnāce, bet tā neizskatījās bīstama.
"Tāda nu ir tā mana veikšanās," teica Kropļotājs. "Es biju uz pēdām vienam lielam pungalvim - es par viņu būtu labi nopelnījis, tici man - un kas notiek? Viņš pa taisno ieskrien žokļos asinsozolam, un gals viņam klāt! Baigā ķeza. Un tad puiši saož tavu smaku. Nav pat ko pieminēt," viņš piebilda un nospļāvās.
Tajā brīdī Zarēns pamanīja, kas Kropļotājam Medniekam mugurā. Tumšo kažokādu nevarēja sajaukt ne ar ko citu. Cik daudz reižu viņš bija glāstījis tieši šādu kažoku: spīdīgu, gludu un mazliet iezaļganu.
"Pinkulācis," Zarēns izdvesa, asinīm sākot vārīties. Šis pretīgais mazais elfs valkāja pinkulāča ādu!
Kropļotājs bija īsāks par Zarēnu, krietni īsāks. Godīgā cīņā Zarēns katrā ziņā viņu viegli pārspētu. Bet, tā kā nemirkšķinot uz viņu skatījās dzeltenu acu loks, Zarēnam nācās sašutumu norīt.
"Es nevaru tā visu dienu stāvēt pļāpādams," Kropļotājs turpināja. "Man vēl jānoņemas ar kārtīgu medīšanu. Nevaru tērēt laiku ar tādu vilku ēsmu kā tu. Tavā vietā es par to roku parūpētos. Nākamajā reizē varētu tā neveikties. Iesim, puiši."
Un, vaukšķošā bara ielenkts, Kropļotājs pagriezās un pazuda starp kokiem.
Zarēns noslīga uz ceļiem. Viņš bija atgriezies Dziļajā mežā, bet šoreiz nebija pinkulāča, kas viņu aizsargātu. Nebija mīļā, vientuļā pinkulāča, tikai vilki un mednieki, un pungalvji, un tukšpauri, un…
"Kāpēc?" viņš ievaimanājās. "Kāpēc tas viss? KĀPĒC?"
"Tāpēc," ierunājās kāda balss; balss, kas skanēja maigi un laipni.
Zarēns pacēla acis un aiz šausmām satrūkās. Būtne, kas bija runājusi, neizskatījās ne maiga, ne laipna. Īstenībā tā bija briesmīga.
"Un kas tevi atvedis… ŠĻOP… uz Dziļā meža… ŠĻOP… šo malu?" tā vaicāja.
Zarēns stāvēja, galvu nodūris. "Esmu nomaldījies," viņš teica.
"Nomaldījies? Muļķības… ŠĻOP… Tu esi šeit!" būtne smējās.
Zarēns satraukts norija siekalas. Viņš pacēla galvu.
"Tā jau ir labāk… ŠĻOP… Labāk izstāsti to visu, mans mīļais. Pļāputrolles ļoti labi… ŠĻOP… prot uzklausīt!" Un viņa pavicināja lielās sikspārņa ausis.
Vēlās pēcpusdienas dzeltenā gaisma spīdēja cauri viņas sārtajai ausu plēvei, izceļot asinsvadu maigo tīklojumu. Tā apgaismoja viņas taukaino seju un zalgoja uz acu kātiņiem. Tieši tie - gari, resni, lokani, kustīgi, te saraujoties, te pastiepjoties, abi ar zaļām bumbiņām galā - bija tā nobiedējuši Zarēnu. Viņam vēl bija šķebīgi ap dūšu, tomēr viņš nevarēja novērsties.