- Protams, kundze, atbildēja ierēdnis, pacēlis skatienu. Nabaga jaunais vīrietis bija viegls mērķis. Viņš iekrita Mollijas tīklos kā akls kāpurs.
Drīz vien meitene jau bija gandrīz pabeigusi rīkojumus.
No šī brīža tu darīsi tieši tā, kā saku es vai mans draugs. Līdz desmitiem tu izturēsies normāli pret citiem klientiem. Tad desmitos tu iznāksi bankas vestibilā un gaidīsi turpmākos rīkojumus.
Ierēdnis pamāja. Un kad jūs vēlētos noguldīt tos dārgakmeņus? viņš vaicāja, izturēdamies normāli.
- Tā ir ļoti labi, Mollija viņu uzteica. Un tagad, lūdzu, aizved mani pie bankas vadītāja.
Ierēdnis pavadīja Molliju caur drošības durvīm. Izskatoties tik nevainīgi, cik vien iespējams, viņa lūkojās tieši uz priekšu un pa milzīgu gaiteni sekoja vasarraibumainajam vīrietim, līdz abi nonāca pie durvīm ar zelta plāksnīti, uz kuras bija rakstits V. Brisko. Vadītāja.
Ierēdnis pieklauvēja, un viņi gāja iekšā. Tas pārsteidza vadītājas sekretāri, kas pārtrauca rakstīt un ļoti aizkaitināta uzlūkoja nepieteiktos apmeklētājus, taču pēc dažām Mollijas skatiena sekundēm ari viņa bija pakļauta un pa iekšējo sakaru līniju runāja ar Brisko kundzi. Piedodiet, ka jūs traucēju, Brisko kundze, bet šeit jūs vēlas satikt…
- Ēēē… Mollijas acis izmisīgi šaudījās pa telpu, meklējot iedvesmu. Kaktusa jaunkundze, viņa teica, pamanījusi uz palodzes dzeloņainu augu puķpodā. Viņa iekšēji sarāvās, izdzirdusi stulbo vārdu nākam sev pār lūpām.
- Kaktusa jaunkundze, atkārtoja sekretāre. Domāju, ka jums vajadzētu viņu pieņemt.
- Laidiet viņu iekšā, sekoja vadītājas dzestrā atbilde.
Bankas vadītāja bija sīka, tieva sieviete ap piecdesmit gadiem, ar trīcošām rokām un slimīgu seju. Viņa sveicjnāja Molliju, nepacietīgi saraukusi uzacis un izbrīnījusies, ko uz visas pasaules no viņas varētu vēlēties kāds bērns.
- Man šķiet, ka mēs nerīkojam skolēnu ekskursijas pa Šoringu. Bet savam skolas darbam tu vari paņemt literatūru par banku mūsu informācijas nodaļā. Esmu pārliecināta, ka ar to tavām vajadzībām pietiks. Uz redzēšanos!
Nē, iebilda Mollija, man, lūdzu, darbam būtu nepieciešama jūsu personiskā palīdzība.
Būdama bankas vadītāja, Brisko kundze bija iemācījusies neuzticēties cilvēkiem, tāpēc viņu hipnotizēt bija grūti. Mollija secināja, ka sievietei piemīt pārsteidzošas pretestības spējas. Viņa kā suns raustīja saiti un atteicās nākt līdzi, taču Brisko kundzes līdznākšana bija neizbēgama, jo viņa atradās Mollijas pavadā. Viņa raustījās un locījās, cenzdamās aizsargāties, taču nespēja pretoties Mollijas velkošajam skatienam. Pusminūtes laikā Mollija bija viņu noķērusi uz āķa pamatīgi un pa īstam.
Drīz jau Brisko kundze piekrita darīt visu, ko prasīja Mollija.
Nezaudējot laiku, viņa pa vienam iesauca savā kabinetā visus bankas darbiniekus un apsargus, un Mollija tos pakļāva savai maģijai. Katram viņa deva vienus un tos pašus rīkojumus: normāli turpināt darbu līdz desmitiem, tad sapulcēties bankas vestibilā un gaidīt turpmākos rīkojumus. Mollija vēlējās, lai banka turpinātu normāli darboties pēc iespējas ilgāk. Bija jau pāri pusdesmitiem.
Pa to laiku Rokijs atradās bankas vestibilā, uzmanīdams jaunpienācējus. Viņš redzēja klientus nākam un ejam un vēroja, kā ierēdņi aiz stikla starpsienas atstāj savus galdus un atgriežas ar stiklainu skatienu acis.
Tagad, apstrādājusi visus apsargus, ieskaitot abus gorillas pie centrālās ieejas, un pārējos bankas darbiniekus, Mollija pievērsa uzmanību kamerām, kuras spiegoja no visiem stūriem. Dažas no tām, kā viņa atklāja, bija noslēptas atkritumu tvertņu sānos. Jau tagad tās noteikti bija ierakstījušas Rokiju un Molliju. Bija ļoti svarīgi iznīcināt šos pierādījumus, un tad darbs varēja sākties. Brisko kundze aizveda viņu uz videonovērošanas telpu, un visas kameras tika izslēgtas.
