Kad Petula bija padzērusies, Mollija viņu pacēla un piespieda sev klāt. Bija tik jauki atkal sajust sunenīti savās rokās. Man ļoti žēl, Petula, viņa sacīja. Es to vairs nekad nepieļaušu. Un Petula ieritinājās Mollijas jakā, juzdamās tādā drošībā kā vēl nekad.
Tad abi bērni viņu glāstīja un domāja par Nokmanu.
- Tagad viņš noteikti brauks tik tālu, cik vien spēs, teica Rokijs.
- Jā, atteica Mollija, un varu derēt, ka nervozēs…
Bērni uz brīdi apklusa un palūkojās ārā pa durvīm, iztēlodamies Nokmanu uz šosejas. Tad abi nezin kāpēc sāka smaidīt.
- Mmhmm, nokremšļojās Rokijs. Viņam, bez šaubām, būs jāapstājas kādā benzīntankā, lai uzpildītu degvielu. Viņš sev nopirks Paradīzes šokolādes stienīti.
- Un varbūt bundžiņu Qube, iedomājās Mollija. «
- Un tad viņš kāps atpakaļ mašīnā un brauks tālāk.
- Tālāk un tālāk, un tālāk, piebalsoja Mollija.
- Un tad? vaicāja Rokijs.
- Tad viņš būs noguris.
- Un pēc tam?
- Tad viņš jutis, ka sāk migt ciet, un tas viņam nepatiks.
- Nē, jo viņš taču negribēs apstāties, vai ne? Jo viņš gribēs pēc iespējas ātrāk tikt ārā no Ņujorkas štata… Un tad?
- Tad, lai neaizmigtu, es domāju, viņš ieslēgs radio, teica Mollija.
- Cerēsim, ka viņš tā darīs.
Nokmans ātri brauca projām no rūķu noliktavas. Adrenalīnam pulsējot vēnās, viņš dzina mašīnu cauri Bruklinas priekšpilsētai. Katra ieraudzītā policijas automašīna lika noziedzniekam sarauties, kaut arī, kā pats sev teica, viņš zināja, ka šai mašīnai nav nekāda iemesla likties aizdomīgai. Policija domā, ka visas kravas mašīnas, kas atrodas ārpus Manhetenas salas, nav jāpārbauda. Tomēr Nokmans joprojām jutās kā nervu kamols. Viņš traucās projām no Ņujorkas tik ātri, cik vien spēja, izraudzīdamies mazākos ceļus, nemitīgi lūkodamies aizmugures skata spogulī, bez apstājas smēķēdams un svīzdams kā karsts siera gabals. Pēc divu stundu pašmocībām Nokmans sāka justies pārliecināts, ka viņam neviens neseko. Viņš atpogāja kreklu un izbrauca uz starpštatu šosejas.
Viņš brauca un brauca vairākas stundas, līdz bija aizkļuvis tik tālu, ka degvielas tvertnes rādītājs liecināja tā ir tukša. Viņš piebrauca pie benzīntanka, uzpildīja degvielu un nopirka trīs Paradīzes šokolādes stienīšus un četras bundžiņas Qube. Tad viņš slāja atpakaļ uz mašīnu un no jauna devās ceļā.
Ap deviņiem Nokmans sāka just nogurumu. Tas viņu uztrauca. Viņš negribēja aizmigt pie stūres un iekļūt avārijā. Viņš iztēlojās mašīnu kā ļoti dārgu Lieldienu olu
atsprāgstam vaļā uz šosejas, dārgakmeņiem izbirstot pa ceļu. Taču viņš ari negribēja apstāties, lai atpūstos. Viņam bija jābrauc tālāk. Drīz viņš kaut kur piebrauks un izdzers lielu krūzi kafijas; tā viņam palidzēs neiemigt. Bet pagaidām viņš nolēma paklausīties ziņas.
Braucamais laiks, nodziedāja radiodžingls.
-Jā, teica diktors ar čērkstošu balsi. Mēs uzturēsim nomodā jūs, braucējus Amerikas austrumkrastā, jums nav par to jāuztraucas, tāpēc brauciet mierīgi… Mēs esam tā stacija, kas palīdz jums neaizmigti Un, mani mīļie, mums ir dažas izklaides jums. Mums priekšā daudzas stundas lieliskas mūzikas. Pēc brīža sekos ziņas, bet pirms tam neliela reklāmas pauze…
Nu jau Nokmans jutās daudz labāk. ŠI bija tieši tā stacija, kas viņam vajadzīga, un viņš satraukti gaidīja ziņas, jo tur stāstīs par laupīšanu. Kad radio sāka atskaņot reklāmas, viņš pārslēdza ātrumu.
