Heizla ar riebumu uzlūkoja Molliju. Superīgākā idene, viņa noteica. Un tad, kad Mollija jau bija gandrīz izgājusi, Heizla nevērīgi izmeta: Starp citu, vai tu jau zini?
- Ko tad?
- Rokijs atradis ģimeni.
Šie vārdi Molliju satrieca. Bija tā, it kā ledaina ūdens šalts būtu viņu aplējusi no galvas līdz kājām. Viņa tik tikko spēja parunāt. K-kad?
Heizla ļauni pasmīnēja. Tas amerikāņu pāris, kas te bija vakar. Lai cik tas būtu dīvaini, viņš tiem patika… Dīvains pārītis. Lai nu kā, vakar viņš aizbrauca. Viņš taču no tevis neatvadījās, vai ne? Nūjā, viņš jau man teica, ka gribot tikt vaļā no tevis. Tu viņam esot līdz kaklam vai kaut kā tā. Viņš esot tevi atēdies… Kaut kad jau uzrakstīšot tev kādu rindiņu.
- Tu joko… vai vispār āksties, teica Mollija.
- Nē, nē, nemaz nejokoju, kaut ari gana jocīgi jau nu tas ir, atbildēja Heizla.
Mollija lūkojās Heizlas naidīgajā sejā. Tu melo, viņa apgalvoja, atstādama telpu. Taču dziļi dvēselē viņu plosīja neaprakstāmi trakas izjūtas.
Rokijs prom? Pat doma par to bija neiedomājami briesmīga. Mollija nespēja tam noticēt. Doma par to, ka jāzaudē Rokijs, bija šausminoša, it kā būtu jāzaudē roka vai kāja, vai visa ģimene, jo Rokijs taču arī bija visa Mollijas ģimene. Heizla noteikti melo. Rokijs nemūžam neaizbrauktu, neaprunājies ar Molliju. Īstenībā viņš pat nebrauktu prom, ja nebūtu pārliecināts, ka Mollija tiek adoptēta kopā ar viņu. Viņi jau sen bija noslēguši šādu vienošanos. Ja prom, tad kopā. Heizlas terors vienkārši bija pārgājis jaunā līmenī.
Un tomēr Molliju māca baisas aizdomas varbūt Heizla nemelo. Kad Mollija atstāja telpu un devās kāpņu virzienā, viņas sirdi stindzināja aizvien pieaugošas bailes. Lipīgās plaukstas sāka svīst, taču viņu pašu bija pārņēmis dziļš aukstums. Kāpņu laukumiņu apgaismoja pazīstamā un draudzīgā gaisma no zēnu guļamistabas. To ieraugot, Mollija jau gara acīm redzēja Rokija mantas, kas pavērsies skatienam, tiklīdz viņa attaisīs zēnu guļamistabas durvis. Un tad viņa jutīsies muļķīgi, jo būs iekritusi Heizlas lamatās. Taču ar katru soli viņas galva kļuva trulāka. Tad sūrā patiesība iesita viņai pliķi sejā.
No Rokija gultas bija noņemti palagi, visas trīs segas rūpīgi salocītas taisnstūros, un uz spilvena nebija spilvendrānas. Uz naktsgaldiņa blakus gultai nemētājās neviens komikss. Drēbju skapja durvis bija vaļā, un drēbju tur nebija.
Mollijai aptrūkās elpas. Šķita, ka neredzamas bailes sagrābušas viņas kaklu un smadzenes tā, ka plaušas vairs nedarbojās. Viņa atkrita pret stenderi, blenzdama bezpersoniskajā stūrī un bez īpašnieka palikušajā gultā.
Kā gan tu varēji? viņa klusi čukstēja. Tikai pēc kāda brīža viņa atkal atguva elpu un varēja sākt loģiski domāt. Dvēseles dziļumos viņa juta, ka Rokijs nebūtu aizgājis neatvadījies, ja vien viņam nebūtu kāds vērā ņemams iemesls tā rīkoties. Jā, viņi bija sastrīdējušies, taču tas nebija tik nopietni, un, kaut arī Rokijs pēdējā laikā bija kļuvis ļoti noslēpumains, Mollija nedomāja, ka ir viņam apnikusi. Tas bija vienkārši Heizlas ļaundabīgo fantāziju auglis. Bet kā izskaidrojama viņa pēkšņā pazušana? Viņš vienmēr bija neaprēķināms un kaut kādā ziņā klaidonis, taču Mollija nedomāja, ka šādi trūkumi tiešām varētu likt viņam aizmirst atvadīties. Viņi bija kā brālis un māsa. Rokijs taču nevarēja būt tik izklaidīgs. Tas viss bija pārlieku savādi.
Nu, kad Rokijs aizvests prom, Mollijai vairs nebija neviena. Neviena, izņemot Petulu. Mazākie bērni jau bija labi, tomēr pārāk mazi, lai ar viņiem draudzētos. Dzīve šeit bez Rokija šķita neiedomājama. Mollijai bija jāuzzina, kur zēns atrodas, un jāaprunājas ar viņu.
