- Nomierinies, Mollij, sacīja Rokijs, saraucis pieri un apsēdies uz dīvāna. Viņš uzcienājās ar mīksto karameli no bļodas uz galda.
- Nu labi, sāka Mollija, dziļi ievilkusi elpu. Pirmkārt, man ir kaut kas, ko tev parādīt. Mollija piegāja pie skapīša un atvēra to. Tas ir kaut kas, kas pārmainīja manu dzīvi… Tā palīdzēja man nokļūt šeit. Mollija noklikšķināja atslēgas šifra kombināciju un atvēra seifa smagās metāla durvis. Viņa izvilka zīdā ievīstīto hipnotizēšanas grāmatu un pasniedza to Rokijam. Šī ir pati fantastiskākā hipnotizēšanas grāmata. Un es nejokoju, Rokij, tā tiešām ir īpaša. Ši grāmata atveda mani uz Ņujorku. Tā atnesa man visus šos panākumus… bet viss ir beidzies ar katastrofu.
Kad Mollija abiem ielēja Qube, Rokijs atvēra saini. Un, nākamās stundas laikā Mollija viņam izstāstīja visu. No brīža, kad viņi bija sastrīdējušies krosa skrējiena laikā Braiersvilā, līdz mirklim, kad viņa izdzirdēja Rokija atstāto ziņu. Viņa tam parādīja aploksni ar Nokmana norādījumiem un Petulas sarkano kaklasiksnu. Kad Mollija bija beigusi, viņa centās drosmīgi skatīties Rokijam acīs.
- Tātad tagad tu zini, ko esmu uzņēmusies. Ļaunākais ir tas, ka biju tā sapinusies pati sevī un mani bija savaldzinājusi slava, nauda un spožums, ka es aizmirsu par tevi. Un tad, kad zaudēju ari Petulu, es sapratu, cik briesmīgi ir dzīvot bez draugiem. Varbūt tagad tu gribēsi iet, bet man vienkārši bija tev viss jāizstāsta.
Rokija sejas izteiksme bija domīga. Viņš plaukstā rullēja šokolādes iesaiņojuma zelta papīriņu, līdz izveidoja mazu bumbiņu.
- Tu, dumiķīte, viņš teica. Es netaisos aiziet. Es tikko esmu tevi atradis. Kāpēc lai es vēlētos pamest savu labāko draudzeni, kuru atrast bija gandrīz neiespējami un kuras man pietrūka tik ļoti, ka es gandrīz sāku jukt prātā?
Rokijs pacēla zeltaino lodīti un grozīja to no vienas puses uz otru tā, ka tā uztvēra gaismu un spīdēja. Es domāju: var jau būt, ka viņa ir pustraka un izdarījusi kaut ko, ko varbūt nevajadzētu darīt, bet nu un tad? Viņa joprojām ir labākais cilvēks, ko es pazīstu. Paskaties uz šo bumbiņu! Ja tā būtu vienīgais tev piederošais dārgums un ja tā būtu tev bijusi visu mūžu, tu taču to vienkārši neizmestu, ja uz tās parādītos kāds rūsas plankumiņš, vai ne?
Mollija pašūpoja galvu un palūkojās uz zelta bumbiņu.
- Nomierinies, Mollij! Es nekur neiešu. Es palikšu tepat, tev blakus, labi? Tā ka nomierinies un jūties labi.
Mollija ari jutās labi. Labāk, nekā bija jutusies veselu mūžību. Bija lieliski, ka Rokijs ir atgriezies. Viņš tagad kaut ko stāstīja, bet Mollija nedzirdēja zēna vārdus. Viņa tikai klausījās siltajā, laipnajā balsī, aptverot, cik ļoti viņai tās pietrūcis. Tā lika viņai justies kā pārnākušai mājās. Taču viņa vēl joprojām nejutās īsti labi.
Ko lai es iesāku ar Petulu, Rokij? Es neredzu ceļu ārā no šim lamatām. Nokmans mani šantažē. Un tikai manis dēļ Petula tagad ir kaut kur vientuļa un pārbijusies. Tad jau būtu labāk, lai viņai paliktu nelabi no Aderstones šokolādes cepumiem. Jo tagad viņa var nomirt, tiešām… Es saku, tas vīrs tiešām ir ļauns… un tā visa ir mana vaina… Man vienkārši vajadzēja palikt Hārdvikas namā un samierināties ar dzīvi tur. Lai arī man nekas nepadotos un es nebūtu populāra, bet vismaz Petula būtu drošībā un mani nešantažētu ar bankas aplaupīšanu… īstenībā es gribētu, kaut būtu atpakaļ… Es gribētu, kaut nekad nebūtu atradusi to stulbo hipnozes grāmatu… Es vēlētos pagriezt laiku atpakaļ, lai viss tagad esošais vienkārši izzustu.
