- Labi, labi, meloja Nokmans. Viņa ēd labi steikus, bekonu un šokolādes cepumus.
- Šokolādes cepumus?
-Jā, un, jo ātrāk tu atvērsi noliktavas durvis, jo ātrāk es tev piezvanīšu un jo ātrāk tu viņu redzēsi.
Mollija izvadīja Nokmanu un vēroja, kā viņš brūnajā kravas auto aizbrauc pa Rietumu 52. ielu.
Ticis bija prom, Nokmans norāva spirāļu acenes un austiņas no balss kropļošanas iekārtas. Viņam manipulējot ar ātrumu pārslēgu, mašīnas pārnesumu zobrati skaļi tarkšķēja. Tad, sirdij sitoties kā negudrai, viltnieks brauca ātri. Kaut ari viņš skaidri zināja, ka būs atstājis Manhetenas salu jau sen pirms tam, iekams kāds vispār būs ziņojis par laupīšanu, vīrietis nervozēja. No pieres acīs ritēja sviedru lāsītes, aizmiglojot skatienu. Viņš nolādēja katru luksoforu un lamājās uz ikvienu, kas gatavojās šķērsot ielu.
Tomēr drīz Nokmans jau bija iebraucis Bruklinas trisjoslu industriālajā teritorijā un nonācis pie savas rūķiem pildītās noliktavas, nost no ziņkārīgiem skatieniem.
Šeit Nokmans gatavojās atvilkt elpu, nomierināt nervus un pārbaudīt dārgo kravu mašīnas aizmugurē.
Iebraucis drošībā ēkas iekšpusē un aizslēdzis aiz sevis durvis, viņš atzvēlās pret betona sienu.
- Vai manu dieniņ, nu man vajadzīgs krietns mēriņš! viltus profesors skaļi noteica.
Nokmans no kabīnes paņēma somu ar hipnozes grāmatu, prethipnozes komplektu, pasi un izlika visu uz zema galda, uz kura jau stāvēja liela viskija pudele un netīra glāze. Atsēdies rūķu ielenktā plastmasas atzveltnes krēslā, viņš sev ielēja un iedzēra pamatīgu malku. Aizdedzis cigarillu un izpūtis dūmu mākoni, blēdis atlaidās krēslā, uzslējis kājas uz galda. Tad viņš sāka smieties.
Mašīnas iekšpusē, paslēpies aiz kartona kastēm, Rokijs dzirdēja Nokmanu smejamies. Zēns apsvēra, vai vīrietis tur ir viens.
No savas telpas Petula juta, ka Nokmana garastāvoklis ir mainījies. Viņa ierējās.
- Ei, aizveries, tu stulbais lops! uzkliedza Nokmans. Ēkā atbalsojās skaļa, dārdoša skaņa, kad viņš attaisīja mašīnas aizmuguri. Rokijs aiz kastēm sarāvās kamolā.
- Laimīgu man Ziemsvētkdzimšansdienjubileju! sauca Nokmans, pagrābis divus maisus un izvilcis no mašīnas. Viņš aiznesa tos līdz plastmasas krēslam un uzmanīgi izbēra vienu uz galda. Uz plastmasas virsmas nobūkšķēja desmit smagas, brūnas aploksnes. Nokmans alkatīgi pa-, smīnēja, pakšķinādams savu cigarillu. No krēsla apakšas viņš izvilka gaišzilu mapi ar dažām apdrukātām papīra lapām un apsēdies atplēsa vienu aploksni. No tās viņam pretī zaigoja cietu asinskrāsas rubinu kaudzīte.
Rokijs aizlīda līdz mašīnas galam un palūkojās gar malu. Tur sēdēja lempīgais Nokmans, siekalodamies ap dārgakmeņu maisiņu, un viņam blakus uz galda atradās hipnozes grāmata un prethipnozes komplekts. Nokmans smaidīja, ar pirkstu bakstīdams savus dārgumus.
Rokijs nepieprata triku ar acīm kā Mollija. Viņš mācēja hipnotizēt cilvēkus, vienīgi runājot ar tiem. Viņam atlika tikai nogaidīt un hipnotizēt Nokmanu tad, kad tas beidzot aizmigs.
Nokmans skaitot atkal pasmaidīja. Viņš nometa cigarillu uz grīdas un izberzēja ar kāju. Tad viņš uzlika austiņas un spirālbrilles un piegāja pie mašīnas.
Rokijs aizlavījās atpakaļ savā slēptuvē.
Nokmans it kā starp citu nospieda pogu un pacēla pats sevi ar mašīnas elektrisko pacēlāju. Rokijs no sasprindzinājuma trīcēja. Tad Nokmans ar spēju kustību norāva kastes Rokija priekšā un saķēra zēnu aiz rokām. Labs mēģinājums, viņš draudīgi teica, rupji izraujot Rokiju no kravas auto. Tu, stulbais nejēga! Es redzēju tavu atspīdumu savas viskija glāzes stiklā.
Nokmans bija ļumīgs, tomēr daudz spēcīgāks par zēnu. Tāpēc, lai ari kā Rokijs cīnījās, viņš nespēja pretoties, kad Nokmans sasēja tam rokas aiz muguras un iebāza mutē vīkšķi. Noziedznieks aizvilka zēnu pār noliktavas grīdu un rupji iemeta telpā pie Petulas. Rokijs atmuguriski nokrita uz cietās grīdas.
