Edna automātiski pamāja. Tas bija burvīgs skats. Mollijai nāca smiekli, bet tad viņas vēders skaļi ieburkšķējās un viņa stingri noteica: Un tagad, Edna, tu aizvedīsi mani uz pilsētu un uzcienāsi ar kārtīgām brokastīm, un visu laiku tu mani klausīsi.
Edna pamāja un piecēlās, un joprojām aizvērtām acīm devās durvju virzienā.
- Bet, Edna, Mollija aši teica, tev taču jāatver acis, lai tu varētu staigāt un vadīt auto.
Edna atvēra acis un pamāja. Viņas acis bija aizmiglotas un likās esam tālu prom, gluži kā iepriekš Petulai.
- Labi, Edna. Iesim nu.
Tā nu Edna, tērpusies baltā priekšautā, pavāra cepurē un baltās koka tupelēs, kā zombijs izgāja no ēkas. Mollija uzrāva mugurā mēteli, lai piesegtu pidžamu; Petula ārā paķēra kādu oli, ko pasūkāt.
Braukšana ar Ednu pie stūres nebija nekāds patīkamais piedzīvojums. Kad viņa uzspieda kāju uz gāzes pedāļa, liekot sava minibusiņa pakaļējiem riteņiem šķaidīt pa gaisu granti, Mollija aplika drošības jostu. Šķita, ka Ednas nav pilnīgi "šeit". Pa ceļam uz Braiersvilu Edna sēdēja pie stūres ar savādu sejas izteiksmi, it kā viņai aiz kleitas būtu iemests ledus gabaliņš. Viņa zigzagiem vadīja mašīnu pa šoseju, gandrīz ietriekdamās pretī braucošā kravas automašīnā. Tad viņa šķērsoja divus krustojumus pie sarkanās gaismas un pārbrauca pāri puķu dobei gājēju zonā. Beigu beigās viņa apturēja mašīnu uz ietves pie kādas kafejnīcas un, truli blenžot uz priekšu, pavēra durvis, palaizdama pa priekšu Molliju un Petulu. Mollija pa durvju spraugu pārlaida skatienu ielai un ar lielu atvieglojumu secināja, ka tuvumā nav neviena policista, kas būtu viņas pamanījis.
Kafejnīcā sēdēja divi celtnieki, kas pacēla skatienu no savām sviestmaizēm ar šķiņķi un sāka pētīt Ednu. Viņa tiešām izskatījās dīvaini savā baltajā tērpā. Turklāt viņa kustējās kā uzvelkama lelle. Mollija aši mudināja Ednu apsēsties.
- Vai ko vēlaties? mundri apvaicājās apkalpotājs ar neļķi pogcaurumā.
- Ē, nūjā, atbildēja Mollija, jo Edna joprojām ar izbrīnītu skatienu blenza sālstraukā un jau sāka siekaloties.
Es gribēšu četras sviestmaizes ar kečupu un lai uz tām nebūtu pārāk daudz sviesta… un glāzi apelsīnu sulas koncentrāta bez ūdens. Mollijai mutē saskrēja siekalas. Bija tik patīkami pasūtīt savu mīļāko ēdienu.
Apkalpotājs izskatījās pārsteigts. Vai man atnest ūdeni, ar ko atšķaidīt sulas koncentrātu?
- Nē, paldies, atteica Mollija. Bet būtu labi, ja mūsu sunītis varētu dabūt bļodiņu ūdens. Petula paklausīgi sēdēja uz pakaļkājām, piešķiebusi galvu uz vienu pusi, kad Edna nosprauslājās pārāk skaļi.
- Un ko tad kundzītei? apjautājās apkalpotājs.
- Man dikti patīk itāļi, teica Edna, sūkājot dakšiņu.
- Ir taču tik jauki kādu dienu izlīst ārā no slimnīcas, vai ne? Mollija laipni apvaicājās Ednai, it kā tā būtu uz kādu laiku izlaista no trakomājas. Apkalpotājs saprotoši pasmaidīja.