Pēkšņi Rokijs sasita plaukstas, un viesnīcas telpa ar šņākoņu pazuda. Tās vietā bija mežs. Mežs blakus krosa trasei Braiersvilas apkaimē. Rokijs un Mollija sēdēja uz sola gluži kā tajā pēcpusdienā, kad abi sastrīdējās. Viņi bija sporta tērpos un čībās. Lija lietus, un abi bija izmirkuši.
DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA
Mollija gandrīz izlēca pati no savas ādas. Viņa panikā palūkojās apkārt. Viņi tiešām sēdēja lietū Braiersvilas skolas krosa trasē.
- Āāāā, kas notiek? Kur pazudusi Ņujorka? viņa kliedza.
Rokijs smaidīja. Debesīs virs viņiem nogranda pērkons.
- Laika, ko tu pavadīji Ņujorkā, nekad nav bijis, viņš rāmi teica. Tas viss bija tavas un ari manas iztēles auglis.
- Bet… kā? Mollijai, joprojām šokā, izdevās izspiest.
- Es tevi hipnotizēju, atbildēja Rokijs.
- Tu mani hipnotizēji? viņa šausmās noprasīja.
- Nūja.
- Tu hipnotizēji mani? Mollija atkārtoja. Bet… bet… kad? Viņa jutās zaudējusi orientāciju un apjukusi. Lietus pieņēmās spēkā.
Rokijs atbildēja: Piedod, bet tikko tepat, Braiersvilā. Tu teici, ka ienīstot šo vietu un īstenībā pat nespējot iedomāties vēl sliktāku pasaulē. Tu teici, ka tava dzīve esot BRIESMĪGA.
Mollija bija galīgi apjukusi. Vai tad es tā teicu? Neatceros, ka būtu tā teikusi.
- Tu tikko tā teici strīda beigās, atgādināja Rokijs.
- Kas par strīdu? jautāja Mollija, vairs nesaprotot pilnīgi nekā.
- Piedod, Rokijs pacietīgi skaidroja, man jāizsakās skaidrāk. Tu jau kopš rīta biji sliktā omā, jo Todlijas kundze pēc vārdu kontroldarba izturējās pret tevi riebīgi un Aderstones jaunkundze tevi sodīja uz visu nedēļu nu, tu jau zini, tualetes tīrīšana ar zobu birstīti un tamlīdzīgi.
- Bet… Mollija stostījās, bet… es nespēju noticēt… tas nav iedomājams… Viņa nemācēja atrast vārdus, jo vairs neapjauta, kur pasaulē un kādā laikā pašlaik atrodas.
- Tu teici, atkārtoja Rokijs, ka nespēj iedomāties sliktāku vietu, kur atrasties, un ka tava dzīve Braiersvilā ir šausmīga. Tā nu es tevi nohipnotizēju un parādīju vēl sliktāku vietu, proti, iedomātu situāciju iedomātā Ņujorkā.
- Tad ar Petulu viss kārtībā? jautāja Mollija, atjēgusies no šoka.
- Jā, atbildēja Rokijs. Tieši tagad viņa droši vien ir ieritinājusies Aderstones jaunkundzei klēpī.
- Tātad Nokmans neeksistē?
-Nē.
- Un Aderstone joprojām ir Hārdvikas namā1 -Jā-
- Un viņa neklabina savus liekos zobus kā kastaņetes?
-Nē.
- Un tu neesi adoptēts?
-Nē.
- Un es esmu vienkāršā, vecā, nepopulārā Mollija Mūna?
- Tieši tā.
•
- Jēziņ, noteica Mollija. Uztraukumi par Petulu un to, ka jāaplaupa banka, novēlās no viņas pleciem. Krampji atlaida kuņģi, un viņa jutās simtreiz labāk. Jēziņ, Mollija sacīja, joprojām apdullusi no šoka un vēl nespēdama
pilnībā noticēt, ka tiešām ir atgriezusies vecajā pasaulē.
- Ak dievs, Rokij! Kur tu iemācījies hipnotizēt? Mans dievs! Tas stāsts bija burvīgs. Vai tu to vienkārši izdomāji?
-Jā, piekrita Rokijs.
- Bet, Rokij, tu varbūt tiešām ar hipnotizēšanu varētu izlauzties virsotnē. Es gribu teikt, ka tu esi tiešām labs. Tas likās pavisam īsti. Es tiešām jūtos tā, it kā vairākas nedēļas būtu bijusi Ņujorkā. Lietus lāses šķīda uz Mollijas sporta čībām. Kaut kas traks, es tiešām biju iedomājusies, ka hipnotizētāja esmu es, bet visu laiku tas esi bijis tu.
- Mmhmm, pamāja Rokijs.
- Bet tas bija vareni, Mollija teica, atceroties it visu.