Džordžija Binga
Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata
.
.
PIRMĀ NODAĻA
Mollija Mūna [1] palūkojās lejup uz savām rožainajām, pūtainajām kājām. Ne jau ūdens vannā darīja tās līdzīgas maltās gaļas konserviem; tās vienmēr bija tādā krāsā. Un tik kaulainas. Varbūt kādu dienu arī viņas kaulainās kājas, gluži tāpat kā neglītais pīlēns pārvēršas baltā gulbī, kļūs par visskaistākajām kājām visā pasaulē. Vismaz ir kāda cerība.
Mollija laidās guļus, līdz viņas sprogainie, brūnie mati un ausis atradās zem ūdens. Viņa blenza mušu notraipītajā dzeltenajā krāsā, kas lobījās no sienas, un mitrajā plankumā griestos, uz kura auga savādas sēnes. Ūdens piepildīja ausis, pasaule bija dzirdama neskaidri un likās esam tālu prom.
Mollija aizvēra acis. Bija parasts novembra vakars, un viņa atradās noplukušā vannasistabā apdrupušā ēkā, kas saucās Hārdvikas bāreņu nams. Viņa iztēlojās, ka līdzīgi putnam lido virs tā, lūkojoties lejup uz pelēko šīfera jumtu un kazenājiem aizaugušo dārzu. Viņa iedomājās, ka paceļas augstāk lidojumā, līdz var no augšas vērties uz kalna nogāzi, uz kuras atrodas Hārdvikas ciemats. Viņa cēlās arvien augstāk un augstāk, līdz Hārdvikas nams sarāvās pavisam sīciņš. Nu jau varēja redzēt visu Braiersvilas pilsētiņu aiz tā. Mollijai traucoties aizvien augstāk, skatienam pavērās visa valsts un arī piekraste ar jūru visapkārt. Domas šāvās augšup, un drīz viņa jau planēja kosmosā, lūkojoties lejup uz Zemi. Tā nu viņa tur lidinājās. Mollijai vienmēr bija paticis iztēlē aizlidot no pasaules. Tas jāva atbrīvoties. Un bieži vien, atrazdamās šādā stāvoklī, viņa jutās kaut kā citādi nekā parasti.
Šajā vakarā Molliju bija pārņēmusi tā īpašā sajūta, ka ar viņu tūlīt notiks kaut kas satraucošs vai savāds. Iepriekšējo reizi, kad bija jutusies tik īpaši, viņa ciemā uz ietves bija atradusi pustukšu ledeņu paciņu. Vēl pirms tam viņai vakarā bija izdevies noskatīties televīzijas raidījumus divas, nevis vienu stundu. Mollija prātoja, kāds pārsteigums viņu varētu gaidīt šoreiz. Tad viņa atvēra acis un atkal bija vannasistabā. Viņa paskatījās savā izkropļotajā atspulgā hromētā krāna apakšpusē. Vai manu dieniņ! Es taču neesmu tik neglīta! Vai tas rozā mīklas pikucis ir mana seja? Vai tas kartupelis ir mans deguns? Vai tās mazās, zaļās uguntiņas ir manas acis?
Kāpņu telpā kāds rībināja. Tas bija dīvaini; Hārdvikas namā parasti neviens neko neremontēja. Tad Mollija aptvēra, ka kāds dauzās pie vannasistabas durvīm. Nu vairs nebija labi. Mollija strauji metās kājās, sasitot galvu pret krānu. Dauzīšanās ārpusē tagad jau bija ļoti skaļa, un to pavadīja neganta aurošana.
Mollij Mūna, tūlīt atver durvis! Ja ne, man nāksies izmantot atslēgu.
Mollija dzirdēja riņķī saslēgto atslēgu žvadzoņu. Viņa palūkojās uz ūdens līmeni vannā un noelsās. Ūdens bija par dziļu, un tā augstums ievērojami pārsniedza atļauto līmeni. Viņa izrāva korķi un ietinās dvielī. Tieši laikā. Atsprāga durvis. Un iekšā jau bija Aderstones [2] jaunkundze, kura kā čūska metās tieši uz vannu, sašķobot aplupušo degunu, tiklīdz pamanīja, kā ūdens pazūd vannas notekā. Viņa uzrotīja kremplīna tērpa piedurkni un iestūma vannas korķi atpakaļ.
- Tā jau es domāju, viņa nošņācās. Apzināts bāreņu nama noteikumu pārkāpums.
Aderstones jaunkundzes acis ļaunā priekā iemirdzējās, kad viņa no kabatas izņēma mērlenti. Viņa izstiepa metāla sloksni un, satraukti šļurpstoši sūkājot savus vaļīgi karājošos liekos zobus, nomērīja, par cik ūdens līmenis ir pārsniedzis sarkano līniju, kas bija novilkta gar vannas malām. Mollijai zobi sāka klabēt. Tagad viņas ceļgali tiešām bija pārbijušies un pūtaini. Par spīti ledainajai vēsmai, kas pūta iekšā pa plīsuma spraugu loga rūtī, plaukstas sāka svīst kā vienmēr, kad viņa sanervozējās.
