"Nu?" pļāputrolle jautāja.
"Es…" Zarēns iesāka.
"ŠĻOP!"
Zarēns nodrebinājās. Katru reizi, kad garā, dzeltenā mēle izšāvās ārā, lai nolaizītu un samitrinātu vienu vai otru no nemirkšķinošajām zaļajām acīm, viņš aizmirsa, ko bija gribējis teikt. Acu kātiņi pastiepās uz viņa pusi. Acāboli skatījās uz abām viņa sejas pusēm vienlaikus. "Tas, kas tev ir vajadzīgs, mans mīļais," beidzot teica pļāputrolle, "ir jauka tase… ŠĻOP… ozolābolu tējas. Kamēr mēs gaidām."
Kamēr viņi gāja blakus dziestošajā oranžajā gaismā, pļāputrolle runāja. Un runāja, un runāja, un runāja. Un, viņai turpinot runāt klusajā, dziedošajā balsī, Zarēns vairs nemanīja ne viņas ausis, ne acis, pat ne to garo, šļopstošo mēli. "Es nekad neesmu varējusi iederēties, saproti," viņa skaidroja.
Zarēns saprata pat pārāk labi.
"Protams, pļāputroļļi paaudzēm ilgi ir bijuši augļu un dārzeņu sagādnieki," viņa turpināja. "Izaudzē ražu un pārdod to dažādos tirgos. Tomēr es zināju…" Viņa uz brīdi apklusa. "Es pati sev teicu, Pļāpene, es teicu, tu vienkārši neesi radīta kaplēšanas un kaulēšanās dzīvei. Un tā tas arī ir."
Viņi iznāca klajumā, ko apgaismoja rietošās saules tumši sarkanais mirdzums. Gaisma apspīdēja kaut ko apaļu, veidotu no metāla. Zarēns ēnā piemiedza acis. Zem sēru vītola nokarenajiem zariem stāvēja mazs, segts furgons. Pļāputrolle gāzelēdamās gāja uz tā pusi. Zarēns vēroja, kā viņa noāķēja lukturi un pakarināja to zarā.
"Lai uz šo būšanu kristu mazliet gaismas," viņa iesmējās un sāka vilkt furgonu laukā no slēptuves.
Zarēns to nopētīja. Šķita, ka uz brīdi furgons pazūd. Viņš papurināja galvu. Tas atkal bija vietā.
"Viltīgi, ko?" teica pļāputrolle. "Man pagāja milzum daudz laika, jaucot krāsas."
Zarēns piekrītoši pamāja. No riteņiem zem koka rāmja līdz dzīvnieku ādām, kas bija nostieptas pāri stīpām, lai izveidotu ūdensdrošu pārsegu, katra furgona colla bija notriepta ar dažādu toņu zaļu un brūnu krāsu. Tas bija pilnīgi nomaskēts meža apkārtnē. Zarēns pievērsa acis kādam uzrakstam uz sāna: dīvaini, izliekti burti, kas izskatījās pēc savītām lapām.
"Jā, tā esmu es," teica pļāputrolle, nolaizīdama acābo- lus. ""Pļāpene Pļāputrolle. Aptieķniece un Gudrā". Un nu pagādāsim tēju, labi?"
Viņa uzsteidzās augšā pa koka pakāpieniem un nozuda furgonā. Zarēns no ārpuses vēroja, kā viņa uzlika tējkannu uz pavarda un ar karotīti iebēra trauciņā kādas oranžas pārslas.
"Es tevi aicinātu iekšā…" viņa teica, pacēlusi acis. "Bet, skat…" Pļāputrolle ar roku norādīja apkārt uz jucekli furgonā.
Tur bija aizvākotas burkas un pudeles, kurās skalojās dzintarains šķidrums un mazu zvēriņu iekšas, tur bija kastes un grozi, pilni ar sēklām un lapām, maisi ar riekstiem, kas izbiruši pa grīdu. Tur bija pincetes un skalpeļi, un kristāla gabali, un svari ar diviem kausiem, un papīra žūkšņi, un mizas ruļļi. Zālītes un sažāvētas puķes saišķos karājās no āķiem blakus izkaltētu gliemju virtenēm un beigtu dzīvnieku izlasei: meža žurkām, ozolgraužiem, ze- biekstēm; tie visi viegli šūpojās, kamēr pļāputrolle rosījās gar tēju.
Zarēns pacietīgi gaidīja. Uzlēca mēness un tūlīt pat pazuda aiz liela, melna mākoņa. Lampas gaisma mirdzēja aizvien spožāk. Blakus prāvam baļķim Zarēns pamanīja sirds apveidu, kas bija uzvilkts zemē. Pāri zīmējumam gulēja spieķis.
"Te nu būs, mans mīļais," teica pļāputrolle, iznākdama ar kūpošu krūzi katrā rokā un metāla kārbu padusē. Viņa salika to visu uz baļķa. "Pacienājies ar sēklu sausiņiem," viņa teica. "Es tikai sameklēšu, kur mums uzstutēt pēcpuses."
