- Es tiešām jutos tā, it kā piedalītos tajā izrādē. Mollija nodrebinājās. Un tas Nokmans bija tik īsts. Ūūūū, viņš bija briesmīgs, un tiešām bija slikti tad, kad viņš bija dabūjis Petulu. Rokij, tava iztēle ir mežonīga. Nespēju noticēt, ka tu to visu esi izdomājis. Un cik ilgi tu to jau spēj? Pa kuru laiku mācījies? Vai tā grāmata tiešām pastāv? Kāpēc tu neizstāstīji man? Mollija aizdomīgi palūkojās Rokijā. Kāpēc tu mani nehipnotizēji agrāk? Vai varbūt tu to darīji?
- Mums nu labāk jāiet atpakaļ, ieteica Rokijs. Es domāju, kas gan būs vakariņās.
- Droši vien jau Ednas zivs siera un riekstu mērcē, Mollija minēja, domājot par ēdienu Belinghemā, kas viņas iztēlē likās tik garšīgs. Zini, Rokij, tajā pasakā, ko tu man izstāstīji, dažas detaļas bija tiešām jaukas. Mollija aplaizīja lūpas. Ēdiens viesnīcā bija neatkārtojams, un guļamistaba tik eleganta. Apkalpošana numurā… Man patika apkalpošana numurā, un man patika skats no viesnīcas loga, un, kaut arī nebija labi nozagt Deivīnai lomu, man patika uzstāties Zvaigznēs uz Marsa, un man patika
Ņujorka, ak, un man tiešām patika tas, ka man ir nauda. Mollija iesmējās. Būtu jauki, ja tas viss būtu patiesība, tikai izslēdzot no tā visa Nokmanu. Viņš visu sabojāja. Lai gan es sāku justies nedaudz vainīga, ka esmu tāda viltvārde. Bet citādi viss bija… tīri labi. Mollija noirgojās. Tad sekoja zibens uzliesmojums un Rokijs atkal sasita plaukstas.
DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
Zibens uzliesmojums apgaismoja Ņujorkas debesis. Mollija atkal atradās Belinghemas viesnīcas numurā kopā ar Rokiju.
- Kas…? Ko…? Rokij! Kas notiek? Ak, Rokij, ko tu dari? Kāpēc mēs esam atpakaļ šeit? Mollija jutās spokaini. Viņa vairs nezināja, kas ir īsts, un šī sajūta viņai nepavisam nepatika.
- Rokij, Mollija lēni teica, es nesaprotu… Vai šī ir īstenība, vai īstenība ir Braiersvilas meži? Es domāju, vai mēs tikko bijām Braiersvilā vai ari tā bija mana iztēle?
- Ņujorka ir īsta. Braiersvila bija tavā iztēlē.
- Noteikti? jautāja Mollija.
-Jā. Ņujorka ir īsta, un viss, ko tu šeit dari, ir īsts, apgalvoja Rokijs.
- Vai tu esi pārliecināts? Mollija jautāja, joprojām nebūdama droša.
-Jā, es esmu pārliecināts, atbildēja Rokijs. Es tevi tikai hipnotizēju, izmantojot balsi un šo zeltītā papīra bumbiņu. Rokijs pacēla gaisā šokolādes ietinamo papīru. Es liku tev iedomāties, ka mēs joprojām piedalāmies krosā. Es gribēju likt tev iedomāties, ka šis te viss, viņš pa logu norādīja uz Ņujorkas debesim, nekad nav noticis. Piedod man par to.
- Bet es sajutu slapjumu… to lietu. Viss likās tik īsti, iebilda Mollija.
- Nu, tur jau ari slēpjas hipnozes spēks, atbildēja Rokijs.
- Bet kāpēc… kāpēc tu tā darīji?
- Piedod, Rokijs vēlreiz atvainojās. Bet tu teici, ka vēlētos, kaut nekad nebūtu atradusi to hipnozes grāmatu… tad nu es gribēju parādīt, kā tev ir paveicies, ka esi to atradusi, un pierādīt, ka ari es protu hipnotizēt.
- Tad tu arī esi hipnotizētājs! Nespēju tam noticēt, brīnījās Mollija, joprojām grīļojoties no ceļojuma, kurā viņu bija aizvedis Rokijs, un pilnībā pārsteigta par viņa talantu. Tad tāda ir sajūta, kad tevi hipnotizē… Diezgan jauki! Kā tu to iemācījies?
Rokijs pasmaidīja. Uzmini nu!
- Nezinu vai tavi jaunie vecāki ir hipnotizētāji? minēja Mollija.
-Nē.
- Padodos.
- Nu labi. Rokijs pameklēja savā džinsu jakas kabatā un uzmanīgi izvilka divas zīdpapīra paciņas. Vai šo tu pazīsti? viņš vaicāja, sniegdams Mollijai saburzltāko. Mollija attina zīdpapīru un atrada tajā mazu, apdriskātu vīna krāsas ādas gabaliņu. Viņa pagrozīja to rokā un atklāja, ka otrā pusē ir liels, zeltīts burts:
H
- Pazudušais H! viņa pārsteigta izsaucās. Paņēmusi hipnozes grāmatu, viņa rūpīgi ievietoja H burtu tā vietā grāmatas muguriņā. Tas tur precīzi iederējās, un dīvainais vārds IPNOZE atkal bija lasāms kā HIPNOZE.
