Tieši tajā brīdī no krūmāja parādījās astotais stāvs. Zarēns skatījās nenovērsdamies. Tas bija pinkulācis, tomēr pilnīgi atšķirīgs no viņa vecā drauga, jo šis bija balts, ar sarkanām acīm - albīns. Tas norāva no pleca beigtu aunradzi un lāva tam nokrist zemē. Tad tas ieņēma savu vietu aiz kapteiņa.
"Ā, Rumbaini," kapteinis teica. "Tieši tas, ko es gribēju redzēt. Paņem plakangalvi un iekal viņu ķēdēs."
Pinkulācis norādīja augšup uz debesu kuģi. "Vū?" tas jautāja.
"Nē," teica kapteinis. "Pie koka. Bet ievēro, pie stipra koka."
Mucasģīmis ieņurdējās un nepakļaujoties pacēla dūri. Pin- kulācis to atsita nost un apmeta ķēdi goblinam ap kaklu, gandrīz paceldams viņu gaisā.
" Mierīgā k, Ru mba i n i," pavēlēja kapteinis.
Pinkulācis nolaida priekšķepu un parāva ķēdi. Mucasģīmi aizveda projām.
"Vai jums šķiet, ka tas vispār bija gudri darīts, kungs?" atskanēja Slaivo īgņa činkstošā balss. "Te mēs esam Dziļajā mežā. Jebkas te var patrāpīties… Mucasģīmis varētu būt noderīgs, ja gadītos negaidīts uzbrukums."
Kapteinis pagriezās un ar savu veselo aci cieši nopētīja Slaivo. "Vai tu domā, ka es nenojaušu, kas ir tavā dumpīgajā sirdī, īgni?" viņš jautāja. "Tavi draugi no Lejaspilsētas Brīvo tirgoņu apvienības tev neko nevar līdzēt te, Dziļajā mežā. Mēs esam neatkarīga komanda, un es dodu pavēles. Vēl vienu vārdu, un es likšu tevi uzšaut debesīs. Vai manis teiktais ir skaidrs?"
"Ko nozīmē uzšaut debesīs?" Zarēns čukstus pajautāja Smailiņam.
"Piesien pie degoša asinsozola zara," ozolu elfs čukstus atbildēja. "Tad uziet gaisā kā raķete, visu laiku kliedzot."
Zarēns nodrebinājās.
"Mēs pārlaidīsim te nakti un dosimies ceļā ar pirmo rīta gaismu," sacīja kapteinis. Viņš pievērsās Temam. "Nu tad tā, kuģa kok," viņš teica, paspēris beigto aunradzi. "Ķeries pie ēdiena gatavošanas!"
"Jā, kaptein," aizrautīgi atsaucās Tems.
"Smailiņ, izplāno mums ceļu atpakaļ uz Lejaspilsētu. Es negribu palikt šajā nolādētajā mežā ilgāk, nekā vajadzīgs." Viņš paskatījās augšup. "Cik daudz laika tev vēl vajadzēs, lai pabeigtu labošanas darbus, Bultžokli?"
"Pāris stundu, kaptein," skanēja atbilde. "Es nupat esmu ķēries pie slīpo galu līdzināšanas un stūres kloķu pār- sta tīšanas…"
"Un Akmens Pilots?"
"Viņš ir lejā mašīnu telpā, pārkārto malējos cauruļvadus."
"Lielisks darbs," teica kapteinis. Viņš pagriezās un paskatījās lejup uz Zarēnu.
LJn tieši tajā brīdī Zarēns skaidri zināja, ka viņš kapteini ir sastapis jau agrāk. Acs pārsējs bija traucējis pazīt viņu uzreiz. Viņš bija tas, ko abi ar Tantemu bija satikuši toreiz, pirms ilga laika, mežā, kad Zarēna meža troļļu tēvs bija centies vadīt viņa darbu. Garais, staltais debesu pirāts, kura zobens bija rotāts ar dārgakmeņiem - ar robu asmenī. Kā lai viņš būtu aizmirsis?
"Ko tu tur stāvi, muti iepletis?" kapteinis uzsauca. "Palīdzi pārējiem iekurt uguni."
Zarēns tūlīt ķērās pie darba. Viņš iedrāzās mežā, lai savāktu iekuru. Kad viņš atgriezās, ugunskurs jau kurējās, rūkdams un sprakšķēdams. Pēc katra bluķa, ko Smailiņš un Tems Rejūdens iemeta ugunī, gaisu pildīja milzīgs oranžu dzirksteļu kūlis. Ugunskurs dziedāja un vaidēja, un šņāca, kuroties dažāda veida malkai. Palaikam kāds gabals degošas gaisa malkas uzlidoja augšup no liesmām un aizšāvās debesīs kā signālraķete.
Zarēns nodrebinājās. Uzaudzis kopā ar meža troļļiem, viņš bija iemācīts bijāt uguni - meža iemītnieku visbīstamāko nepieciešamību. Tieši tāpēc viņi planējošo malku dedzināja krāsnīs. Debesu pirātu bezrūpība viņu biedēja.
