Zarēns paslējās augstāk, lai redzētu, ar ko vīrs sarunājas.
"Tur tu nekļūdies, Smailiņ," skarbi teica bārdainais pirāts. "Viņam nav bijis priecīgs izskats kopš tā darījuma ar dzelzs- koku. Tā elektriskā vētra bija slēpta svētība, vai arī mani nesauc Tems Rejūdens." Viņš brīdi klusēja. "Es tikai ceru, ka kapteinim nekas nekait."
"Ar debesu palīgu," skanēja atbilde.
Zarēns atkal paslējās uz augšu, bet varēja redzēt tikai to vienu pirātu. Viņš pakāpās uz kāda zara, lai redzētu labāk, un - KRAKŠ - koks salūza viņam zem kājas.
"Kas tas bija?" ieaurojās Tems Rejūdens. Viņš strauji pagriezās apkārt un nopētīja sudrabainās ēnas.
"Laikam tikai kāds dzīvnieks," teica otrs pirāts.
"Es neesmu tik drošs," lēni noteica Tems Rejūdens.
Zarēns sakņupa. Tuvojās klusi, uz pirkstgaliem likti soļi. Zarēns pacēla acis. Viņš lūkojās smalkā, tomēr platā sejā, kas piederēja kādam mazliet vecākam par viņu pašu, pēc izskata - ozolu elfam. Tam vajadzētu būt Smai- liņam.
Pieri apjukumā saraucis, ozolu elfs cieši vērās Zarēnā. Beidzot viņš jautāja: "Vai es tevi pazīstu?"
"Vai tu kaut ko atradi?" Tems Rejūdens sauca.
Smailiņš turpināja skatīties. Viņa cekulainās ausis noraustījās. "Jā," viņš klusi teica.
"Kas tur bija?"
"Es teicu jā!" viņš atsaucās un satvēra Zarēnu aiz pleca. Aunradža spalvas tūlīt sacēlās kā adatas un sadūra ozolu elfam roku. Viņš iesmilkstējās, atrāva to un maigi apsūkā- ja pirkstus, visu laiku ar aizdomām skatīdamies uz Zarēnu. "Nāc man līdzi," viņš izrīkoja.
"Tad kas mums tur ir?" jautāja Tems Rejūdens, kad Smailiņš un Zarēns parādījās viņam priekšā. "Izstīdzējis, mazs kaut kas, ja?" viņš teica, saspiezdams Zarēna augšdelmu ar pietūkušu pirkstu un īkšķi. "Kas tu esi, puis?"
"Zarēns, kungs," atbildēja Zarēns.
"Papildu palīgs uz klāja, ko?" pirāts teica un pamirkšķināja Smailiņam.
Zarēns juta satraukuma trīsas visā augumā.
"Ja vien kāds klājs vēl ir palicis," ozolu elfs piebilda.
"Protams, ir!" iesaucās Tems Rejūdens. Viņa smiekli skanēja dziji kaklā. "Vienīgi jāatrod, kur tas ir palicis."
Zarēns ieklepojās. "Man liekas, tas ir tur," viņš teica, rādīdams uz labo pusi.
Tems Rejūdens pagriezās, pieliecās un piespieda savu lielo, sarkano, bārdaino seju klāt Zarēna sejai. "Un kā lai tu to zinātu?"
"Es… Es redzēju, kā tas avarē," viņš nedroši teica.
"Tu to redzēji," viņš ieaurojās.
"Es biju uzkāpis kokā. Vēroju vētru. Es redzēju, ka debesu kuģis iekļūst virpuļviesulī."
"Tu to redzēji," Tems Rejūdens atkārtoja, tagad klusāk. Viņš sasita plaukstas. "Tad jau labāk aizved mūs uz turieni, Zarēn, vecais putrotāj."
Pa daļai ar veiksmi, pa daļai ar minēšanu viņš nonāca tur, bet klāt viņš bija. Viņi nebija nogājuši vairāk par simt soļiem, kad Tems Rejūdens priekšā saskatīja korpusu, kas spīdēja mēness gaismā augstu zaros. "Tur tas ir," viņš nomurmināja. "Pats Vētras dzinējs. Labs darbiņš," viņš teica Zarēnam un sirsnīgi uzsita viņam pa plecu.
"Kššš!" nošņācās Smailiņš. "Mēs neesam pirmie, kas atgriezušies."
Tems pielieca galvu uz vienu pusi. "Tas ir tas blēdis vecākais stūrmanis, Slaivo īgnis," viņš norūca.
Smailiņš pielika pirkstu pie lūpām, un visi trīs stāvēja nekustīgi, cenzdamies saklausīt pieklusināto sarunu.
"Varētu likties, manu mīļo Mucasģīmi, ka mūsu kapteinis pārspējis viltībā pats sevi," Slaivo teica. Viņš runāja ar
deguna pieskaņu, bet balss bija skaidra, katru d un t izspļaujot kā kaut ko derdzīgu.
"Pārspējis viltībā pats sevi!" atskanēja zema, piesmakusi atbalss.