Aderstones jaunkundze nokratīja mērlenti, noslaucīja to Mollijas blūzē un ievilka atpakaļ. Mollija saņēmās, lai uzlūkotu cīpslaino vecmeitu, kas ar saviem īsajiem, sirmajiem matiem un spalvaino seju vairāk atgādināja kungu, nevis jaunkundzi.
- Ūdens dziļums tavā vannā ir trīsdesmit centimetri, paziņoja Aderstones jaunkundze. Ņemot vērā no vannas ļaundabīgi izplūdināto ūdeni laikā, kamēr es klaudzināju pie durvīm, lēšu, ka faktiskais tā dziļums vannā ir bijis četrdesmit centimetri. Tev ir zināms, ka ūdenim vannā ir jābūt tikai desmit centimetru dziļam. Tavējā tas noteikto normu ir pārsniedzis četras reizes, un tādējādi tu jau esi izmantojusi trīs nākamās vannošanās reizes. Un tāpēc, Mollij, tev ir aizliegts iet vannā nākamo triju nedēļu laikā. Un kā par sodu tev… Aderstones jaunkundze paņēma Mollijas zobu birstīti. Mollijas sirds pamira. Viņa zināja, kas tūlīt sekos Aderstones jaunkundzes iecienītākais soda veids.
Aderstones jaunkundze nikni uzlūkoja Molliju ar savām truli tumšajām acīm. Kamēr viņas mēle izkustināja no vietas liekos zobus un peldināja tos apkārt pa muti, lai pēc tam atkal noliktu vecajā vietā smaganās, viņas seja ieguva spokainu cēlumu. Viņa vērsa zobu birstīti pret Molliju.
Šonedēļ tu būsi tualetes uzraudze. Mollij, es vēlos, lai tualetē nebūtu ne pleķīša netīrumu, un, lai panāktu to, tu lietosi šo birstīti. Un nemaz nedomā, ka varēsi izmantot parasto tualetes suku, jo es tevi vērošu.
Aderstones jaunkundze vēlreiz pašapmierināti pasūkāja zobus un pameta telpu. Mollija atkrita uz vannas malas. Šovakar viņa bija jutusi nākam nepatikšanas. Viņa blenza uz savu nodilušo zobu birstīti cerībā, ka draugs Rokijs ļaus viņai lietot savējo.
Izvelkot diegu no sava pelēkā, nodilušā, vecā dvieļa, meitene iedomājās, kā būtu, ja viņa būtu ietīta pūkainā, baltā dvielī, nu gluži tādā, kāds tika rādīts TV reklāmās.
Zudīs tavas rūpes,
Neviens nebūs ūpis,
Visi dvieļi būs dievīgi,
Ja tos mazgās ar Mākoni Deviņi.
Mollijai patika reklāmas. Tās rādija, cik jauka un skaista varētu būt dzīve, ja viņa tiktu pārcelta no savas pasaules reklāmu pasaulē. Vairums reklāmu bija muļķīgas, taču Mollijai bija savas mīļākās, kuras tādas nebija. Tajās uzstājās draugi draugi, kas vienmēr priecātos ieraudzīt Molliju tad, kad viņa tos apmeklētu savās iedomās.
Ietinies luksā, Mākonis Deviņi upsā!
No baltā dvieļa sapņa Molliju iztraucēja vakara zvans. Meitene satrūkās. Kā vienmēr viņa bija nokavējusi.
Vienmēr nokavējusi, vienmēr satraukusies. Pārējie bērni mēdza saukt Molliju par Bīstamo Zonu vai ari Zonu, jo viņa bija tik neveikla un viņu vienmēr piemeklēja neveiksmes. Vēl viņai bija tādas iesaukas kā Miegazāle, jo visi apgalvoja, ka Mollijas balss uzdzen tiem miegu, un Spokacs, jo viņas acis bija tumšzaļas un atradās tuvu viena otrai Tikai labākais draugs Rokijs un daži jaunākie bāreņi sauca viņu par Molliju.
- Mollij! Mollij!
Pāri gaitenim, ko tagad pildīja bērni, kuri nesās lejup pa kāpnēm, Mollija saskatīja Rokija tumšbrūno, melno sprogu ieskauto seju, kura it kā teica, ka jāpasteidzas. Mollija paķēra zobu birstīti un skrēja uz guļamtelpu, ko viņa dalīja ar divām meitenēm Heizlu un Sintiju. Kad meitene šķērsoja gaiteni, divi vecākie zēni, Rodžers Fibins un Gordons Boilss, rupji nogrūda viņu malā.
- Novācies, Zona.
- Vācies, Miegazāle.
- Ātrāk, Mollij! sauca Rokijs, stumdams kājās čības. Mēs nedrīkstam nokavēt! Aderstone dabūs trieku… Un iedomājies, viņš piebilda, viņa taču var aizrīties ar saviem liekajiem zobiem. Rokijs iedrošinoši uzsmaidīja Mollijai, kad tā meklēja savu pidžamu. Zēns vienmēr prata viņu uzmundrināt. Viņš to tik labi pazina.