Tad Rokijs pasniedza viņai otru vīstokli. Tajā atradās vairākas kārtīgi saliktas nodzeltējušas papīra lapas. Mollija pāršķīra lappuses. Neiedomājami! Tad tu biji tas, kurš izplēsis tās nodaļas!
- Es nespēju noturēties, taisnojās Rokijs. Septītā nodaļa "Hipnotizēšana tikai ar balsi" un astotā nodaļa "Hipnotizēšana no attāluma". Tās ir manas specialitātes.
- Un es vēl domāju, ka tā esmu es, kas uzvedusies slikti, teica Mollija.
- Mmhmm. Redzi, es pirmais atradu grāmatu, paskaidroja Rokijs. Es to atradu bibliotēkas nodaļā, kurā ir grāmatas, kas nav paredzētas došanai līdzi uz mājām, tāpēc es to lasīju tur. Man vajadzēja veselu mūžību, lai to izlasītu. Ik reizi, kad man bija kāds brīvs brītiņš, es lavījos uz bibliotēku. Tu nodomāji, ka man vairs nepatīc, jo es nemitīgi pazudu. Patiesībā es mācījos kļūt par hipnotizētāju, jo man bija plāns. Es gribēju tevi un sevi dabūt ārā no Hārdvikas nama, hipnotizējot kādus no tiem amerikāņiem, kuri tur ieradās. Es gribēju viņus nohipnotizēt, lai viņi redzētu, cik lieliska tu esi. Es gribēju, lai viņi tev pasaka, cik ļoti tu viņiem patīc, jo visi pārējie pret tevi vienmēr izturējās tik nelietīgi. Es gribēju, lai viņi ceļ tavu pašapziņu. Tāpēc arī es nestāstīju tev par grāmatu. Lai nu kā, kamēr es lasīju, nokrita apvākojuma gabaliņš, un es to paturēju. Un es nolēmu… mm… aizņemties šis lappuses. Bet vai zini ko? Man šķiet, ka tagad man vajadzētu tās atlikt atpakaļ.
Rokijs paņēma lappuses un, atvēris hipnozes grāmatu, ievietoja tās atpakaļ vietā. Laipni lūgtas mājās, viņš teica. Tad viņš grāmatu atdeva Mollijai.
- Mēs to H pielīmēsim atpakaļ, viņa teica, ietidama to kopā ar grāmatu. Liekot saini seifā, viņa iztēlojās, kā Rokijs vingrinās doktora Logana mācībā, gluži tāpat, kā bija darījusi viņa. Vai tu esi hipnotizējis dzīvnieku? viņa ļoti ieinteresēti jautāja.
-Jā, peli bibliotēkā.
- Tu taču joko!
- Nekad nebiju redzējis, ka pele tā vārtītos, kā darīja tā, ar kuru es aprunājos, noirgojās Rokijs.
Mollija iesmējās. Un kā ar cilvēkiem? Ko tu hipnotizēji?
- Nu, ar cilvēkiem negāja viegli, atcerējās Rokijs. Es varēju cilvēkus hipnotizēt pa pusei, taču tas nekad neizdevās līdz galam. Vai atceries to reizi, kad Edna mazgāja traukus tavā vietā, lai gan tu biji sodīta?
-Jā-
- Nu redzi, es viņu hipnotizēju, lai viņa to dara, bet manas spējas nebija pārāk spēcīgas, un tas bija viss, ko es spēju viņai pavēlēt. Un vai atceries mūsu strīdu krosa skrējienā, kad es uztaisīju to uzpūsto ģīmi?
-Jā, Mollija smaidot teica.
- Un tu man vēl sacīji, ka es izskatoties pēc īsta stulbeņa?
- Jā, teica Mollija, iesmejoties, kad to atcerējās.
- Nu, lūk, skaidroja Rokijs, es mēģināju tevi hipnotizēt, lai tu nomierinātos, jo tu tiešām biji ļoti draņķīgā garastāvoklī.
Mollija pasmīnēja, to atceroties. Un kad tas sāka tev padoties? viņa jautāja.
- Kaut kas noklikšķēja tajā dienā, kad Alabasteri ieradās Hārdvikas namā, vismaz pietiekami, lai viņi nonāktu manā varā. Es biju apmulsis. Es nespēju tam noticēt līdz brīdim, kad viņi tiešām vēlējās ņemt mani līdzi. Viņi vienkārši vēlreiz parādījās sestdienas rītā un gribēja, lai es uz vietas dodos līdzi. Aderstones jaunkundze, protams, bija patiesi priecīga tikt no manis vaļā, un man neiznāca pavadīt ar viņiem tik daudz laika, lai varētu viņus pārliecināt paņemt ari tevi.