"to es zinu, tu, idiot!" atcirta Slaivo. "Bet…"
"Auksts akmens ceļas, karsts akmens krīt," Stoups pacietīgi turpināja. "Zinātnisks fakts. Un es tev pateikšu vēl vienu zinātnisku faktu. Kas sakarst, tas atdziest. Ja jūsu sabiedrība visā drīzumā neatradīs lidakmeni, tas būs aizlidojis uz visiem laikiem. Un tagad, ja jūs mani atvainotu, man jāsalabo stiprinājuma tauvas - ja nu gadījumā jūs to atrodat." Viņa galva atkal pazuda aiz lapotajiem zariem.
Slaivo kodīja lūpas. Viņa seja kļuva pavisam bāla. "Jūs dzirdējāt, ko viņš teica," viņš norūca. "ATRODIET LIDAKMENI!"
Smailiņš un Mucasģimis pagriezās un aizsteidzās. Akmens Pilots smagi soļoja viņiem nopakaļus. Tems Rejūdens palika, kur stāvējis.
"Nu?" noprasīja Slaivo.
"Es varbūt varētu tev pateikt, kur ir akmens. Ar vienu nosacījumu. Kad tas būs atpakaļ savā vietā, mēs gaidīsim kapteini."
"Jā, nu bet protams," teica Slaivo. "Es tev dodu savu godavārdu." Viņš paspieda Temam roku.
No savas vietas krūmājā Zarēns redzēja vecākā stūrmaņa otru roku, kuru viņš pasita aiz muguras. Rokai trūka divu pirkstu, un nesadzijušās rētas izskatījās nesen iegūtas. Divi pārējie pirksti bija stingri sakrustoti, kā to dara, kad nerunā taisnību.
Tems piekrītoši pamāja. "Es gādāšu, lai tu turi vārdu," viņš teica. Pagriezies viņš pasauca: "Zarēn, vai tu tur esi, puis? Iznāc laukā, lai tevi var redzēt."
Zarēns piecēlās un panāca uz priekšu.
"Spiegs!" nošņācās Slaivo.
"Aculiecinieks," teica Tems, "tam, ko tu solīji." Viņš pievērsās Zarēnam.
"Vai tu zini, kur nokrita lidakmens?" viņš jautāja. Zarēns vilcinājās. Viņš paskatījās uz Slaivo īgni. "Viss kārtībā," Tems viņu drošināja.
Zarēns pamāja ar galvu. "Es zinu, kā tad," viņš apstiprināja. "Es to redzēju. Tas izskatījās kā - krītoša zvaigzne. Kā nokritusi zvaigzne…"
"Turpini!" asi teica Slaivo.
Zarēns pietvīka. Viņš par daudz runāja. Bet viņš tur neko nevarēja līdzēt. Piedzīvojumu dvesma, kas valdīja ap skarbajiem un raupjajiem debesu pirātiem, lika viņa sirdij ātrāk pukstēt un atraisīja mēli. Viņš novērsās no Slaivo ciešā skata un sāka iet. "Tas ir uz šo pusi," viņš teica.
"Ei, jūs visi," Slaivo īgnis uzsauca Smailiņam, Mucas- ģīmim un Akmens Pilotam. "Nāciet mums līdzi!"
pašķīra zarus. Akmens vt aizvien bija tur, iegūlie? zemē. Tas mirdzēja tumši zeltaini dzeltenā gaismā.
"Iepriekš tas bija balts," teica Zarēns.
"Tas pakāpeniski atdziest," paskaidroja Tems. "Lielākā izveicība būs dabūt to atpakaļ
Zarēns veda pirātu salašņu baru atpakaļ cauri mežam. Ceļš likās pazīstams mirgojošā lampas gaismā. Viņš vispirms saklausīja un tad ieraudzīja sanošo ķemmkrūmu. Viņš piesoļoja tam klāt r"
uz debesu kuģi, kamēr kuģis pietiekami viegls, lai to p; nestu, bet smags diezgan, lai neaizlidotu."
Slaivo pievērsās Akmens Pilotam. "Tu esi atbildīgs par tā transportēšanu," viņš teica.
Dziji no Akmens Pilota smailās kapuces iekšienes atskanēja piekrītoša ņurdoņa. Viņš pasteberēja uz priekšu, pieliecās un plašā skāvienā aptvēra akmeni. Viņa ugunsdrošā mēteļa piedurknes un priekšpuse šņāca. Zarēns paostīja gaisu. Oda pēc svilu- šiem dubļiem. Akmens Pilots vilka un cēla, stikla atveres kapuces priekšpusē aizmiglojās. Bet lidak- mens nekustējās ne no vietas.
"Uzlejiet tam virsū ūdeni no savām plakanpudelēm," teica Tems.
"Jā," ierunājās Slaivo, atcerējies jaunos pienākumus. "Uzlejiet tam virsū ūdeni no savām plakanpudelēm." Viņš un pārējie sāka liet ūdeni uz kvēlojošā akmens. Ūdens, kur uzlija, nočukstēja un mainīja akmens nokrāsu par oranžu. "Vēl!" izrīkoja Slaivo.
Debesu pirāti aizsteidzās, drīz atgriezdamies ar atkal piepildītām pudelēm. Pamazām akmens kļuva tumši sarkans. Tas sāka zvāroties savā zemes ietvarā. Akmens
Pilots mēģināja no jauna. Šoreiz akmens iznāca no zemes ar klusu ssss-kvap.