Tems Rejūdens nemierīgi sakustējās. Viņa seja satumsa kā mākonis. Viņš izstiepa kaklu. "Akmens Pilots arī ir kopā ar tiem," viņš nočukstēja.
Zarēns zagšus paskatījās caur lapām. Tur bija trīs pirāti. Mucasģīmis bija plakangalvas goblins. Ar plato plakanvirsas galvu un lielajām ausīm raksturīgs savas sugas pārstāvis,
tomēr daudzkārt niknāks par to plakangalvi, kas bija palīdzējis Zarēnam tikt laukā no purva. Aiz viņa stāvēja drukna būtne smagā mētelī un vēl smagākos zābakos. Būtnes galva bija paslēpta zem lielas, smailas kapuces, kas sniedzās lejup pāri krūtīm. Divas apaļas stiklotas atveres ļāva viņam skatīties uz āru. Viņš nerunāja. Trešais pirāts bija pats Slaivo īgnis; garš, tomēr sakumpis augums, caurcaurēm stūrains un asiem leņķiem. Deguns viņam bija garš, zods smails, un aiz brillēm metāla rāmjos viņa šaudīgās acis nepārtraukti bija kustībā.
"Pat ne tuvu tam, ko es teicu," viņš turpināja, "bet… nu… Ja mēs būtu pametuši dzelzskoka kravu, kā es ieteicu… Tā cenas tik un tā pašlaik strauji krītas." Sekoja klusuma brīdis un nopūta. "Ja mēs to būtu pametuši, mēs nebūtu bijuši ne tuvumā vētrai."
"Tuvumā vētrai," norūca Mucasģimis.
"Tomēr. Kas es tāds esmu, lai strīdētos ar likteni? Ja kuģa vadībai bija lemts tikt uzliktai maniem pleciem, man jāpieņem šī atbildība ar…" Viņš meklēja īsto vārdu.
Mucasģimis aizpildīja klusumu. "Atbildība ar…"
"Ak, nepārtrauc mani vienā gabalā!" Slaivo noskaldīja. "Tu esi drosmīgs kaujā, Mucasģīmi, nepārproti mani; gods tavai ciltij. Bet tev trūkst jebkādas izjūtas par gadījumu."
"Par gadījumu," atkārtoja Mucasģimis.
Slaivo neiecietīgi noņurdēja. "Nāc," viņš teica. "Pateiksim patīkamās ziņas pārējiem."
Tems vairs nevarēja palikt mierā. "Nodevīgais suns," viņš norūca, izlauzdamies cauri krūmājiem klajumā. Akmens Pilots, Mucasģimis un Slaivo pagriezās.
"Manu mīļo Tem," sacīja Slaivo, savu vilšanos vienā mirklī pārvērzdams par saspringtu smaidu. "Un Smailiņš. Jūs abi arī esat izglābušies."
Zarēns turējās iepakaļ vērojot, klausoties.
" Viņš būtu jāiekaļ važās," teica Tems, norādot uz pla- kangalvas goblinu. "Kapteiņa pavēle."
Slaivo kautrīgi pielieca galvu un pavirpināja kādu mezglu ūsās. "Gadījies tā," viņš iešņukstējās, skatīdamies pāri briļļu augšai. "Kā es te nupat teicu Mucasģīmim, mūsu izcilā kapteiņa Kvintinija Verdžiniksa…" Viņš teatrāli paskatījās visapkārt. "Te nav." Viņš pasmīnēja. "Un Mucasģīmim tik ļoti patīk brīvība."
Tems noņurdējās. Vismaz pagaidām viņš neko nevarēja darīt. "Kādā stāvoklī ir kuģis?" viņš jautāja.
Slaivo paskatījās augšup. "Kā tur ir, Stoup?" viņš uzsauca.
"Viss kārtībā," atskanēja balss, ko runājot pavadīja čīkstoņa. "Virspusēji bojājumi lielāko tiesu. Stūre ir cietusi. Bet nekas tāds, ko es nevarētu salabot."
"Vai tas drīz būs derīgs kuģošanai debesīs?" nepacietīgi jautāja Slaivo.
No lapotnes augšā parādījās galva. Tā bija cieta, stūraina galva ar pakausim cieši piegulošu metāla rāmi, kas turēja vietā ar bultskrūvēm sastiprinātu žokli. "Tas nebūs derīgs kuģošanai debesīs, līdz mēs nedabūsim atpakaļ vietā lidakmeni," Stoups atbildēja.
Slaivo sašķobīja seju un saīdzis piecirta kāju. "Vai tad tu nevari kaut ko izdomāt? Gaisa- koks, asinsozols - tie ceļas augšā. Tikai dedzini vairāk…"
Stoups Bultžoklis ' sūkstīdamies papurināja galvu. "To nevar izdarīt." viņš teica. "Nekādi
nevar uzturēt tik lielu uguni, lai panāktu vajadzīgo cēlējspēku, un turklāt…"
"Ir jābūt kaut kam tādam, ko tu vari izdarīt!" Slaivo kliedza. "Es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc tas draņķa akmens vispār nokrita."
"Tāpēc, ka to ķēra zibens," teica Stoups Bultžoklis.