Zarēns ar spieķi rokā stāvēja malā un vēroja. "Tu taču nebrauksi projām?" viņš apjautājās, kad pļāputrolle sameta baļķus un tējas traukus furgona pakaļgalā. "Es domāju…"
"Es tikai gaidīju, lai Kargs paēd un padzeras," viņa paskaidroja, uzkāpdama uz bukas. Viņa saņēma grožus. "Tagad diemžēl… Kur tik nav jābrauc… kādi tik cilvēki nav jāārstē…"
"Bet kā tad ar mani?" jautāja Zarēns.
"Es vienmēr ceļoju viena pati," stingri noteica pļāputrolle. Viņa pievilka grožus un devās ceļā.
Zarēns noskatījās, kā lampa šūpojās šurpu turpu, furgonam aizklabot projām. Iekams viņu atkal apņēma
tumsa, viņš nostādīja savu spieķi sirds vidū. Turot to vietā, pirksti viņam drebēja. Viņš aizvēra acis un klusi nočukstēja: "Sirds, ved mani, kur gribi." Viņš pacēla pirkstu. Atvēra acis. Spieķis vēl aizvien stāvēja.
Viņš mēģināja vēlreiz. Uzlika pirkstu. "Sirds, ved mani…" Pirkstu nost. Spieķis tik un tā nekrita.
"Ei!" Zarēns iesaucās. "Spieķis tikai stāv un stāv." Pļāputrolle atskatījās gar furgona malu, acu kātiņiem mirgojot lampas gaismā. "Kāpēc tas nekrīt?"
"Nav ne jausmas, mans mīļais," viņa atbildēja, un tad viņa bija projām.
"Ir nu gan gudrā!" Zarēns saniknots nomurmināja un aizspēra spieķi tālu krūmos.
Mirguļojošā lampas gaisma izzuda. Zarēns pagriezās un aizmaldījās projām tumsā pretējā virzienā, lādēdams savu likteni. Neviens nepaliek. Nevienam nav nekādas daļas. Un tā ir tikai mana vaina. Man nekad, nekad nevajadzēja iet nost no takas.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
DEBESU PIRĀTI
Augstu Zarēnam virs galvas mākoņi kļuva retāki. Tie virpuļoja un locījās ap mēnesi kā tārpu gūzma.
Zarēns cieši skatījās augšup, apmāts, šausmu pārņemts: tik daudz darbības debesīs, turpretī lejā, meža pamatnē, viss bija tik kluss. Ne lapiņa nekustējās. Bija tāda sajūta, ka smagais gaiss ir uzlādēts.
Te uzreiz tālumā pāri debesīm aizšāvās zili balts gaismas zibsnis. Zarēns skaitīja. Kad viņš tika līdz vienpadsmit, atskanēja pērkona dārdi. Atkal debesis izgaismojās, spožāk nekā iepriekš; atkal nodārdēja pērkons. Šoreiz Zarēns aizskaitīja līdz astoņi. Negaiss tuvojās.
Viņš sāka skriet. Slīdēdams, klupdams, reizēm pakrizdams, viņš steidzās uz priekšu pa nedrošo meža pamatni, - vienu bridi bija gaišs kā dienā, citu brīdi piķa melna tumsa. Bija sacēlies vējš, sauss, elektrizēts. Tas raustīja viņam matus un lika sabozties aunradža ādas vestes spalvām.
Tā kā acis bija pilnas ar katras zibens šautras sārto pēc- gaismu, sekojošā tumsa šķita vēl tumšāka. Zarēns akli streipuļoja uz priekšu. Vēja brāzmas pūta viņam mugurā.
Gaisā atskanēja sprakšķis tieši virs galvas, un izrobota, sazarota šautra ar milzu spīdumu debesis pārplēsa. Pērkons atskanēja tūlīt KR-R-R-R-R-R-R-R-AH! Gaiss notrīcēja. Zeme nodrebēja. Zarēns nokrita zemē un ar rokām aptvēra galvu. "Ja nu tās gā… gāžas," viņš stomījās. "Pārplīsušās debesis gāžas."
Otrs acis žilbinošs, ausis plosošs pērkona un zibens sajaukums satricināja mežu. Tad trešais. Un ceturtais. Tomēr ar katru reizi starplaiks pieauga. Zarēns nedroši piecēlās kājās. Mežs, kas vienu brīdi bija spoži apgaismots kā dejojošu skeletu cilts, nākamajā - grima tumsā, vēl aizvien bija viņam apkārt; debesis vēl bija augšā.
Viņš uzkāpa garā un vecā vējmalkas kokā, lai noskatītos, kā negaiss atkāpjas. Viņš kāpa augstāk un augstāk. Vēja virpuļi raustīja rokas un kājas. Pie galotnes aizelsies viņš atpūtās šūpīgā staklē. Gaiss smaržoja pēc lietus, bet nelija. Nozibsnīja zibens, debesis atmirdzēja, norībēja pērkons. Pēkšņi vējš pierima.
