- Šie ir pēdējie norādījumi. Es gribu, lai cilvēki bankā paliktu transā līdz diviem trīsdesmit, viņš teica. Es paņemšu savu mašīnu no noliktavas, pirms viņi vispār kādam paziņo, ka banka tikusi aplaupīta. Preci saņemšu vienos piecpadsmit.
- Vienos piecpadsmit šodien?! Bet… nu labi, Mollija piekrita.
Nokmans nolika klausuli un noņēma prethipnotizēšanas ierīci. Tad viņš atstāja telefona kabīni un devās atpakaļ uz drēgno noliktavu. Viņš iemeta kažoku furgona aizmugurē, papliķēja pa brūno kravas auto, kam drīzumā bija jātiek piekrautam ar vērtīgo laupījumu, un kāpa lejup pa kāpnēm, lai paņemtu Petulu.
Petulas būcenis briesmīgi smirdēja. Nabaga Petulai bija nācies čurāt uz grīdas, kas bija pilnīgā pretrunā ar viņas audzināšanu. Kad Nokmans ienāca, Petula centās uzsākt ciņu, taču vīram rokās atkal bija cimdi, tāpēc Petulas kodieni viņam nekaitēja. Turklāt viņa jutās novārgusi. Nokmans saķēra viņu aiz kumbra un iegrūda krātiņā. Petula jutās nomākta un ļoti, ļoti izsalkusi.
Ielicis krātiņu furgonā, Nokmans brauca uz Bruklinu, uz mazu, kokos ieaugušu uzņēmumu, kur viņam piederēja cita, lielāka noliktava. Gadu gaitā Nokmana noziedzīgā darbība bija viņam ienesusi zināmu bagātību, un tagad viņam piederēja divas noliktavas. Tās bija noderīgas biznesam. Šajā otrajā noliktavā Nokmans glabāja visu sazagto mantību. Tā bija līdz griestiem piekrauta ar kastēm un somām, pilnām zagtu mantu, sākot no stikla biķeriem, galda piederumiem, zāles pļāvējiem un beidzot ar dārza rūķiem; tur bija viss, ko Nokmans bija spējis nozagt un cerēja pēc tam pārdot.
Nokmans iebrauca noliktavā, novietoja furgonu, izkāpa un apmierināts iespēra vienam no smaidošajiem dārza rūķiem. Operācija Hipnobanka ritēja pēc plāna. Nokmans jau gandrīz bija ieplanējis noziedzības superlīgā. Viņš jau gandrīz bija tur! No šī brīža vairs nebūs nekādu sīku noziegumu. Drīz viņš peldēsies naudā. Nākamais solis vajadzēja kaut kur likt šo stulbo suni un būt gatavam doties atpakaļ uz Manhetenu, lai pievāktu laupījumu. Nokmans vai plīsa no satraukuma. Viņš ātri iedzēra nedaudz viskija, lai nomierinātu nervus.
*
Mollijas numurā stāvēja pārvietojamais galdiņš ar divu brokastu porciju paliekām. Mollija lūkojās uz Rokiju un pluinīja matus.
- Šodien! Neiedomājami, ka viņš vēlas, lai mēs to darītu šodien. Tagad ir astoņi un piecpadsmit minūtes, un viņš grib, lai dārgakmeņi un viss pārējais noliktavā tiktu pārkrauts viņa kravas auto vienos piecpadsmit. Tātad mūsu rīcībā ir…
- Piecas ar pusi stundas, aprēķināja Rokijs, lai aplaupītu banku, iekrautu laupījumu bankas mašīnā, aizvestu to līdz Nokmana noliktavai un tad pārkrautu to viņa mašīnā.
- Bet mēs vēl neesam iegaumējuši plānus.
- Mēs tos ņemsim līdzi.
- Vai tad tas ir iespējams?
- Mums vienkārši jāmēģina.
- Ne tikai jāmēģina, teica Mollija. Mums tas jāizdara pareizi par visiem simt procentiem.
- Taisnība, piekrita Rokijs.
Viņi abi kādu bridi klusēja, apsvērdami uzdevuma šausmlgumu. Tad Mollija ierunājās: Ko tad mēs vēl gaidām? Paveicam to, un viss. Bija laiks iet.
DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
Astoņos četrdesmit minūtēs Mollija un Rokijs ieradās pie Šoringa bankas. Tas bija milzīgs, bargs cietoksnis ar stāvām un nesatricināmām sienām kā klints. Uz diviem balkoniem stāvēja puķu kastes, pilnas akmeņozoliem un augiem ar sarkanām ogām. Akmeņozolos bija noslēptas videokameras, kas filmēja bankas ieeju. Banka sāka darbu deviņos.
