Pēdējas lapas virsraksts "Operācija Hipnobanka". Tās saturs bija šāds:
1. hipnotizē visus bankas personāla locekļus ierēdņus sekretarus vadītāju apsargus
2. hipnotizē bankas klientus.
3. Dod vadītājam rīkojumu slēgt banku, un izslēgt visas novēlošanai kameras m signalizācijas ierīces
4. Nokļūti pagrabstāva bruņotajās telpās-
5. Nem visus akmeņus briljantus un juvelieru izstrādājumus Laupi.
6. Piekrauj bankas garāžā, esošo transporta līdzekli.
7. iztukšo visu, bankas darbinieku atmiņu.
8. hipnotizē šoferi un brauc uz noliktavu(adresi sniegšu, vēlāk).
Un kur gan tajā laikā atradīsies Nokmans? Protams, tālu prom, kur uz viņu nemūžam nekritīs aizdomas.
Mollija lasīja tālāk. Viņai bija jāpavada piekrautā bankas mašīna līdz noliktavai, kur viņa atradis brūnu kravas auto. Hipnotizētajam šoferim bija jāpārvieto viss sazagtais no bankas auto uz brūno kravas mašīnu, un tad viņai šoferis bija jāsūta prom ar stāstu galvā par to, kur viņš bijis. Un tikai tad, kad tas būs paveikts, ieradīsies Nokmans, lai aizvestu salaupītos dārgumus. Kad viņš būs aizbraucis pietiekami tālu un pārliecinājies, ka mašīnā atrodas viss no bankas, tad un tikai tad, viņš piezvanīs Mollijai uz noliktavu un pastāstīs, kur atrodama Petula.
Kad būšu, pārliecinājies ka visas kastes ir te,, es piezvanīšu, un payteikšu tev adresi, kur meklēti suni un, tu viņu atradīsi sveiku un neskartu
Mollija novaidējās. Un ja nu Nokmans neatdod Petulu? Ja viņš to patur un piespiež Molliju aplaupīt vēl vienu banku? Vai ari, ja viņš pazūd ar visu laupījumu, nepasakot Mollijai, kur ir Petula? Mollija domāja, vai nevajadzētu piezvanīt
policijai. Taču viņas ausis skanēja Nokmana vārdi: "Ja tu iesaistīsi kruķus, es tev saku tavs suns mirs."
Mollija iegāja vannasistabā, lai apslacītu seju. Viņa palūkojās savā attēlā vannasistabas spoguli un nenovērsa skatienu. Viņa gribēja hipnotizēt sevi, lai justos tā, it kā kontrolētu situāciju.
Taču viņas seja nemainījās, bet palika tāda pati. Pa kājām nekāpa augšup saplūsmes izjūta. No spoguļa pretī lūkojās viņas skumjā, asaru izvagotā seja, un, lai kā arī centās, viņa nespēja panākt, lai izskatītos pārliecināta par sevi. Viņa aptvēra, cik lielā mērā ir nokļuvusi likteņa varā. Tik bezpalīdzīga, ka šķita sāk zaudēt savas spējas. Tas bija šausmīgi.
Mollija atrāvās no spoguļa un atgriezās guļamistabā. Uz tālruņa aparāta mirgoja spuldzīte. Kāds bija atstājis ziņojumu. Viņas sirds pamira, iedomājoties, ka tas varbūt ir no Nokmana un tajā ir noliktavas adrese un aplaupīšanas datums. Mollija ar trīcošu pirkstu nospieda atbildētāja pogu.
- Sveika, Mollij! atskanēja Berija Brega balss. Gribēju tikai tev pateikt, ka iepriekšējā vakara izrādē tu biji lieliska, vienkārši lieliska. Piezvani man! Te Berijs.
Pī-ī-ī-ī-ī-ī.
- Mollij, te policijas virsnieks Osmans. Lūdzu, piezvani mēs gribētu ar tevi pārrunāt citus veidus, kā sadzīt pēdas tavam sunim. Mans numurs ir 713-7889.
Pī-ī-ī-ī-ī-ī.
- Mollij, mani sauc Filpota kundze. Es dabūju tavu numuru no Berija Brega. Viņš teica, ka tevi varētu interesēt mopša kucēni… Piezvani man pa numuru 678-2356.
Pī-ī-ī-ī-ī-ī.
- Čau, Mollij! Uzmini, kas te runā! Mollija pietrūkās sēdus… Tā bija Rokija balss! Es esmu Ņujorkā, tavas viesnīcas vestibilā, taču numurā tevis nav. Es te gaidīšu līdz septiņiem četrdesmit piecām; tad atgriezīšos savā viesnīcā… Numurs tur ir 975-3366.
Mollija palūkojās pulkstenī. Bija septiņi četrdesmit. Viņa izbrāzās no istabas un drīz vien liftā traucās lejup uz pirmo stāvu. Durvīm atveroties, Mollijas acis drudžaini pētīja cilvēkus, kas drūzmējās vestibilā. Tad viņa pār melni lakota krēsla atzveltni pamanīja slienamies galvu ar sprogainiem, melniem matiem.