Viņš bija aizņemts ar degošo zaru speršanu atpakaļ ugunskurā, kad pēc Mucasģīmja drošas pieķēdēšanas pie koka atgriezās Rumbainis. Tas meklēja kapteini, tomēr, iedams garām Zarēnam, apstājās.
"Vū!" tas ieaurojās un norādīja uz zobu, kas karājās Zarēnam kaklā.
"Tavā vietā es Rumbainim neietu pārāk tuvu," uzsauca Tems Rejūdens. "Labākajā gadījumā tas ir zvērs ar neparedzamu rīcību."
Bet Zarēns to neņēma vērā. Par spīti pinkulāča niknajam izskatam, viņa acīs bija jau pazīstamas skumjas. Tas pastiepa nagu un maigi pieskārās zobam.
"Za-vū-ns," tas norūca.
Zarēns izbrīnīts skatījās viņā. Rumbainis zināja, kas viņš tāds ir. Viņš atcerējās tās reizes, kad vecais draugs bija jode- lējis pret mēnesnīcas debesīm. Viņš atcerējās jodelējošās atbildes. Vai tas varēja būt Rumbaiņa vientulīgais sauciens, ko Zarēns bija dzirdējis tonakt, kad pinkulācis bija nomiris?
Rumbainis pieskārās savām krūtīm un tad norādīja uz Zarēnu. "Dra-vū-gi," tas teica.
Zarēns pasmaidīja. "Draugi," viņš teica.
Tajā brīdī atskanēja kapteiņa dusmīgā balss. Viņš meklēja Rumbaini un gribēja viņu tūlīt. Rumbainis apsviedās apkārt un paklausīgi aizsoļoja. Pacēlis acis, Zarēns redzēja, ka Tems Rejūdens ar neticību skatās uz viņu.
"Zvēru, ka nekad neesmu redzējis ko tādu, kopš es dzīvoju," viņš teica. "Draugos ar pinkulāci! Kur vēl tālāk?" Viņš papurināja galvu. "Nāc, jauniņais," viņš teica. "Palīdzi man te."
Tems stāvēja pie ugunskura. Prasmīgi nodīrājis aunradzi, viņš to bija uzdūris uz dzelzskoka iesma un nostiprinājis virs liesmām. Gaisā tagad bija jūtama spēcīga ceptas gaļas smarža. Zarēns pievienojās viņam, un pa abiem viņi grieza iesmu apkārt un apkārt, apkārt un apkārt.
Līdz tam brīdim, kad Stoups Bultžoklis paziņoja, ka labošanas darbus ir pabeidzis, un nokāpa lejā no koka, aunradzis bija izcepies. Tems piesita gongu.
"Ēdamais pasniegts!" viņš sauca.
Zarēns apsēdās starp Temu Rejūdeni un Smailiņu. Kapteinis un Rumbainis sēdēja viņiem iepretī, bet Slaivo īgnis - mazliet nostāk, ēnā. Akmens Pilots nebija parādījies, un Mu- casģīmim, plakangalvas goblinam, kas vēl bija pieķēdēts pie koka, nācās samierināties ar atliekām, ko viņam pasvieda.
Kad debesu pirāti bija piepildījuši tukšos vēderus ar rupjo maizi, kūpošiem aunradža gaļas gabaliem, uzdzēruši virsū kausiem mežalu, viņu noskaņojums uzlabojās.
"Protams," smējās Tems Rejūdens, "mēs esam bijuši vēl lielākās ķezās par šo, vai ne, kaptein?"
Kapteinis kaut ko norūca. Šķita, ka viņš nav noskaņots runāt.
"Jā, toreiz mēs uzbrukām apvienības kuģiem virs pašas Sanktafraksas. Nekad nebūtu domājis, ka sveikā tiksim cauri. Mēs bijām iedzīti sprukās, nav kur mukt, plakangalvas goblinu bars, kam prātā slepkavība, gatavi ieņemt kuģi, un tie parādās no lielo, resno apvienības kuģu kravas telpām. Nekad nebiju redzējis īgni tik ļoti drebam, nedz arī tik ātri skrienam. Viņš tikai atkārtoja: "Kravas telpās vajadzēja būt bērza sarkankokam!"…"
"Un vajadzēja arī būt," nomurmināja Slaivo. "Mums visiem būtu atlēcis labs naudas žūksnis…"
"Bet kapteinis vis neskrēja, nu nē, viņš gan ne - Mākoņu Vilks," Tems iesmējās. "Viņš tikai izvilka savu lielo zobenu un stājās tiem visiem pretī, Rumbainis viņam sekoja pa pēdām. Skaidrs, ka tā bija slepkavība, bet ne jau tāda, kāda gobliniem bija prātā. Tieši tur mēs dabūjām Mucasģīmi. Vienīgais, kas palika stāvam. Milzīgi labs cīnītājs, bet viņu vajag pieskatīt… Tur arī kapteinis zaudēja aci. Godīga maiņa, tā viņš to sauc."