Viņa atāķēja vēl divus baļķus no furgona apakšas. Tāpat kā viss cits, tie bija tik labi maskēti ar krāsojumu, ka Zarēns tos nebija pamanījis. Viņa smagi apsēdās.
"Bet pietiek par mani," viņa teica. "Es varētu stāstīt bez mitas par savu dzīvi Dziļajā mežā, par ceļošanu no vienas vietas uz citu, mūžīgi esot kustībā, jaucot zāles un gatavojot kompreses, un palīdzot, kur vien es spēju… Kāda ir tēja?"
Zarēns iedzēra mazu malciņu un bija gatavs saviebties. "Tā ir… burvīga," viņš pārsteigts teica.
"Ozolābola miziņas," viņa teica. "Labas nagiem, labas sirdij un lieliskas…" Viņa noklepojās, un viņas acis pakustējās uz āru un iekšu kātiņu galos. "Kārtīgai vēdera darbībai, ja tu mani saproti. Un, ja to dzer ar medu - kā šoreiz -, tad tas ir nepārspējams līdzeklis pret augstuma reiboņiem." Viņa paliecās uz Zarēna pusi un pieklusināja balsi. "Man vēl tālu līdz lielībai," viņa teica, "bet es zinu daudz vairāk nekā lielākā daļa citu par tām lietām, kas dzīvo un aug mežā."
Zarēns neteica neko. Viņš domāja par pinkulāci.
"Es izprotu to īpašības," viņa piebilda un nopūtās. "Pēc visiem saviem pūliņiem." Viņa iemalkoja tēju. Viņas acu kātiņi skatījās apkārt. Viens no tiem pievērsās spieķim, kas gulēja šķērsām pāri smiltīs uzzīmētajai sirdij. "Piemēram, šis te. Kā tev liekas, kas tas ir?"
"Spieķis?"
"Tas ir sirds vārdotājs," viņa teica. "Tas rāda taku, pa kuru man jādodas." Viņa palūkojās visapkārt mežā. "Mums vēl ir laiks… Es tev mēģināšu kaut ko parādīt."
Viņa nostādīja spieķi sirds vidū, ar vienu pirkstu to turot stateniski. Viņa aizvēra acis, nočukstēdama: "Sirds, ved mani, kur gribi," - un pacēla pirkstu. Spieķis nokrita.
"Bet tas ir nokritis tieši tāpat kā iepriekš," sacīja Zarēns.
"Dabiski," atbildēja pļāputrolle. "Jo uz to pusi mani ved mans liktenis."
Zarēns pielēca kājās. Viņš satvēra spieķi. "Vai es arī varu pamēģināt?" viņš satraukts jautāja.
Pļāputrolle papurināja galvu, un viņas acis skumīgi pašūpojās šurpu turpu. "Tev jāatrod pašam savs spieķis…"
Zarēns metās uz koku pusi. Pirmais, kuru viņš sasniedza, bija par garu; otrais bija par cietu. Trešais bija īsti piemērots. Viņš pakāpās augšup un nolauza nelielu zaru, norāva tam lapas un to nomizoja, līdz tas izskatījās, kā pienākas, un atkal nolēca zemē.
"Āāāāā!" viņš iekliedzās, kad kaut kas - kāds nikns, siekalains, melns zvērs - satvēra viņu, nogāza un piespieda pie zemes. Tā masīvo plecu aprises pavīdēja lampas gaismā. Tā dzeltenās acis mirgoja. Tā žokļi pavērās un…
Tas iekaucās aiz sāpēm.
"Karg!" pļāputrolle iekliedzās, otrreiz iesizdama zvēram pa purnu. "Cik reižu man tev jāsaka? Tikai maitas! Tagad ņem savu ēdamo un tūlīt ej pie furgona. Un labi ātri. Tu esi nokavējies!"
Negribīgi zvērs palaida vaļā Zarēna plecus. Tad pagriezās, iekodās beigtā tilderā, kas gulēja blakus kokam, un paklausīgi aizvilka to uz klajuma pusi.
Pļāputrolle palīdzēja Zarēnam piecelties. "Neesi cietis," viņa teica, nopētīdama zēnu. Viņa pameta ar galvu pret uzbrucēju. "Nepietiekami novērtēts zvērs, visurložņa. Uzticams - lielāko tiesu. Saprātīgs - ļoti. Un spēcīgāks par jebkuru vērsi. Un vēl - tā īpašniekam nav jāraizējas par ēdienu. Tas pats sevi apgādā. Ja vien es varētu to pieradināt ēst tikai tos dzīvniekus, kas jau ir beigti." Smejoties viņas acis lēkāja. "Nevar ļaut, ka tas ēd manus klientus. Tas nenāk par labu darījumiem!"
Nonācis atpakaļ klajumā, visurložņa bija nometies zemē starp furgona ilksīm, plosīdams beigtā tildera paliekas. Pļāputrolle uzmauca tam pār galvu iejūgu, savilka jostu ap vidu un nostiprināja siksnas.