Zarēns izslaucīja acis, ar pirkstiem izsukāja no matiem pēdējās palikušās krelles un lentes. Viņš noskatījās, kā tās nokrīt un aizplīvo, lejā pazuzdamas skatam. Viņš paskatījās augšup, un tur, tikai uz vienu mirkli iezīmējoties pret zibens debesīm…
Zarēna sirds pārmeta kūleni. "Debesu kuģis," viņš nočukstēja.
Zibens izdzisa. Kuģis pazuda. Jauns zibsnis, un debesis atkal izgaismojās.
"Bet tagad tas ir pagriezies uz otru pusi," Zarēns teica. Atkal zibens, un debesis kļuva vēl spožākas. "Tas griežas," viņš noelsās. "Tas ir iekļuvis virpuļviesulī."
Kuģis griezās riņķī apkārt, ātrāk un ātrāk; tik ātri, ka pat Zarēnam reiba galva. Galvenā bura nevaldāmi plivinājās, takelāža šaustīja gaisu. Bezspēcīgs, bez vadības debesu kuģis tika rauts uz vētras centra mutuļojošo virpuli.
Pēkšņi atsevišķas zibens šautras līklocis izšāvās no mākoņa. Tas drāzās pretī virpuļojošajam debesu kuģim - un trāpīja. Kuģis sasvērās uz sāniem. Kaut kas mazs un apaļš, mirguļojot ka zvaigzne, atdalījas no ta vienas puses un krita lejup mežā. Kuģis, vijoties spirālē, sekoja.
Zarēnam aizrāvās elpa. Debesu kuģis krita no debesīm kā akmens.
Atkal satumsa. Zarēns kodīja matus, savu lakatu, nagus. Satumsa. "Vēl vienu zibsni," Zarēns lūdzās. "Tā, lai es varētu redzēt, kas…"
Nāca zibsnis, apgaismodams lielu gabalu no tālīnā apvāršņa. Neskaidrajā gaismā Zarēns redzēja trīs sikspārņiem līdzīgus radījumus lidināmies virs krītošā kuģa. Un, viņam vērojot, divi… trīs citi tiem pievienojās, katrs nolēkdams no klāja un aizplivinādamies pierimt sākušajā vējā. Debesu pirāti pameta kuģi. Astotā figūra nolēca drošībā, brīdi pirms debesu kuģis triecās pret meža kupolu.
Zarēns sarāvās. Vai visa komanda bija paguvusi izglābties? Vai debesu kuģis bija salūzis gabalos? Vai redzētās lidojošās figūras bija nolaidušās drošībā?
Viņš tūlīt pat norāpās no koka un drāzās cauri mežam, cik ātri vien kājas nesa. Mēness spīdēja spoži un skaidri, un nakts dzīvnieki visi bija dzirdami pilnā balsī. Koki, uz kuriem krita pašu ēnas, izskatījās kā ievīstīti garos tīklos. Ja neskaita šur tur nokritušus zarus vai gruzdošu pamežu, nebija nekādu zīmju, ka negaiss virzījies uz to pusi. Zarēns skrēja, līdz vairs nejaudāja paskriet.
Sānos bija iemeties dūrējs, viņš stāvēja noliecies un aizelsies tvēra gaisu. Mēness putni skaļi čivināja, uzmetušies zaros virs viņa galvas. Tad Zarēns izdzirda citu troksni. Šņākšanu. Sprakšķēšanu. Viņš gāja uz priekšu. Šķita, ka tas nāk no ķemmkrūma tieši priekšā. Viņš atlieca sāņus zarus, un viņu tūlīt ķēra spēcīgs karstuma vilnis.
Pa pusei iegrimis zemē, tur gulēja akmens. Tas bija milzīgs un apaļš un spīdēja nokaitēts balts. Zāle tam apkārt bija sačokurojusies, pāri noliecies krūms bija pār- ogļojies. Zarēns skatījās uz akmeni, piesedzis no karstuma un žilbinošās gaismas samiegtās acis. Vai tā varētu būt tā zvaigzne, kuru viņš bija redzējis nokrītam no debesu kuģa? Viņš palūkojās apkārt. Kuģis un tā komanda nevarēja būt tālu.
Mēness putni uzbudināti klaigāja par šo un to. Zarēns sasita plaukstas, un tie aizlidoja. Klusumā Zarēns sadzirdēja neskaidru balsu murdoņu.
Viņš lēni virzījās uz priekšu. Balsis kļuva skaļākas. Saskatījis garu, druknu vīru ar sarkanu seju un mezglotu bārdu, viņš pietupās aiz nokrituša zara. Tas bija debesu pirāts.
"Mums labāk vajadzētu uzmeklēt pārējos," viņš teica, balss skanēja dziļi un sulīgi. Viņš iesmējās. "Kāds izskatījās Slaivo, kad viņš lēca! Balts kā mencas gaļa un pie žaunām zaļš."
"Viņam kaut kas bija padomā," lietišķi atsaucās spalga balss. "Kaut kas nelāgs."