Streipuļodams zem svara un smagi pūzdams, Akmens Pilots devās atpakaļ uz klajumu. Pārējie soļoja viņam pakaļ. Lielā karstuma dēļ, ko izstaroja akmens, viņi neko nevarēja palīdzēt, vienīgi cerēt un lūgties.
Skatam pavērās debesu kuģa korpuss. "Mums tas ir, Stoup," Tems sauca uz priekšu. "Mēs dabūjām rokā lidakmeni!"
"Es tūlīt pat būšu gatavs," Stoups Bultžoklis atsaucās, un Zarēns atkal ievēroja čīkstošo skaņu, viņam runājot. "Es tikai pārbaudu, vai abordāžas kāši un enkurs ir nostiprināti," viņš teica. "Mēs diez vai gribētu, ka kuģis dodas projām bez mums." Akmens Pilots kurnēja pie sevis. Dziestošais akmens kuru katru brīdi draudēja izslīdēt no viņa tvēriena.
"Vai tu esi nostiprinājis aptverošās tauvas?" Slaivo sauca augšup.
"Par ko tu mani turi?" skanēja aizkaitināta atbilde. "Protams, esmu! Es izmantoju dzelzskoku. Tas ir mazāk lidojošs par gaisakoku vai asinsozolu, bet ugunsdrošs - gadījumā, ja akmens vēl ir pārāk karsts."
Akmens Pilots uzstājīgi ieņurdējās.
"Tas ceļas augšā!" iesaucās Smailiņš.
Stoupa Bultžokļa galva parādījās no koka lapotnes. "Vai tu vari ar visu uzkāpt augšā?" viņš jautāja.
Akmens Pilots papurināja galvu un nostenējās. Tas bija vienīgais, ko viņš varēja izdarīt, lai noturētu akmeni, kas aizvien vairāk tiecās augšup.
"Tādā gadījumā," Stoups sauca lejup, "mēs ķersimies pie plāna B. Bet, ja tas izdosies, būs vajadzīga vislielākā precizitāte. Akmens Pilotam būs jānovieto akmens tieši zem aptverošajām tauvām, iekams laist to vaļā. Tā, palikuši vēl pāris soļu…"
Akmens Pilots neveikli pašļūca uz kreiso pusi.
"Stāt. Drusciņ uz priekšu. STĀT! Mazliet atpakaļ. Pa kreisi. Vēl mazliet atpakaļ." Stoups apklusa. "Vajadzētu izdoties," viņš nočukstēja. "Kad es teikšu aiziet, palaid akmeni vaļā, bet uzmanies, ka tu to neizkustini."
Zarēns palūkojās augšup uz koku. Viņš redzēja Stoupu Bultžokli atveram durvis kādai būrim līdzīgai ierīcei, kas bija piestiprināta korpusa vidū. Viņš turēja durvis vaļā ar kāju un pacēla gatavībā garu harpūnu.
"Aiziet!" viņš iesaucās.
Akmens Pilots uzmanīgi palaida vaļā savu nešļavu. Vienu brīdi akmens karājās gaisā. Tas griezās. Tad sāka celties - iesākumā lēni, bet drīz uzņēma ātrumu. Zarēns redzēja, kā Stoups Bultžoklis atbalstījās pret zaru. Akmens tuvojās. Tas netrāpīs vietā! Stoups paliecās uz priekšu un uzmanīgi pabakstīja akmeni ar harpūnu. Tas pārvietojās mazliet pa kreisi un turpināja celties.
"Ašāk, ašāk," Slaivo mudināja lidakmeni. Viņš pievērsās Mucasģīmim. "Ja viņš to izdarīs, es gribu, lai visi tūdaļ būtu uz klāja," Slaivo nošņāca. "Un, ja Tems Rejūdens iebilst," viņš turpināja, "tiec ar viņu galā, Mucasģīmi. Labi?"
TRR-BUM! Akmens trāpīja būrī. BLAUKŠ-KLIK. Stoups Bultžoklis ar kāju aizspēra ciet durvis. Viņš noliecās un nostiprināja ķērienu. "Darīts!" viņš uzvaroši ieaurojās.
Zarēna sirds nodrebēja. Brīnišķīgais pirātu kuģis atkal bija kuģojams debesīs, un viņš sauca un gavilēja kopā ar visiem.
"Tas netiks aizmirsts, Stoup Bultžokli," Slaivo paziņoja. "Labi paveikts!"
"Jā!" atskanēja otra balss, dziļa un skanīga. "Labi paveikts!"
Visi pagriezās apkārt.
"Kapteini" Tems Rejūdens pasmaidīja. "Jums izdevās!"
"Tiešām izdevās, Tem," skanēja nopietna atbilde.
Zarēns cieši raudzījās uz kapteini. Viņš izskatījās lieliski. Viņš bija garš un atšķirībā no sakum- pušā Slaivo īgņa stāvēja taisns, lepns un cēls. Viņa vaigubārda bija ievaskota, un melns ādas pārsējs sedza vienu aci. No garā pirāta mēteļa karājās milzum daudz priekšmetu: sākot ar aizsargbrillēm un tālskati un beidzot ar abordāžas kāšiem un dunčiem. Pie sāna viņam bija garš, līks zobens, kas mirguļoja sudrabotajā mēness gaismā. Zarēns satrūkās. Vai viņš jau agrāk nebija redzējis tādu zobenu, kam bija dārgakmeņiem rotāts rokturis un robs asmenī?