Iekārtojies ērtāk, ķēms tāds! Nokmans nospļāvās, aizvēris un aizslēdzis durvis. Petula ielēca Rokijam klēpī un nolaizīja zēna seju. Nokmans, aizdomu pilns, tuvojās kravas auto. Ja ari mašīnā būs vēl citas žurkas, viņš noķers tās visas.
Un tad viņš izdzirdēja klusu troksni virs galvas. Kāds rāpās iekšā pa jumtu.
divdesmit devita nodaļa
Mollija zināja, ka Petula nevar ciest šokolādes cepumus. Un no tā, kā Nokmans bija lielījies par Petulas barošanu, Mollija saprata, ka viņš tai nav devis ēst. Viņa Nokmanam ticēja tikpat lielā mērā kā tam, ka gliemeži varētu lēkāt. Mollija saprata, ka viņai tam jāseko.
Tāpēc tad, kad Nokmans ar brūno kravas auto bija nonācis līdz 52. ielas galam un pagriezies ap stūri, Mollija izgāja pa noliktavas durvīm un, cik vien jaudāja, skrēja uz nākamo avēniju, lai noķertu taksometru.
Nokmana mašīna jau gandrīz bija pagaisusi skatam, kad viņa iekāpa dzeltenā taksometrā, taču laimīgā kārtā šoferis bija no ātrajiem braucējiem, un drīz vien viņi bija mašīnai astē.
Mollija jutās kā spiegs. Ja situācija nebūtu tik dramatiska, viņai tas būtu paticis. Bet tagad plaukstas svīda tā, ka sviedri no tām bezmaz vai pilēja, un tad, kad taksometrs piebrauca pie Bruklinas noliktavas, viņas garastāvoklis bija ārkārtīgi nomākts.
Meitene piesardzīgi vēroja, kā Nokmans apstājas gabalu tālāk. Kad taksometrs bija aizbraucis, Mollija noslēpās aiz koka un noskatījās, kā noziedznieks iebrauc noliktavā. «
Nu tu man esi rokā, viņa pie sevis noteica.
Apslāpētais būkšķis augšstāvā bija izraisījis Nokmanā paniku. Viņa acu priekšā pēkšņi parādījās aina, kā vesela noziedzības apkarošanas policijas vienība ieņem vietas slēpņos. Viņš nezināja, ka iebrucēja ir tikai Mollija, kurai bija izdevies uzrāpties kokā, ielīst pa pusatvērtu jumta lūku un klusi nolēkt augšstāva telpā. Viņš drudžaini sameta dārgakmeņu maisus, hipnotizēšanas grāmatu un prethipnotizēšanas iekārtu mašīnas aizmugurē un aizcirta durvis. Iebāzis kabatā pasi, viņš iesvempās kabīnē un ieslēdza aizdedzi.
Mollija dzirdēja iedarbojamies motoru un šausmās aptvēra, ka Nokmans dodas prom. Viņa metās lejā pa kāpnēm, bet mašīna jau uzņēma ātrumu. Nokmans nospieda gāzes pedāli. Kad Mollija bija nonākusi līdz ietvei ārpusē, bija jau par vēlu. Kaucinot riepas un izspļaujot izplūdes gāzu mākoni, mašīna aiztraucās.
Mollija izskrēja uz ielas un sāka dzīties pakaļ, taču dīzeļa izplūdes gāzes izraisīja klepu un mašīna bija pārāk ātra. Viņa palika stāvam tukšajā ielā, kuru ietvēra vecas, pamestas noliktavas un koki.
Nu gan viņa bija savārījusi ziepes. Rokijs noteikti vēl ir mašīnā, un Nokmans viņu atradis. Un kā ar Petulu? Tagad Nokmans vairs nemūžam nepiezvanīs Mollijai. Meitene novaidējās. Viņa jutās slikti līdz pašām kaulu smadzenēm.
Mollija saprata, ka tagad vienīgais drošais veids, kā izkļūt no šīs nejēdzības, būtu izstāstīt visu policijai. Viņai tas bija jādara, citādi Rokijam varētu draudēt īstas briesmas. Kas attiecās uz Petulu, vēl pastāvēja vārga cerība, ka viņa varētu būt šajā ēkā. Mollija skrēja atpakaļ. Nokļuvusi iekšā, viņa atrada kādas durvis un aiz tām izdzirdēja skrāpēšanos un apslāpētu balsi. Mollija ielauzās Petulas un ari Rokija cietumā.
Petula lēca meitenei pretī, un Mollija to apkampa. Tad viņa izvilka vīkšķi no Rokija mutes. Zēns sāka runāt, tiklīdz viņš to spēja. Mollij, man tiešām žēl, bet viņš mani pamanīja un sagrāba un… runājot Rokijs trīcēja un astmatiski elsa.
- Rok, man tik ļoti žēl, tā visa ir mana vaina, teica Mollija, raisot auklas no Rokija plaukstu locītavām un tajā pašā laikā skaujot Petulu. Es tā priecājos, ka jums abiem nekas nekaiš. Es jau domāju, ka esmu jūs zaudējusi tiešām. Viņa sameklēja kabatā nelielu suņu barības bundžiņu, ko bija nēsājusi līdzi, un, norāvusi vāciņu, izbēra gaļas gabaliņus uz grīdas. Petula drudžaini sāka tos rīt. Tad Mollija plaukstā ielēja nedaudz minerālūdens. Neticami. Nedomāju, ka viņš vispār būtu Petulu barojis vai devis tai dzert, viņa dusmīgi teica. Nabaga Petula!