Esmu paradīzē, paradīze ir manī.
Zināju, ka paradīzē nonākšu es arī.
Tad kāda balss nodziedāja: "Hei, vai vēlies izbaudīt paradīzes garšu? Paņem Paradīzes stienīti!"
Nokmans nokoda vēl vienu kumosu no sava Paradīzes stienīša un jutās ļoti apmierināts. Viņš klausījās Qube reklāmu.
Qube, ja esi foršs… Qube, ja esi rupjš… Visi tevi mīl, jo tu esi tik Qube.
Es esmu tik populārs esmu pilns ar Qube!
Nokmans atvēra Qube bundžiņu, iemalkoja un pasmaidīja. Viņš tagad kļūs tik ļoti, ļoti populārs. Viņš dzīvē nekad nebija, bijis populārs, un šī doma lika izjust priekpilnas tirpas.
Atgriezās diktors. Un tagad ziņas. Galvenais dienas notikums ir Šoringa bankas aplaupīšana Manhetenā, kas notika šodien… Nokmans pagrieza skaļāk. Operāciju
šodien rīta pusē veica bruņotu laupītāju banda. Viņi aizgāja ar dārgakmeņiem un juvelierizstrādājumiem, kuru vērtība pārsniedz simt miljonu dolāru.
Nokmans skaļi nosmējās. Tur ir daudz vairāk!
- Eksperti tagad mēģina noskaidrot, kā aplaupītājiem izdevies iekļūt ēkā un atslēgt visu signalizāciju, jo Šoringa bankā ir viena no pasaulē sarežģītākajām signalizācijas sistēmām. Tiek uzskatīts, ka banda joprojām atrodas kaut kur Manhetenas salā. Par aplaupīšanu tika ziņots nekavējoties pēc tam, kad laupītāji bija atstājuši banku, un policijai piecu minūšu laikā izdevās nobloķēt visus ceļus, kas ved ārā no Manhetenas. Tāpat policija ir pārbaudījusi arī laivas, kas atrodas piestātnēs ap salu. Ir apturēts viss ūdenstransports. Kāds bankas darbinieks, kuru bandas locekļi piespieda doties viņiem līdzi, stāstīja, ka viņam likts pārkraut salaupīto no bankas mašīnas dažādās citās automašīnās, kuras aizbrauca. Tiek uzskatīts, ka noziedznieki noslēpuši laupījumu pa daļām visā Manhetenas teritorijā. Policija ir lūgusi iedzīvotājus būt vērīgiem un ari piesardzīgiem, jo banda noteikti ir bīstama. Policiju interesē jebkāda informācija, kas varētu novest uz laupītāju pēdām.
Šis bija labākās ziņas, kādas Nokmans jebkad bija dzirdējis. Viņš gluži vai mīlēja ziņu diktoru par to, ka tas viņam tās pavēstījis.
- Paldies, ka klausījāties, teica diktors.
- Paldies tev, teica Nokmans.
- Lieliski jaunumi, vai ne? teica diktors.
- Jā, atteica Nokmans. Viņam tiešām patika šis diktors, it īpaši viņa balss. Tā bija ideāli nostādīta un ļoti nomierinoša.
- Tu noteikti jūties fantastiski, teica diktors.
- Tiešām! iesmējās Nokmans.
- Tu jūties fantastiski, jau gadiem neesi tā juties.
- Tā ir! Tā ir! piekrita Nokmans.
- Visas pūles bija tā vērtas. Tu taču sen esi to pelnījis, vai ne?
Nokmans pamāja. Cik ļoti pareizi runāja šī balss!
- Un tagad tev vajadzīga pelnītā atpūta. Lēni, dziļi ieelpo un izelpo.
Nokmans dziļi ieelpoja un izelpoja un uzreiz jutās daudz, daudz labāk.
- Lēni ieelpo un izelpo, un, kad es skaitīšu, tu arvien vairāk un vairāk atslābināsies. Turpini braukt, kamēr es skaitu desmit-deviņi-astoņi-septiņi-seši-pieci-četritrīs-divi-viens, un tagad, Nokmana kungs, tu esi pil-nī-bā ma-nā va-rā. Saprati?
- Sapratu, Nokmans stulbi teica. Viņš jutās brīnišķīgi. Viņš bija iekritis Rokija un Mollijas lamatās un jutās lieliski.
- Un tagad, turpināja Rokijs, es gribu, lai tu apgriez mašīnu un dodies atpakaļ uz Ņujorku, uz vietu, no kuras izbrauci šopēcpusdien. Labi?