- Rokij! Tu mani atradi! Mollija nespēja tam noticēt.
Rokija burvīgā brūnā seja pārsteigumā uzlūkoja viņu.
Mollija vēl nekad mūžā nebija tā priecājusies, kādu ieraugot.
- Čau, Mollij!
Abi draugi metās viens otram preti, lai apkamptos kā brālis un māsa. Uz mirkli Mollija aizmirsa visus uztraukumus, būdama tik laimīga par to, ka satikts Rokijs. Viņa jutās tā, it kā būtu dabūjusi atpakaļ daļiņu sevis.
Tad viņi atraisījās un neticīgi vērās viens otrā. Katrs no viņiem bija domājis, ka varbūt vairs nekad neredzēs draugu. Rokijs izskatījās tikpat starojošs kā vienmēr. Viņam bija apgriezti mati un mugurā jauna džinsu jaka. Bet citādi viņš bija tas pats vecais.
Abi stāvēja platiem smaidiem sejā, starojot viens pret otru. Tad Mollija izsaucās: Aši, laižamies augšā, prom no visiem šiem cilvēkiem!
Nospiedusi lifta pogu, viņa pačukstēja: Tu nemaz nezini, kā es priecājos tevi redzēt. Tiešām, Rokij, tu nezini… ,
- Es jau arī tāpat, atbildēja Rokijs.
- Ak, Rokij, vai tiešām? Man ir tik daudz, ko tev stāstīt. Kā tu mani atradi? Tu nemaz nevarētu izvēlēties piemērotāku brīdi. Es visu laiku ilgojos pēc tevis. Es tā priecājos, ka tu esi šeit. Kā tu zināji, ka es esmu šeit? Vai Gerijs tev pastāstīja?
- Gerijs? Nē. Es tevi šorīt redzēju televīzijā, kad tu visai pasaulei stāstīji, ka pazudusi Petula, paskaidroja Rokijs. Un tad tu tiešām nodevi sveicienu man. Tas bija kas pārdabisks! Es tik tikko spēju noticēt, ka tā esi tu un atrodies Ņujorkā. Bet man tiešām bija liels prieks, jo es taču nezināju, kur tu esi, Mollij. Ik reizi, kad zvanīju uz Hārdvikas namu, klausuli pacēla Heizla, un ari viņai nebija ne jausmas, kur tu varētu būt. Starp citu, Heizla man pastāstīja, ka tu esi uzvarējusi Braiersvilas talantu skatē. Tev man tas viss jāizstāsta…
- Es to izstāstīšu vēlāk, teica Mollija cerībā, ka Rokijs nejutīsies vīlies, uzzinājis, kā tieši viņa guvusi uzvaru. Abi, sadevušies rokās, iekāpa liftā.
- Es tieši brokastoju… dzēru tēju un gandrīz aizrijos, ieraudzījis tevi televizorā. Es nošķaudlju visu galdu… Es biju tik… tik ļoti satraukts…
- Piedod! Mollija sāka smieties.
Lifts apstājās Mollijas stāvā. Es nespēju noticēt, ka tā esi tu, vecā Mollija Mūna, Amerikas televīzijas brokastu pārraidē!
- OHO… tas nu gan ir superīgi! iesaucās Rokijs, iegājis Mollijas greznajos apartamentos. Tas ir pārsteidzoši. Tev, Mollij, jāizstāsta man viss, kas ar tevi noticis. Es gribu teikt tas nu gan ir forši. Vai tas viss pieder tev?
- Mmhmm, izņemot, nu, ka tas piederēja man un Petulai.
Rokijs pacēla Petulas kosmosa tērpu un nopūtās. Esmu pārliecināts, ka viņu atradis, draugs mierināja. Es domāju visi viņu meklē… Tajā programmā tu runāji ļoti pārliecinoši… Mani jaunie vecāki domā, ka tu esi jauka…
Viņi runāja apmēram tā: šī Mollija Mūna nu gan ir jauka… viņa ir kā Šērlija Tempļa… viņa ir apburoša…
Mollijai pēkšņi ienāca prātā briesmīga doma. Vai viņa bija hipnotizējusi Rokiju pa televīzijas viļņiem? Viņa nepārdzīvotu, ja vienīgajam īstajam draugam patika pret viņu būtu iedvesta ar hipnozes palīdzību, gluži kā visiem citiem. Rokij, viņa strauji teica, iekams tu sāc domāt kaut ko par mani, pagaidi, jo pati tev izstāstīšu, kā pie visa šī te tiku, kā iekļuvu Zvaigznēs uz Marsa un visu pārējo, tāpēc nesaki, ka es tev patīku, kamēr neesmu tev visu izstāstījusi. Un brīdinu, ka es varētu tev nepatikt pēc tam, kad būšu izstāstījusi visu, ko esmu darījusi, taču man tev jāizstāsta patiesība, jo citādi tu nezināsi, kas es īstenībā esmu.