Rokijs pamodās no olu un grauzdiņu smaržas, un tad abi apsēdās pie televizora ieturēt vēlās brokastis.
Ziņu kanāli bija pilni ar sižetiem par rūķiem. Televīzijas reportieri vai juka prātā. Tie bija neticami jaunumi. Trīsdesmit astotajā kanālā reportieris zem lietussarga uzbudināti runāja spalvainā mikrofonā ar Šoringa banku fonā.
- Lai cik tas dīvaini būtu, ir atdoti atpakaļ visi Šoringa dārgakmeņi. Banka ir pārbaudījusi, ka netrūkst nevienas pērlītes. Ir atdots katrs dimants, rubīns un dārgakmens! Faktiski tās ir vērtības par simt miljoniem dolāru! Un piedevām vēl atdošanas veids piešķir dīvainu akcentu šim jau tāpat neticamajam stāstam. Šī rīta agrumā pēc anonīma telefona zvana tika atrasti divdesmit pieci dārza rūķi, pilni ar nozagto īpašumu, izkaisīti pa visu Manhetenu. Vīrietim, kurš zvanījis, bijis Čikāgas akcents, bet vairāk par viņu nav zināms nekas. Pēc tam kad policija bija atradusi rūķus, tā nodeva atklātībai to fotogrāfijas.
Ekrānu pildīja rūķu fotoattēli. Rūķi tumsā izskatījās pārsteigti nozieguma vietā, tos kā notvertus noziedzniekus apgaismoja policistu lukturīši. Viņi izskatījās ļoti amizanti.
Reportieris turpināja: Detektīvi joprojām lauza galvu par dārgakmeņu atdošanas iemesliem. Daži uzskata, ka laupīšana bijusi zināma veida pašapliecināšanās, citi domā, ka laupītāji paši tikuši aplaupīti. Policija lūdz sabiedrību sniegt jebkādu informāciju, kas varētu palīdzēt atšķetināt šo noslēpumu. Bet tagad atgriežamies studijā. ,
- Vēl! Vēl! Rokijs sauca televizoram. Mēs gribam vēl attēlus ar rūķiem un apmulsušiem policistiem! Viņš ar distances vadības pulti apšaudīja televizoru, skrienot cauri kanāliem, cenšoties atrast citas ziņu pārraides. Ai, viņš gaudās, pusdienlaika ziņas ir beigušās. Es vēl nekad neesmu bijis ziņu pārraidē. Tas bija spidoši!
- Mēs bijām spīdoši, piekrita Mollija. Mēs aplaupījām banku kā profesionāļi un atdabūjām laupījumu kā slepenie aģenti.
- Izņemot to, ka mums, to darot, gadījās dažas aizķeršanās… pasmējās Rokijs. Mollij, tu nemaz neizskatījies tik apmierināta ar sevi bankā, kad domāji, ka esi uzņemta videofilmā. Tava seja bija tik satraukta.
Mollija atcerējās to un pasmīnēja. Nu labi, bet es neizskatījos ne uz pusi tik pārbijusies kā tu, kad domāji, ka mēs netiksim garām tiem acu pētītājiem…
-Jā, jā, jā, bet kā tad bija ar tevi, Mollij, šorīt Gremersijas parkā, kad aizbēga Petula? Es domāju, ka tava apakšlūpa nokritis…
Mollija un Rokijs smējās, ainu pēc ainas atsaucot atmiņā baiļpilnākos brīžus.
- Un trakākais ir tas, ka neviens nekad neuzzinās, kas to izdarījis vai kā tas ticis darīts. īstenībā vai zini ko? Rokijs lepni uzsvēra. Šis noziegums iekļūs vēsturē.
Tas iekļūs vēsturē. Mollija atminējās, ka Nokmans bija cerējis uz to pašu. Tad viņai atausa prātā vēl kaut kas no ļaundara teiktā. Mollija izslēdza televizoru un sāka pirkstos burzīt salveti.
- Zini, Rokij, īstenībā es nemaz neesmu labāka par Nokmanu. Es ari esmu noziedzniece.
Rokijs pārsteigts skatījās uz viņu.
-Jā, esmu gan, Rokij. Ja tā padomā. Es gribu teikt paskaties apkārt! Es izblēdlju ceļu uz šejieni, es apkrāpu cilvēkus, lai viņi par to maksā, es noblēdīju lomu Deivīnai Natelai. Es apkrāpu klausītājus Braiersvilā, tā ka īstenībā nozagu balvas naudu, un es atņēmu visiem pārējiem bērniem iespēju uzvarēt talantu konkursā.