- Un tagad, teica Mollija, atviegloti nopūtusies, es gribu, lai tu attin atpakaļ lentes un izdzēs visu šorīt uzfilmēto.
- Tas nav ie-spē-jams, teica vadītāja. Tas elek-tronis-ki nonāk tie-ši mū-su ierakstu da-ļā.
- Ko?! Mollija neticīgi izsaucās. Tas taču nebija iespējams! Rokijs un viņa uz videolentes ierakstu daļā! Tas bija šausmīgi. Molliju taču pazīs! Pat stulbāko detektīvu pārņemtu aizdomas, redzot viņu pastaigājamies pa bankas dienesta telpām. Nokmana piezīmēs nebija teikts nekas par ierakstu daļu. Molliju pārņēma niknums, un tajā pašā laikā viņa krita panikā. Gaidi šeit, meitene nokomandēja. Ar saspringumā sažņaugtu kuņģi meitene izsteidzās ārā pie Rokija.
- Rokij, viņa noņurdēja, mums ir sarežģījumi. Mēs esam ierakstīti video, un to nav iespējams izdzēst, jo filma automātiski tiek pārraidīta uz ierakstu daļu… Mēs nevaram turpināt, mūs uzreiz noķers, bet, Rokij, ja mēs to nedarīsim, kas notiks ar Petulu?
Rokijs izskatījās uztraukts. Aizved mani uz videoierakstu telpu, viņš teica. Es neko nesolu, bet varbūt man izdosies to nokārtot.
Izdabūjis no Brisko kundzes ierakstu daļas vadītāja telefona numuru, Rokijs apsēdās pie telefona un mēģināja koncentrēties. Pa telefonu viņš līdz šim bija hipnotizējis tikai dažas reizes, tāpēc zēns bija ļoti uztraucies, vai spēs to paveikt tagad. Bija ļoti grūti atslābināties, jo viņam blakus stenēja un kodīja lūpas Mollija. Tad viņš dziļi ievilka elpu un sāka.
Koncentrējies tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība, Rokijs uzspieda numuru. Atbildēja operators, un, tā kā viņš nebūt nebija no aizdomu pilnajiem, hipnotizēt viņu no attāluma izrādījās daudz vieglāk, nekā Rokijs bija iedomājies. Drīz vien operators bija izdzēsis visu rīta ierakstu. Tad Rokijs, juzdamies jau daudz pārliecinātāks par sevi, piezvanīja bankas apsardzes firmai un lika apsargam atslēgt Šoringa bankas signalizāciju.
- Fūūūūū, Mollija pie sevis nopūtās. Tas bija spīdoši, Rokij!
- Par laimi, tas iedarbojās, teica Rokijs, uzelpodams vieglāk. Kādu brīdi likās, ka nekas nesanāks. Tomēr rādās, viņš uzsvēra, ka Nokmana plāni nav pilnīgi. Cerams, ka mūs vairs negaida nepatīkami pārsteigumi.
Mollija pamāja, juzdama nelabumu. Tad viņi turpināja.
Uz Brisko kundzes kabinetu tika izsaukti abu ieejas durvju apsargi. Kad viņi hipnozes stāvoklī stāvēja viens otram blakus, izkāruši mēles, Mollija nodomāja, cik ļoti gan viņi līdzinās akmens laikmeta cilvēkiem.
- Kuru mēs ņemsim par šoferi? viņa apvaicājās Rokijam. Kurš no viņiem izskatās inteliģentāks?
- Es jau nu neteiktu, ka kādam no viņiem smadzenes ir lielākas par cukura graudu, teica Rokijs, bet man šķiet, ka tas kreisajā pusē izskatās apķērīgāks.
- Kā tu to zini?
- Viņš necenšas apēst savu apkaklīti.
Viņu izvēlētais apsargs bija muskuļotākais un arī spalvainākais no abiem. Izsalkušo Rokijs aizveda atpakaļ uz bankas vestibilu, un otrs apsargs pavadīja Molliju uz garāžu. Tā atradās ēkas aizmugurē, un uz turieni bija jāiet pa šauru eju, kuras galā melnēja ugunsdrošas durvis ar metāla rokturi. Aiz šīm durvīm bija tērauda balkons un kāpnes, kas veda lejup uz tenisa laukuma izmēru garāžas betona grīdu. Tur atradās pelēka automašīna neliela ziloņa
apmēros. Mollija iedomājās, ka viņa iedrošinātos stāvēt tikai tās aizmugurē.
- Vai šis ir jūsu vienīgais transporta līdzeklis? viņa jautāja, uztraukusies, ka mašīna varētu būt par mazu, lai tur iekrautu Nokmana kravu.
- Jāāāhhh, norūca apsargs.