Drīz jau Mollija bija tikai kādas pēdas attālumā no Petulas. Mopsenes brūnās acis vērās tieši viņā.
GRRRR-grrrrr-GGRRRR-grrrrr, Mollija no visas sirds centās atdarināt Petulas rūkšanu, cerot un lūdzoties, lai hipnoze iedarbotos. Un tad pēkšņi Petulas acis aizmiglojās, it kā tām priekšā būtu aizvilkti aizkari, lai gan acis visu laiku palika plaši atvērtas. Bija interesanti to vērot. Un vērojot Mollija juta kaut ko siltu, mīksti pūkainu plūstam augšup no pēdām pa visu ķermeni līdz pat matu saknītēm uz galvas. Tā bija doktora Logana aprakstītā saplūsmes izjūta. Mollija beidza izdvest skaņas. Petula sēdēja kā suņa izbāzenis, blenžot tukšumā. Mollija bija to paveikusi! Viņa tik tikko spēja tam noticēt. Tas bija satriecoši! Viņa tiešām bija nohipnotizējusi dzīvnieku!
Un tagad, nodomāja Mollija, viņa varētu "iedvest" Petulai savas domas, taču tad vīlusies secināja, ka tas būtu sarežģīti, jo viņa taču nerunā suņu valodā. Kā viņai gribētos iedvest Petulai, lai tā nosiekalo Aderstones jaunkundzes šerija glāzi vai iekož viņai elkonī, vai lai izvārtās govju mēslos un tad noguļas Aderstones jaunkundzes gultā. Pēkšņi Mollijai iešāvās prātā pats labākais, ko varētu izdarīt Petulas labā. Viņa varētu to atradināt no šokolādes cepumiem, ar kuriem Aderstones jaunkundze viņu mēdza nemitīgi barot. Petula ēda šokolādes cepumus pieraduma un alkatības dēļ, nemaz neapzinoties, ka tie viņai izraisa sliktu pašsajūtu un nelāgu garastāvokli. Mollija kabatā sameklēja pusizlietoto kečupa paciņu.
Petula lūkojās uz meiteni, kura bija pati jaukākā un simpātiskākā persona, kādu viņa jelkad sastapusi. Meitene turēja rokā vienu no Petulas šokolādes cepumiem un izspieda uz tā kaut ko nejauku. Kaut ko sarkanu. Petula saprata, ka tam jābūt kaut kam atbaidošam, jo meitene briesmīgi viebās, uzlūkojot sarkano vielu. Un šī viela pārklāja visu Petulas cepuma virsmu. Tagad cepums izskatījās ļoti negaršīgs. Arī meitenei tā likās. Viņa sāka rīstīties. Un Petula meitenei uzticējās. Savā suņa prātā viņa apzinājās, ka jāatceras tas, ko rāda šī jaukā meitene. Šokolādes cepumi ir slikti, slikti, slikti.
Tad meitene noglāstīja Petulas galvu un sunenei viņa patika vēl vairāk. Meitene atkal sāka maigi ņurdēt un aizejot skaļi norējās. Tas lika Petulai iziet no transa.
Petula apmulsusi pakratīja ausis. Viņa neatcerējās, kas noticis pēdējo desmit minūšu laikā, taču tagad jutās citādi. Nezin kāpēc viņu bija pārņēmusi jauna sajūta: viņai vairs negaršoja šokolādes cepumi. Taču viņai ļoti patika meitene, kas sēdēja uz kāpnēm.
Mollija pamāja Petulai.
Laba sunenīte, viņa uzslavēja.
Petulai vēl aizvien sāpēja vēders, bet šī meitene mopsenei patika tik ļoti, ka viņa uzrāpās augšup pa kāpnēm, lai saņemtu glāstu. Viņa luncināja asti, un tā bija jauka sajūta, jo asti luncinājusi viņa nebija jau vairākas nedēļas.
Mollija papliķēja Petulu un jutās ļoti apmierināta. Tad viņa devās uz tualeti un aizskaloja ar kečupu noziesto cepumu podā.
Kaut arī Mollijas vēders tajā rītā rūca no izsalkuma, viņa nelikās par to ne zinis. Viņa aizgūtnēm rija hipnotizēšanas grāmatu. Pusdienlaikā pa kāpnēm augšup uzvēdīja ceptu zušu Aderstones jaunkundzes un Ednas pusdienu aromāts. Mollija noskrēja lejā pie Petulas un ar lielu prieku ieraudzīja, ka sunene nav pieskārusies nevienam cepumam. Pusdienās Mollija uzēda šokolādes cepumus, tad atgriezās pie grāmatas.