Mollija un Rokijs sēdēja uz soliņa ielas otrā pusē, krūmu aizsegā. Paslēpuši Nokmana plānus aiz komiksiem, viņi viens otru eksaminēja par bankas plānojumu, cenšoties iztēloties, kur kas novietots un kur varētu atrasties cilvēki, kas tur strādā. Caur krūmiem viņi vēroja ņujorkiešus, kuri steidzās uz darbu. Divsimt metru tālāk viņi redzēja gar ieeju patrulējam bankas apsardzes darbiniekus, kas modri vēroja, vai netuvojas iespējami laupītāji. Pulkstenim tikšķot dažas pēdējās minūtes, Mollija un Rokijs meta notekā oļus.
- Es vienīgi ceru, ka viņus visus būs viegli nohipnotizēt, minēja Mollija. Un tu taču to spēj, vai ne, Rokij? Es ne gribu būt nepieklājīga, taču tu teici, ka tev tas izdodas vairumā gadījumu. Cik bieži tas īsti izdodas? Ja viņi pamanīs, ka cenšamies viņus hipnotizēt, mēs būsim nepatikšanās līdz ausim…
- Es taču nohipnotizēju tevi, vai ne? teica Rokijs.
- Tas tiesa, atzina Mollija. Bet vai esi drošs, kas to spēsi, arī būdams uztraucies?
- Jā. Nu, es tā domāju.
- Vai tu tagad esi uztraucies? -Jā-
- Es ari.
Mollijai nebija pilnīgas ticības Rokija spējām, taču viņa zināja, ka zēns centīsies no visas sirds, un Mollijai bija vajadzīgs sabiedrotais, tāpēc viņa centās nedomāt par to, kas varētu neizdoties. Rokij, tu taču nekur neaizklldīsi tad, kad būsim iekšā, vai ne? Nepazūdi, domādams, ka mums jāiet prom vai tamlīdzīgi.
- Tikai mieru, Mollij, sacīja Rokijs. Tas ir tikai pēdējā mirkļa lampu drudzis. Mēs to spējam. Kamēr vien tu atceries visu, pie kā mēs strādājām pagājušo nakti.
- Labi, piekrita Mollija, cenzdamās atslābināties.
Pulkstenis bankas sienā nosita deviņi, un abi salēcās.
Atvērās smagās čuguna durvis.
- Vai tu domā, ka visi darbinieki jau ir iekšā? Mollija nervozi jautāja.
Rokijs paraustīja plecus. Man tā šķiet. Viņš iestūma bankas plānus Mollijas mugursomā blakus hipnozes grāmatai, kas bija iesaiņota Nokmanam.
Abi draugi lēni devās bankas virzienā. Jo vairāk viņi tuvojās, jo lielāka izauga banka un jo spēcīgāki krampji sagrāba viņu vēderus.
- Man vēderā dejo tauriņi, ziņoja Rokijs.
- Tev veicas, atteica Mollija, slaucīdama plaukstas džinsos. Man ir medūza.
Viņi piesardzīgi kāpa augšup pa akmens pakāpieniem. Ieejot pa milzīgajām durvīm, Mollija ievēroja lielās metāla bultas, ar kurām durvis tika noslēgtas pa nakti, un divus
spalvainiem gorillām līdzīgus apsargus, kas šķita raugāmies tieši viņai cauri.
Bankas iekšpusē bija vēsi un klusi. No augstajiem griestiem nokarājās vara ventilatori un zaļas lampas, un grīdu klāja pulēts melns marmors. Mollija palūkojās augšup uz augstajiem, restotajiem logiem un ieraudzīja kameras, kas kā draudīgas, melnas mušas bija apsēdušas sienas. Visapkārt bija izkaisīti ar ādu apvilkti glīta izskata galdiņi un juvelieru svariem uz tiem, pie kuriem sēdēja bankas ierēdņi. Šur un tur stāvēja galdi, kur klienti varēja uz balta auduma izlikt savus dārgakmeņus, lai bankas darbinieki tos izpētītu ar lupu. Gar visu aizmugures sienu rindojās stiklotas kabīnes, kas no apmeklētājiem nodalīja citus bankas darbiniekus, un pāri telpai bija izstieptas misiņa stabu balstītas smagas, sarkanas virves. Daži klienti jau bija ieņēmuši rindu. Telefoni zvanīja, un ierēdņi atbildēja. Visā telpā sanēja rosība.
- Mīļā pasaulīti nočukstēja Mollija. Paskaties uz kamerām! Tas būs sarežģīti.
- Tikai ne tad, ja tu rīkosies pēc mūsu plāna, Rokijs iedrošinoši teica. Tu redzēsi, mums izdosies… un… un vēlu veiksmi, Mollij.
Mollija smagi norija siekalas un pamāja. Tev tāpat, viņa atsaucās.
Rokijs apsēdās krēslā pie sienas. Mollija piegāja pie galda zāles stūri. Viņa apsēdās pretī jaunam ierēdnim ar vasarraibumainu seju. Labrīt, viņa teica. Es vēlētos noguldit dažus rubīnus.