Pēc divdesmit minūtēm, kad bija beigušās vissatraucošākās brokastis Mollijas dzīvē, viņas jau brauca atpakaļ uz bāreņu namu. Garām fotoveikalam Nofotografē mani, velosipēdu veikalam ar nosaukumu Spieķi, antikvariātam, uz kura izkārtnes bija rūpīgi izzīmēts nosaukums Vecais, apsūbējušais zelts. Mollija domāja par lietām, ko vienmēr bija vēlējusies, un jutās kā pasaules valdniece. Aderstones jaunkundzes bankas rēķinā noteikti bija kaudzēm bāreņu nama naudas. Mollijai tikai vajadzēja nohipnotizēt Aderstones jaunkundzi, lai tā izvestu viņu pastaigā pa veikaliem. Mollija palūkojās uz Ednu, kuras seju rotāja idiotisks smaids no vienas auss līdz otrai. Viņa pilnībā atradās Mollijas varā. Vai ari citus hipnotizēt būtu tikpat viegli kā Ednu? Pagaidām Mollija vēl jutās kā iesācēja.
- Edna, Mollija teica, kad mēs atgriezīsimies, tu iesi uz virtuvi un pamodīsies, tiklīdz pārkāpsi pār slieksni. Tu aizmirsīsi mūsu braucienu uz pilsētu. Tu neatcerēsies, ka biju tevi hipnotizējusi. Tu teiksi Aderstones jaunkundzei, ka es biju nokāpusi lejā pēc aspirīna un ka tev šķiet es vēl joprojām esmu ļoti slima. Vai saprati?
Edna pamāja.
- Un no šī brīža, kad es sasitīšu plaukstas vienreiz, tu atkal nonāksi transā, kura laikā darīsi visu, ko tev likšu. Un tad, kad sasitīšu plaukstas divreiz, tu izkļūsi no transa, neatceroties neko no notikušā. Vai skaidrs?
Edna vēlreiz pamāja, atkārusi apakšžokli kā lelle. Tad, uzspiedusi kāju uz gāzes pedāļa un ar roku piespiedusi skaņas signālu, viņa trieca mašīnu augšā kalnā.
No murgainā sapņa, kurā profesoru Nokmanu bija mocījuši svārsti un virpuļi, viņu uzmodināja automašīnas signāls uz ielas aiz Braiersvilas viesnīcas logiem. Viņš izberzēja acis un pārlaida mēli pār nekoptajiem zobiem.
- Te jau ir vēl trokšņaināk nekā Čikāgā, viņš pie sevis noņurdēja, noņēmis no kakla medaljonu ar skorpionu un sniegdamies pēc ūdens glāzes.
Pēc pārdzīvojumiem bibliotēkā profesors bija nolēmis paildzināt savu uzturēšanos Braiersvilā. Viņš lēsa ja pietiekami bieži traucēs aizkustinošo bibliotekāri, viņa galu galā atradīs hipnozes grāmatu. Vai ari, viņš cerēja, ieraudzīs kādu to lasām. Braiersvila taču bija pavisam neliela pilsētiņa.
Jau kopš ceturtdienas viņš bija klīdis pa ielām, sekojot cilvēkiem ar grāmatām rokās. Vairoties no viņa, mātes ar maziem bērniem pārgāja ielas otrā pusē un kāds pusaudžu bariņš apsaukāja viņu par spoku, taču viņam bija vienalga. Viņš bija cieši nolēmis dabūt doktora Logana grāmatu.
Viņš gribēja uzzināt tās glabātos noslēpumus, bet tam nebija ne mazākā sakara ar zinātniskiem pētījumiem.
Profesors Nokmans daudz zināja par slavenā hipnotizētāja dzīves gājumu. Viņš bija lasījis, ka Logans uzaudzis Braiersvilā un pēc tam aizceļojis uz Ameriku, kur iemantojis slavu un bagātību ar hipnozes seansiem. Nokmans bija studējis dzeltējošus avlžrakstu izgriezumus, kuros aprakstīti doktora vadītie pārsteidzošie hipnozes priekšnesumi, kas reiz padarīja viņu par vienu no sava laika dižākajām slavenībām. Viņš bija apmeklējis pilij līdzīgo Hipnozes māju, ko Logans uzcēlis par priekšnesumos sapelnīto naudu.
Taču īpašu interesi viņā izraisīja ziņa, ka Logans sarakstījis grāmatu, kurā, kā varētu domāt, ir apkopots viss, kas viņam zināms par hipnozi. ŠI grāmata bija izdota tikai nedaudzos eksemplāros un tika uzskatīta par ārkārtīgu retumu. Tomēr profesors Nokmans izdibināja, ka viens no pasaulē vēl esošajiem grāmatas eksemplāriem atrodas Braiersvilas bibliotēkā. No šī brīža viņš cieši nolēma iegūt to savā īpašumā. Viņš vēl nekad nebija kaut ko vēlējies tik ļoti. Un viņš to jau gandrīz ieguva, bet stulbā bibliotekāre grāmatu bija pazaudējusi.