Četros Mollija dzirdēja, kā visi atgriežas no skolas un Aderstones jaunkundze piepilda Petulas cepumu bļodiņu. Kamēr pārējie dzēra tēju, Mollija paņēma trīs cepumus. Vēl pēc pusstundas viņa ārā izdzirdēja piebraucam auto. Mollija palūkojās pa logu, lai paskatītos, kā ierodas amerikāņu viesi kalsns, bārdains vīrietis un sieviete ar sārtu šalli ap galvu. Aderstones jaunkundze, tērpusies tirkīzkrāsas kostīmā un demonstrējot savas labākās manieres, žēlabaini nočīkstēja: Sveicināti, nāciet, lūdzu, iekšā. Kādu bridi Molliju pārņēma spēji ilgu uzplūdi. Kaut nu tā būtu viņa, kuru tie izvēlētos un aizvestu prom no šejienes. Paņemtu prom, kā tika paņemti Atlasa Bruņinieks un Mozus Autiņš. Taču viņa apzinājās, ka adopcija notiek reti, un, ja nu ari šodien kādu izvēlēsies, tad tā pavisam noteikti nebūs viņa. Un tomēr tad, kad viņa iedomājās par savu grāmatu, dzīve bāreņu namā nemaz nelikās tik slikta.
Šajā dienā cepumu bļodiņa tika piepildīta divas reizes. Katru reizi Mollija nolavījās lejup pa kāpnēm, lai papildinātu krājumus un tādējādi remdētu izsalkumu.
Tovakar Mollija lasīja ilgi, koncentrējoties uz doktora Logana paustajām atziņām. Kad meitene beidzot izslēdza gaismu, viņu pārņēma iedrošinoša izjūta, ka laiks darbojas viņas labā. Mollija varētu paslimot vismaz vēl nākamo dienu, līdz Aderstones jaunkundze nāktu viņu pārbaudīt. Varētu pārtikt no Petulas cepumiem un pārējā laikā apgūt doktora Logana gudrību. Dažu dienu laikā grāmatas noslēpumi jau būtu droši nogūlušies viņas prātā. Kaitināja tas, ka divas nodaļas bija izplēstas, taču viņa visu mēģinātu iemācīties no pārējām septiņām. Mollija nevarēja vien sagaidīt, kad par savu atklājumu varēs pastāstīt Rokijam. Abu strīds tagad šķita niecīgs salīdzinājumā ar brīnumainajiem hipnozes noslēpumiem. Mollija atlaidās gultā, prātojot, kur lai ņem ķēdi un svārstu.
Pēkšņi viņas domās ielauzās negantā profesora tēls no bibliotēkas. Mollija sāka justies nedaudz vainīga. Šī noteikti bija pasaulē pati labākā hipnozes mācību grāmata, kuru sarakstījis viens no pasaulē labākajiem hipnotizētājiem. Nabaga profesora pētījumi nebūs pilnīgi, ja tajos netiks ietverti doktora Logana uzskati par šo tematu, un viņš taču bija pārvarējis tūkstošiem jūdžu, lai iegūtu šo grāmatu. Nav nekāds brīnums, ka viņš bija tik noskaities. Muzeja vadība dusmosies par naudas tēriņiem dārgām aviobiļetēm. Nu labi, Mollija nodomāja, es nolikšu grāmatu atpakaļ, tiklīdz būšu tikusi ar to skaidrībā. Tad viņš tajā varēs urbties daudzu gadu garumā. Apmierinājusi sirdsapziņu, viņa iegrima miegā.
Mollija vairs nedomāja par profesoru. Un tieši tā bija viņas lielākā kļūda.
septītā nodaļa
Nākamā bija sestdiena. No dziļā miega Molliju uzmodināja Petula, kas centās ielēkt viņas gultā. Kad Mollija palūkojās lejup, mopsene kā dāvanu nometa uz grīdas akmeni. Viņa šķita daudz mundrāka nekā citkārt. Mollija pacēla suneni un paberzēja viņas ausis.
Man būtu jāpateicas tev, Petula. Tu, vai zini, tiešām man palīdzēji.
Petula ar ķepu pieskārās Mollijas krūtīm, it kā sakot: Nē, tā esi tu, kas palīdzēja man.
Tā viņas kļuva par draudzenēm.
Mollija izrāpās no gultas un piegāja pie loga. Virs ciemata šīfera jumtiem varēja saskatīt baznīcas torņa pulksteni. Pārējie bērni jau bija devušies sestdienas rīta pastaigā.
Aderstones jaunkundzei patika vizināt bērnus minibusiņā uz otru pakalna pusi, kas saucās Svētā Bērtuļa paugurs un atradās desmit jūdžu attālumā. Atstājusi visus tur, viņa lika tiem doties pāri pauguram pa kalnaino apvidu atpakaļ uz bāreņu namu. Tas deva Aderstones jaunkundzei trīsarpus stundas brīva laika, ko viņa allaž pavadīja pilsētā. Mollija zināja, ka viņa bieži apmeklē pedikīru, lai izgrieztu varžacis un aprūpētu tulznas uz pēdām, un pēc tam droši vien iegriežas kaut kur, lai iemalkotu pāris glāzīšu šerija.