Velkoties augšup pa kāpnēm uz bēniņu telpu, Mollija jutās apjukusi un pazudusi. Viņa atgrieza krānu pie izlietnes, lai nomazgātu seju, un palūkojās spoguli. Tur nu bija viņas tuvu viena otrai esošās acis, pilnas asaru. Viņa neatlaidīgi lūkojās savā atspulgā, atceroties, kas notika iepriekšējo reizi, kad viņa bija vingrinājusies ar spoguli. Varbūt tagad, ja iedomātos, ka jūtas labi, viņa ar hipnozes palīdzību varētu novest sevi labsajūtas stāvokli.
Kamēr viņa tā lūkojās, viņas vaibsti izzuda. Augšup pa kāpnēm plūda Heizlas stepa dejas ņaudošā mūzika, un Mollija iztēlojās, ka nemaz nejūtas tik slikti. Mirkli viņas seja izmainījās. Vaigi kļuva apaļāki un sārtāki, mati vijīgāki un gaišāki. Tajos iepinās lentes. Viņa izskatījās skaista! Kā kāda bērnu zvaigzne. Tas bija neiedomājami! Mollija juta, kā tirpinoša sajūta, līdzīga saplūsmes izjūtai, atkal rāpjas augšup pa ķermeni. Izmisums nokrita no viņas kā veca, graboša čaula, un tā vietā stājās optimisms. Kārtējo reizi ar spoguļa palīdzību Mollijas zemapziņa pateica priekšā, kāda viņa vēlas būt un kā viņai jāmainās.
Kad Mollijai pretī lūkojās viņas nepazīstamais, daiļais "es", galvā iešāvās ideja. Milzīga, graujoša, kolosāla ideja.
Viņa bija apguvusi acu triku. Un šis acu triks bija tas pats hipnozes paņēmiens, ko varēja izmantot pūlim. Pēc dažām dienām viņai būs auditorija skatītāju pūlis pilsētiņas talantu konkursā. Kādam bija jāuzvar šajā konkursā, kur uzvarētāju gaidīja liela naudas balva. Un kāpēc lai šis kāds nebūtu Mollija?
Mollija samirkšķināja acis un atkal bija viņa pati. Taču tagad viņa jutās cerību pilna. Meitene atteicās no domas, ka Rokijs viņu ienīst, kaut arī draugs bija prom.
Mollija acumirklī mainīja domas. Viņa noskaidros, kur ir Rokijs, un izprātos, kā atstāt Hārdvikas namu un pievienoties viņam. Tas varētu būt grūti, taču meitene sev apsolīja, ka liks lietā ik kripatiņu savas enerģijas un talanta, lai uzmeklētu draugu, un nepadosies, līdz abi atkal būs kopā.
DEVITA nodala
Sestdienas vakarā Molliju pārņēma nemiers. Lai gan viņa jutās labāk nekā iepriekš, viņai tomēr pietrūka Rokija. Vakara sanāksmes laikā, kamēr citi bērni satraukti sačukstējās par viņa adopciju, Mollija jutās skumji un viņai pietrūka drauga balss. Viņa ilgojās to uzlūkot melnos, spīdīgos matus ar sīkajām sprodziņām, gludo, tumšo ādu, maigās, tumšās acis. Viņai pietrūka Rokija ielāpiem klāto džinsu, kuros ik nedēļu parādījās jauni caurumi, un roku, kuras pārsvarā klāja skrambas. Bet visvairāk viņai pietrūka drauga iedrošinošā smaida. Kustinot lūpas psalma vārdiem līdzi, viņa zaudējumu izjuta kā biedējošu tukšuma bezdibeni dziļi sevī. Tad viņa saņēmās un pievērsa uzmanību jaukajām smaržām, kas plūda no ēdamtelpas. Kad Aderstones jaunkundze sniedza savus vakara paziņojumus, Mollijai mutē sariesās siekalas.
Pirmais paziņojums ir šāds. Džemma un Gerij, jūsu pienākums tagad būs mazgāt logus katru pēcpusdienu nākamnedēļ, jo vakara lūgsnas laikā jūs nemitīgi pļāpājāt. Rokija Skārleta aizbraukšana varētu izraisīt varenu interesi jūsos, taču man tā neko nenozīmē. Vakara lūgsnas laikā vienmēr jāvalda klusumam. Aderstones jaunkundze nošņācās, un Džemma un Gerijs drūmi palūkojās viens otrā.
Aderstones jaunkundze ar pilnu tvaiku devās uz priekšu. Otrais paziņojums. Rīt notiek Braiersvilas bērnu talantu konkurss. Man šķiet, ka daži no jums tajā piedalīsies. Jūs kājām dosieties no skolas uz pilsētas rātsnamu, lai ierastos konkursā vienos. Kā jau jūs zināt, balvas summa ir tikai nieka smieklīgi trīs tūkstoši mārciņu, un, ja kāds no jums uzvarētu, no jums tiek sagaidīts, ka balvu ziedosiet bāreņu namam. Vai skaidrs?
-Jā, Aderstones jaunkundz.