- Lieliski, piekrita Nokmans. Lieliski, vienkārši lieliski.
Kamēr Nokmans brauca, lente radio un kasešu atskaņotājā aiztinās līdz galam. Tās pārējā daļa bija tukša. Iepriekšējā vakarā Mollijai un Rokijam laika pietika tikai tam, lai ierakstītu īsu viltus radiouzvedumu. Tā nu Nokmans ar trulu sminiņu brauca klusumā.
Lai panāktu savus mērķus, Mollija un Rokijs bija balstījušies uz divām pamatnostādnēm:
pirmā bija fakts, ka daudzi pieaugušie pārāk zemu novērtē bērnu prāta spējas; ,
otrā bija saistīta ar konstrukcijas īpatnībām ja automašīnas radio un kasešu atskaņotājā ir ievietota kasete, tad, to ieslēdzot, automātiski pirmais ieslēdzas kasešu atskaņotājs.
trīsdesmitā nodaļa
Mollija, Rokijs un Petula pacietīgi sēdēja noliktavā.
Kad ārā sāka krēslot, Mollija aizgāja uz telefona kabīni. No turienes viņa sazvanīja Riksiju Blūmiju un pateica tai, ka jūtas pārāk nomākta par Petulas nozagšanu, lai šovakar uzstātos Zvaigznēs uz Marsa.
- Piedod, Riksij, bet es vienkārši varētu sabrukt uz skatuves.
- Ak, Mollij, gan jau publika sapratīs, līdzjūtīgi teica Riksija. Un neuztraucies tavu lomu šovakar notēlos tava dubliere Laura.
Mollija jutās nedaudz vainīga, jo zināja, ka cilvēki, kuri šovakar būs atnākuši uz izrādi, būs vīlušies. Taču tad viņa iedomājās par dublieri Lauru, meiteni, kura alka visiem parādīt, kā viņa prot dejot un dziedāt, un jutās labāk. Rokijam nevienam nebija jāzvana, jo viņš bija nohipnotizējis Alabasterus, lai tie domātu, ka viņš devies skautu ekskursijā uz Ņujorku. Tā vietā viņš pasūtīja picas. Pēc tam, pilni picu un cerību, abi gaidīja Nokmanu.
Pa to laiku Petula izlādēja savas dusmas uz Nokmanu, uzbrukdama krāsainajiem dārza rūķiem, kas kā maza armija stāvēja ēnā. Tie atgādināja Petulai marsiešus Zvaigznēs uz Marsa, kaut ari bija mazāki augumā. Viens vai divi rūķi nepatīkami līdzinājās pašam Nokmanam.
Mollija un Rokijs uzkāpa augšstāvā, kur bija uz tumšo ielu vērsts logs.
- Kā tu domā, vai viņš noklausījās kaseti? jautāja Rokijs.
- Ja nē, tad man ir lielas nepatikšanas. Viņš noteikti mani nodos, Mollija saviebusies teica.
-Ja viņš to ir noklausījies, ceru, ka tā ir iedarbojusies, mierināja Rokijs. Cerams, ka mana balss bija līmenī.
- Mums tikai jāgaida, tad jau redzēsim.
Gaidot Mollija un Rokijs apstaigāja Nokmana noliktavu. Otrajā stāvā viņi atklāja vēl divas telpas nelielu virtuvīti un vannasistabu. Virtuvē bija izlietne ar Burbuļoto trauku mazgājamo šķidrumu un cimdiem uz trauku žāvēšanas režģa, netīra plīts un ledusskapis, kas oda pēc saskābuša piena. Un visur bija kastes, ko Mollija un Rokijs atvēra. Kastes ar parfimēriju, juvelierizstrādājumiem, rotājumiem, senlietām un dārgiem pulksteņiem. Jēziņ, novaidējās Mollija, te taču ir vesela bagātība!
- Nedomāju vis, teica Rokijs, aplūkodams zīmogu uz vienas no kastēm; tur bija rakstīts RAŽOTS ĶĪNĀ. Tie ir pakaļdarinājumi, bet domāju, ka Nokmans tos pārdod kā īstus.
Citā telpā viņi atrada kastes, pilnas ar ādas rokassomiņām. Ari viltojumi, secināja Rokijs. Tās ir slavenu dizaineru veidotu rokassomiņu kopijas. Ieskatoties tuvāk, tu redzēsi, ka tās ir līmētas, nevis šūtas… Tās izjūk vienā mirkli. Esmu dzirdējis par blēžiem, kas tādas pārdod.
- Varu derēt, ka viņš tās tirgo par bargu naudu, teica Mollija.
-Jā, noteikti.
Lejā bija kastes ar dārgiem, seniem porcelāna izstrādājumiem, kuri ari bija mūsdienu viltojumi. Citas kastes bija piekrautas ar visu, līdz kam bija aizstiepušās Nokmana rokas, tur bija matu žāvējamie, kaķu grozi, āmuri, sukas, televizori un stereoiekārtas. Bija pat kaste, kuru pildīja pulksteņi ar dzeguzēm.
