- Pēc vakariņām mums būs neliela skate. Aderstones jaunkundze uzlūkoja Heizlu un pasmaidīja savu lieko zobu smaidu. Tad smaids pagaisa no viņas sejas. Mollij Mūna, redzu, ka atkal esi vesela. Vakariņās tu sēdēsi pie atsevišķa galdiņa, jo es nedrīkstu pieļaut, ka citiem bērniem pieliptu tas, kas bija tev.
-Jā, Aderstones jaunkundz.
Mollija sekoja pārējiem uz ēdamtelpu. Neviens ar viņu nerunāja, bet viņai bija vienalga. Telpā dažādo izmēru galdi bija rotāti ar salvetēm un svecēm, un Edna triumfējot stāvēja pie liela katla, kurā bija kūpoši spageti ar zirņiem un zaļumiem. Tas smaržoja brīnišķīgi.
- Spaghetti primavera, Edna teatrāli paziņoja. Tā, kā gatavo mana mamma. Un, pacēlusi augšup taukainas maizes klaipu ar olīvām, viņa lepni piebilda: Un pašas gatavota ciabatta maize mājas gaumē.
Maizē bija iesprausts sarkanbaltzaļš Itālijas karodziņš, tāpat kā pārējos maizes klaipos. Aiz Ednas muguras pie sienas karājās Itālijas karte.
- Vai tu esi jukusi, Edna? Aderstones jaunkundze vēsi apvaicājās.
- Nē, atcirta Edna. Dziļi manā dvēselē mājo mīlestība uz Itāliju, un dažkārt tā izlaužas uz āru.
- Līdz šim tā kaut kā nav izlauzusies.
- Nekad nav izlauzusies jūsu klātbūtnē, atbildēja Edna bet dzīvē viss reiz notiek pirmoreiz…
- Nu, ceru, ka man esi pagatavojusi parasto ēdienu… Es negribu neko no tā itāliešu draņķa.
- Protams, Aderstones jaunkundz.
Aderstones jaunkundze nesatricināmi devās pie sava galdiņa, uz kura bija nolikts šķīvis ar aknu un nieru pīrāgu. Kamēr tas dzisa, viņa ielēja sev glāzi šerija un badīgi izdzēra to vienā rāvienā, bet bērni pa to laiku sastājās rindā pēc ēdiena. Mollija ievēroja, ka Heizlai, Gordonam un Rodžeram Edna izsniedz īpašus spageti šķīvjus. īpaši asus spageti, kā viņa cerēja. Likās, ka Edna atceras visus Mollijas norādījumus. Stāvā sajūsmā Mollija ieņēma vietu pie maza, vientuļa galdiņa blakus logam. No turienes viņa labi varēja pārskatīt visus pārējos.
Ednas spageti ar dārzeņiem bija satriecoši. Mollija palūkojās mazo bērnu sejās, kad viņi garos makaronus pagaršoja. Džemma, Gerijs, Rūbija un Džinkss tos rija tā, it kā kāds viņiem taisītos ēdienu atņemt, pirms viņi būs beiguši. Tas, bez šaubām, bija pats labākais, ko Edna jelkad pagatavojusi. Tikai ne Heizlai, Rodžeram un Gordonam. Tie pēc pirmā kumosa kampa pēc elpas un spļaudījās.
- Padod ūdeni, Heizla nogārdzās. Gordons bija aizmirsis, ka galvenā te ir Heizla. Viņš vispirms piepildīja savu glāzi un rāvienā izdzēra to sausu.
- Gordon! Heizla uzkliedza. Viņš ielēja nedaudz ūdens Heizlai, un tad krūzi pagrāba Rodžers.
- Tas… ir… briesmīgi, teica Heizla, rīstīdamās un rādīdama uz saviem spageti.
Četrus galdus tālāk nodunēja Ednas balss: Ko tu teici?
Ednas gatavotais ēdiens bija uzlabojies, bet viņa pati nebija mainījusies, un pavāres daba bija tikpat neganta kā vienmēr. Viņa jau soļoja šurp, un bravūrīgā trijotne sašļuka krēslos. Ko tu tur murkšķēji par manu ēdienu, tu Eizel sasoditā Akerslij?
- Nu, tas man ir pārāk ass, Heizla neapmierinātā balsi noteica. Viņa nebija radusi, ka kāds runā pretī.
- Ass? Vai tu esi galīgi ķerta? Tu ēd sasodītos pavasara spageti. Tas ir itāliešu ēdiens, Eizel Akerslij… no olīvu biržu un operas zemes. Ja tu nespēj izjust smalkās garšas nianses un silto pakalnu dvesmu manos makaronos, ja tu domā, ka vasaras saule manā ēdienā ir pārāk karsta, tad tu, man šķiet, esi pilnīgi un galīgi apdauzīta plānprāte, kas pelnījusi tikai lopu ēdienu.
Heizla lūkojās savā šķīvī, un viņas uzacis kustējās augšup un lejup. Edna laikam bija jukusi.
- Ēdiens ir ārkārtīgi garšīgs, Edna, Mollija skaļi teica. Heizla apveltīja viņu ar caururbjošu skatienu.
Edna pateicīgi pasmaidīja. Paldies, Mollij! Viņa staroja.
