Petula, sajutusi sarunas spriedzi, sirdīgi rēja uz kādu sārtsejainu rūķi, it kā pie visa vainojams būtu tas.
- Jā, tev taisnība, atkritumu maisi nebūtu labi. Un kā ar tām rokassomiņām augšstāvā?
- Tās ir par mazu, čukstēja Rokijs. Un, šā vai tā, tās tiktu nozagtas. Rokassomiņās taču vienmēr ir nauda, vai ne?
- Hmm, mums vajadzīgi lieli maisi, kurus neviens nezagtu vai nesavāktu.
Petula uzbruka citam rūķim, mēģinot nokost tam degunu. Beidzot viņa to apgāza. Rūķa cepure atsitās pret betona pakāpienu un galva atsprāga vaļā. Petula palūkojās augšup tik lepni, it kā tikko būtu nogalinājusi pūķi.
- Rūķi! Mollija noelsās. Skaties, tie ir tukši! Redzi, tiem ir pieskrūvējamas pamatnes, apakšdaļu var piepildīt ar smiltīm, lai tie neapgāztos.
- Labāk nevar būt, piekrita Rokijs, paceldams rūķa pīpi. Paldies, Petula!
- Vau, vau, rēja Petula, apmierināta ar sevi.
Nākamo divarpus stundu laikā Mollija, Rokijs un Nokmans, uzvilkuši gumijas cimdus, lai neatstātu pirkstu nospiedumus, ķērās pie darba, izvietodami aploksnes ar nozagtajiem dārgakmeņiem un juvelierizstrādājumiem rūķos. Katrs rūķis saņēma jauktu pildījumu. Smalkākus, vieglākus juvelierizstrādājumus galvā un ķermeņa augšdaļā, lai tie neizjuktu, un smagākos dārgakmeņus apakšdaļā, lai piešķirtu rūķiem stabilitāti. Vairumam rūķu iekšā bija pietiekami daudz vietas, lai tur ietilptu pāris mazo futbolbumbas izmēra maisiņu no bankas. Pēc pamatņu pieskrūvēšanas dārza statujas izskatījās tikpat nevainīgas kā iepriekš.
Beidzot Nokmans, kas svīda un smakoja kā netīra zeķe, ielika pēdējo no rūķiem auto kravas nodalījumā.
Mollija un Rokijs, turēdami Petulu, priecājās par ierindā stāvošajiem smaidošajiem rūķiem, kuri bija gatavi darbībai, un vēroja, kā Nokmans uz mašīnas elektriskā pacēlāja platformas laižas lejup.
- Vai atstāsim viņu te? jautāja Rokijs.
- Nē, viņš ir pārāk bīstams, čukstēja Mollija. Viņš pārāk daudz zina. Viņam var būt bankas aplaupīšanas karte vai kas cits, kas varētu atsvaidzināt viņa atmiņu.
- Bet… bet tas taču nozīmē, ka viņam jābrauc mums līdzi, novaidējās Rokijs.
- Diemžēl, piekrita Mollija, taču viņš mums var noderēt. Paskaties, kā viņš palīdzēja piekraut mašīnu. Lai nu kā, Rok, bet sāksim ar to, ka mēs neprotam vadīt auto.
- Es varētu, ja vajadzētu, smaidot teica Rokijs.
- Nekādā ziņā, Rokij. Tev laikam galva pārkarsusi. Nāc, mums jāsāk kustēties! Pēc pāris stundām ausīs gaisma.
- Es jau zinu, Rokijs nožāvājās.
- Labāk aizvedīsim šos, kamēr Manhetenā vēl neviens nav pamodies.
Mollija un Rokijs pārbaudīja, vai noliktavā nav palikuši vēl kādi lietiskie pierādījumi. Tad ar Rokiju un Nokmanu kabīnē un Molliju ar Petulu aizmugurē viņi izbrauca no noliktavas un devās Manhetenas virzienā.
Nokmans brauca ļoti, ļoti uzmanīgi, nedaudz līkumodams, bet citādi tīri labi. Kad viņi šķērsoja Manhetenas tiltu, Rokijs ievēroja, ka policija aptur un pārbauda visus transportlīdzekļus, kas brauc ārā no Manhetenas. Bija izveidojies liels satiksmes sastrēgums. Taču ceļš, kas veda uz Manhetenu, bija brīvs, un viņi brauca taisni pāri tiltam.
Kad viņi bija nonākuši Manhetenā, sākās operācija Iestādi rūķi. Viņi bija iecerējuši izvietot rūķus dažādās vietās visā pilsētā. Tā viņiem nebija jāaptur mašīna pārāk ilgi un mazinājās risks, ka viņi varētu tikt pamanīti. Ik reizi, nonākot klusā, zaļā rajonā bez ziņkārīgiem skatieniem, Rokijs, kas sēdēja priekšā, norādīja Nokmanam, kur apstāties, un pabungāja pa starpsienu sev aiz muguras, dodams signālu Mollijai. Tad Mollija no iekšpuses atvēra mašīnas kravas nodalījumu, uzvēla rūķi uz elektriskās platformas un nolaida to līdz zemei. Kamēr Mollija aizvēla katru rūķi savā vietā, Petula kalpoja kā sargsuns. Rokijs precīzi pierakstīja, kur atrodas katrs rūķis.