- Tas viss noteikti ir zagts, teica Rokijs.
- "Izkritis no kravas mašīnas aizmugures," kā viņi mēdz teikt, pievienojās Mollija.
Drīz pēc pusnakts ielu pretī noliktavai apgaismoja automašīnas starmeši.
- Tas ir viņš! Mollija un Rokijs vienā balsī iesaucās. Viņi metās lejā, lai atvērtu lielos metāla vārtus. Nokmans iebrauca un apturēja mašīnu, riteņiem sašķaidīdams kasti ar tējkannām. Mollija un Rokijs atvēra vadītāja puses durvis un ieraudzīja Nokmanu, sakumpušu pār stūres ratu, blenžam tieši sev priekšā ar idiotisku izteiksmi sejā.
Braukšana pusapdulluma stāvoklī Nokmanam bija liels piedzīvojums. Vienā vietā viņš bija nobraucis no šosejas un sešdesmit divas reizes riņķojis pa krustojumu āboliņa lapas veidā, līdz atkal nokļuvis uz galvenā ceļa.
- Tagad vari izkāpt, teica Rokijs. Nokmans paklausīgi izkāpa un spēra soli uz noliktavas grīdas. Petula viņam uzrūca, un Nokmans piepūta vaigus, līdz tie bija pilni ar gaisu. Kad viņa acis sāka riņķot orbītās, Petula atkāpās. Šis vairs nebija tas skarbais virs, ko viņa pazina. Šis izskatījās tā, it kā varētu pēkšņi uzsprāgt. Petula nolēma atstāt viņu mierā un tā vietā uzbrukt kārtējam dārza rūķim.
Mollija glāba hipnotizēšanas grāmatu. Fūūū, viņa svelpjoši nopūtās.
Tad viņa un Rokijs apgāja apkārt Nokmanam. Attiecīgi apģērbts, nosprieda Mollija, viņš būtu ideāls putnubiedēklis.
- Mmmmm, atsaucās Rokijs. Tu, viņš pavēlēja Nokmanam, tagad atradīsies ari šis meitenes varā. Viņu sauc… Rokijs palūkojās apkārt. Matu Žāvējamā.
- Man ir bijušas ari sliktākas palamas, iespurdzās Mollija.
- Un mani, turpināja Rokijs, sauc Kaķa Grozs.
Nokmans nopietni pamāja, un Mollija ar Rokiju sāka
ķiķināt.
- Kas es esmu? jautāja Rokijs.
- Kaķa Grozs, atbildēja Nokmans tā, it kā teiktu "Dievs".
- Un kas ir ši meitene?
- Matu Žāvējamā. Es darīšu vi-su, ko pavē-lēs Matu Žāvējamās jaun-kundze un Kaķa Groza kungs. Petulas riešana pārmāca Rokija un Mollijas slāpētos smieklus.
- Kuš, Petula, Mollija apsauca. Pagriezusies pret Rokiju, viņa čukstus jautāja: Un ko tālāk?
Rokijs paraustīja uzacu matiņus. Viņi jau bija pārsprieduši, kas būtu jādara, ja Nokmans atgrieztos pilnībā hipnotizēts, taču nebija nonākuši ne pie kāda lēmuma.
- Darīsim tā, kā es teicu, ierosināja Rokijs. Vienkārši atstāsim mašīnu šeit, izlaidīsim Nokmanu ar apstulbinātu prātu kaut kur Manhetenā un anonīmi piezvanīsim policijai. Kad viņi būs uzzinājuši šo adresi, gan jau tiks skaidrībā.
- Nekādā gadījumā, Mollija aizsmakusi čukstēja. Es taču tev teicu… ja policisti ieradīsies šeit, viņi varbūt no mašīnas nonāks līdz Nokmanam, un tad, kad viņi to izmeklēs, viņi var atklāt, ka Nokmans ir nohipnotizēts, un varbūt viņi noņems visu mūsu hipnozi un tad beigu beigās atradis arī mūs.
- Varbūt mēs vienkārši varētu kaut kur atstāt mašīnu? -% jautāja Rokijs.
- Nē, jo viņi to atradīs. Tas ir pārāk riskanti. Nē, mums dārgakmeņi jāpārliek kaut kur citur, piemēram, atkritumu maisos. Mēs varētu tos nolikt ārpusē pie bankas ieejas.
Izskatījās, ka Rokiju māc šaubas.
- Kāpēc ne? nelikās mierā Mollija. Tagad bankai vairs nav vajadzīga apsardze, jo nav palicis, ko zagt, tā ka tas būtu droši. Neviens neiedomāsies, ka laupītāji varētu atgriezties. Mēs varētu izsaukt policiju un pateikt, kurp jādodas.
- Mēs nevaram tos likt atkritumu maisos, čukstēja Rokijs. Un ja nu atkritumu savācēji nodomā, ka tie tiešām ir atkritumi? Un mēs nemaz nevaram tos aizstiept vienā reizē to tur ir tonnām. Paietu vesela mūžība, kamēr mēs tos izkrautu no mašīnas. Kāds mūs noteikti ievērotu.