- Mollij Mūna, pāri ēdamtelpai iebļāvās Aderstones jaunkundze. Lai arī kā tev garšotu Ednas ēdiens, tu zini, ka bāreņu nama noteikumos nav atļauts kliegt pāri ēdamtelpai. Vēlāk atnāc uz manu kabinetu, lai saņemtu sodu. Tad viņa izdzēra savu šerija glāzi un palaida piedzēruša cilvēka atraugu.
Ideāli, nodomāja Mollija, lūkojoties uz Ednu un prātojot, vai viņa atceras pārējos Mollijas rīkojumus. Edna nikni blenza uz Aderstones jaunkundzi. Viņas vaigi piesārta un seja dusmās raustījās.
- Vai kaut kas nav labi, Edna? Aderstones jaunkundze sausi noprasīja.
Ednas seja kļuva aizvien sarkanāka, sarkanāka un sarkanāka, gluži kā vulkāna rīkle izvirduma laikā. Tad viņa eksplodēja.
- Nav labi… Nav labi? Mollija Mūna tikko uzslavēja manu ēdienu, Agnese Aderstone…
Aderstones jaunkundzes žoklis pārsteigumā atkārās, un no mutes izkrita mazs nieres gabaliņš. Edna nekad nebija viņai runājusi pretī vai uzrunājusi viņu priekšvārdā bērnu klātbūtnē.
- Viņa uzslavēja manus pavasara spageti… varbūt pārāk skaļi, bet man patīk, ka viņa uzslavas izsaka skaļi, un, vēl vairāk, man patīk viņa pati. Man viņa dikti patīk. Man viņa patīk vairāk par itāliešu ēdieniem, kurus es dievinu vairāk par visu pasaulē, un tu, TU VIŅU NORĀJI! Edna ar vienu no Itālijas karodziņiem norādīja uz Aderstones jaunkundzi un auroja: Un tu, nolādēts, vēlāk nesodīsi Molliju Mūnu… Tikai pār manu smirdošo līķi!
Aderstones jaunkundze nolika nazi un dakšiņu un piecēlās. Edna, varbūt tev vajadzētu paņemt kādu brīvdienu.
- Kādu brīvdienu? Tu taču joko. Mans darbs tikai sākas. Man vēl jāuzkāpj makten augstā kalnā. Man jāiemācās visa itāliešu virtuve. Tagad Edna, kā nododot zvērestu, piespieda Itālijas karodziņu pie krūtīm un, visiem par brīnumu, uzkāpa uz krēsla un tad uz galda. Jo es taisos kļūt par labāko itāliešu ēdienu pavāri pasaulei
Visi klusējot blenza. Gordons Boilss nespēja noturēties un palūkojās zem Ednas brunčiem, lai ieraudzītu izslavēto tetovējumu uz viņas augšstilba. Aderstones jaunkundze grīļīgi devās virzienā uz ēdamtelpas durvīm.
- Edna, viņa bargi teica, es vēlāk gribētu ar tevi aprunāties.
- Vai tad tu nepabeigsi vakariņot? Edna vaicāja no saviem augstumiem.
- Nē. Arī man šķiet, ka vakariņas ir pārāk piparotas.
Kad Aderstones jaunkundze gāja prom, Edna pie sevis
noteica: Vecā govs. Būtu labāk pagaršojusi manus spageti.
DESMITĀ NODALA
Pēc vakariņām Mollija paklausīgi piegāja pie Aderstones jaunkundzes dzīvokļa durvīm un pieldauvēja. Aderstones jaunkundze atvēra durvis un, ieraudzījusi, ka tā ir Mollija, uzreiz aizšāva mutei priekšā kabatas lakatu.
Aderstones jaunkundzes pieņemamā telpa bija tumša, tās sienas sedza šokolādes brūnuma koka paneļi, bet krēsli bija žāvētu plūmju krāsā. Grīdu klāja rakstains, pelēks paklājs, un viss dzīvoklis oda pēc naftalīna tabletēm, šerija un mazliet ari pēc antiseptiska mutes skalojamā līdzekļa. Tur bija divi nelieli galdiņi ar mežģīņu sedziņām, bet bez ierāmētām fotogrāfijām, jo Aderstones jaunkundzei nebija ne ģimenes, ne draugu. Trīs bārkstainas lampas apgaismoja telpu un gleznas pie sienām. Visās bija attēloti tumši meži, tumšas upes un tumšas alas. Kamēr Mollija pārdomāja, cik spocīgi gan tas izskatās, viņai pieglaudās Petula, nolika pie kājām akmentiņu un nolaizīja ceļgalu. Mollija viņu noglāstīja.
Valdies, Petula, teica Aderstones jaunkundze. Un tad: Apsēdies!
Gan Mollija, gan Petula apsēdās. Mollija ieņēma vietu uz cieta ķebļa pie neiedegtā kamīna. Kādu bridi telpā valdīja klusums, ja neņem vērā skaņas, ko radīja Aderstones jaunkundzes lieko zobu sūkāšana un Mollijas pašas sirdspuksti. Meitene ārkārtīgi nervozēja. Līdz šim Aderstones jaunkundze bija viņas lielākais izaicinājums, un pastāvēja briesmīgā iespēja, ka viss varētu izgāzties, it ipaši tāpēc, ka viņai nebija ne koka karotes, ne kāda cita svārstveida priekšmeta, lai liktu Aderstones jaunkundzes prātam koncentrēties uz to. Taču Mollijas nervus stiprināja naids pret Aderstones jaunkundzi, kas, kā meitene bija pārliecināta, noteikti bija apzināti, tātad cietsirdīgi, likusi Rokijam doties prom neatvadoties.