Viņi atstāja tos zem kokiem, pie krūmiem un uz maziem zālāju laukumiņiem. Viņi ar rūķiem izrotāja rotaļlaukumus un izvietoja pie strūklakām, soliņiem ielas malā un pilsētas puķu dobēm. Viens ļoti braši smēja zem draudīga dinozaura maketa zālienā pie Dabas vēstures muzeja ieejas. Cits izskatījās priecājamies par aizsalušu dīķi, jo sēdēja uz malas virs Rokfellera centra slidotavas. Divus rūķus viņi novietoja pie Zooloģiskā dārza ieejas un divus pie Centrālparka Zemeņu lauku ieejas.
Katra rūķa uzstādīšanai bija nepieciešamas piecas minūtes.
Ikkatras baiļpilnās piecas minūtes bija kā logs, pa kuru viņus varēja pamanīt, un bija ari daži saspringti brīži, kad Mollijai likās, ka tā ari ir noticis. Pie Riversaidas ceļa Mollija apturēja elektriskās durvis, kad tās bija pa pusei atvērtas, jo ieraudzīja tuvojamies policijas automašīnu. Kad tā kā izbadējusies haizivs papeldēja garām, viņa turēja īkšķi, lai tā neapstātos. Pie Gremersijas parka Petula aizskrēja tumsā pakaļ kādam klejojošam sunim, un Mollijai nācās to klusi saukt, līdz tā atgriezās. Pie Vienības skvēra no ēnas iznāca divi japāņi un paklupa uz rūķa. Mollija uztraucās, ka tie viņu pamanījuši, taču, ieraudzījusi, ka tie ir tā piedzērušies, ka tikko spēj noiet taisni, saprata, ka japāņi nespēj arī taisni redzēt.
Pa vienam vien viņi atbrīvojās no divdesmit pieciem spilgti izkrāsotajiem rūķiem. Manhetena bija pilna ar tiem. Pēdējos divus viņi kā kaitinot nolika ārpusē pie Šoringa bankas.
Tie izskatās lieliski! teica Mollija, iekāpusi mašīnas kabīnē kopā ar Petulu, Rokiju un Nokmanu.
Tad viņi brauca atpakaļ uz noliktavu pie dokiem Rietumu 52. ielā, lai atstātu tur mašīnu. Rokijs izvilka kaseti no atskaņotāja.
Viņi atstāja doku rajonu un ātrā gaitā devās galveno ielu virzienā. No kādas telefona kabīnes viņi piezvanīja policijai un pielika klausules mikrofonu pie Nokmana lūpām. Šo-ringa ak-meņi ir dro-šī-bā. Mek-lē-jiet div-desmit pie-cus rū-ķus Man-hete-nas ielās, viņš teica. Un tad viņi nolika klausuli. Viņi apturēja kādu rīta taksometru un sešos, pirms vēl bija aususi decembra saule, bija jau atgriezušies Belinghemas viesnīcā.
trīsdesmit pirmā nodaļa
Viesnīcas reģistrators bija noguris no nakts maiņas.
Mollijai nenācās grūti likt lietā savas spējas, lai pārliecinātu viņu iedot Nokmanam numuru tikai uz šo dienu, atnest viņam tiras drēbes, lai ari kādas būtu viesnīcas rīcībā, lai tikai tās viņam derētu, un skūšanās piederumus. Reģistrators pamāja un pavadīja viņus uz numuru sešpadsmitajā stāvā.
- Un visbeidzot, Mollija rīkoja, tiklīdz būsi viņam atnesis drēbes, tu vairs neatcerēsies, ka esi redzējis šo vīrieti. Saprati?
- S-pra-tu, kun-dze.
- Vari iet!
Tad Mollija teica Nokmanam: Guli savā numurā līdz diviem, tad ieej vannā, izmazgā matus, noskuj ūsas un kazbārdiņu un iesmaržojies. Pustrijos, kad būsi uzvilcis jaunās drēbes, nāc uz 125. numuru.
Mollija un Rokijs devās augšā un, nometuši jakas, pilnā apģērbā atkrita gultā. Petula ierīkoja sev guļvietu Mollijas vecajā jakā un ari aizmiga.
Mollija gulēja, līdz iezvanījās modinātājs. Kādu minūti vai divas viņa palika gultā, vērojot Rokija ar tinti notraipītās rokas un klausīdamās zēna krākšanā un lietū, kas bija sācis grabināt ārā. Agrā rīta piedzīvojums jau šķita kā sapnis. Mollija pasmaidīja un piezvanīja apkalpotājam, lai pasūtītu kaut ko ēdamu.