- Ak, izbeidz jel! Rokijs bezrūpigi atteica. Tu esi ģeniāla hipnotizētāja. Tas tev padodas. Tas ir tavs talants. Es gribu teikt, ka neviens no citiem ļautiņiem Braiersvilā nespētu nokļūt līdz Ņujorkai ar savu talantu. Tu esi izcila. Visi ir apmierināti. Ņujorkiešiem patika tava izrāde, tas viņiem bija skaistākais vakars mūžā. Un Riksija un Berijs tevi mīl. Tikai paskaties uz to publicitāti, kādu tu viņiem esi sagādājusi ar Zvaigznēm uz Marsa. Tagad par to zina visa Ņujorka un ļaudis biļetes pirks gūzmām. Tu neesi īsta zagle; tu tikai dabū no citiem to, ko tev vajag, izmantojot citādus paņēmienus. Vienīgais, ko tu tiešām esi nozagusi, ir Deivīnas loma, bet viņa jau pati nebija nekāds eņģelis, vai ne? Mēs abi esam vienīgie, kam zināma patiesība, tāpēc patiešām, Mollij, kāda tam nozīme?
-Jā, es zinu, taču būt patiesam ir labāk, vai ne, Rokij?
- Nūjā, ir jau, taču, Mollij, es tev tagad neļaušu doties savas vainas meklējumos. Liecies mierā!
Mollija jutās vainīga, taču bija vēl kas. Gluži kā izbēdzis zirgs, kas auļojis un auļojis bez apdoma, viņa tagad atradās vietā, kurā nemaz negribēja būt. Laika pavadīšana kopā ar Rokiju bija likusi viņai palēnināt gaitu un palūkoties apkārt.
- Rokij, ne tikai tas. Ir vēl kaut kas tāds, kas liek man justies… nu, slikti. Es zinu, šis viesnīcas numurs ir burvīgs un tā tālāk, bet lieta tāda, Rok, ka man sāk nepatikt būt zvaigznei Mollijai Mūnai. Varbūt man tas patiktu, ja es tiešām būtu tā, par ko visi domā, ka es tā esmu, bet es jau tā neesmu. Mani sāk nogurdināt tas, ka cilvēkiem es patiku vienīgi tāpēc, ka viņi ir nohipnotizēti, lai es viņiem patiktu. Cilvēkiem es nepatiku kā īstā es. Viņiem patīk kaut kas nereāls. Kā reklāma. Viņiem patīk kaut kāda viltus Mollija Mūna. Tas man liek savā īstajā būtībā justies kā niecībai, un mana dzīve šeit ir tikai laika zaudēšana, jo šī nav īstās Mollijas Mūnas dzīve. Neviens nekad neiepazls īsto Molliju Mūnu. Viņa palūkojās uz Petulu, kas gulēja ciešā miegā. Man šķiet, ka pat Petulai es tā īsti nepatiku. Es viņu nohipnotizēju, lai patiktu.
- Mollij! Bet tas taču bija tik sen. Droši vien tagad hipnoze, kam tika pakļauta Petula, jau ir izbeigusies.
- Izbeigusies? Par ko tu runā?
- Mollij, zini, tā taču neilgst mūžīgi. Vai tad tu to vēl neesi sapratusi? Mūžīgas var būt mācības, kādas dzīvnieki vai cilvēki gūst no hipnozes, piemēram, Petula vairs neēd šokolādes cepumus un tu viņai patīc. Viņa ir piesavinājusies jaunus paradumus, kas liek viņai justies labāk, tāpēc ari turpina tos piekopt. Taču pati hipnoze neilgst mūžīgi. Petula vairs nav hipnotizēta. Tagad tu viņai patīc tāpēc, ka patīc.
- Tad tu gribi teikt, ka hipnoze, kādai es pakļāvu Beriju Bregu un Riksiju Blūmiju, izbeigsies? Mollijas mute palika vaļā.
- Noteikti. Beigu beigās. Viņi nekad neuzzinās, ka patiesībā ir bijuši hipnotizēti, un vienmēr atcerēsies tevi kā spīdekli. Bet, ja tu viņus neredzētu sešus mēnešus, viņi vairs nedomātu, ka esi tik spīdoša, kādu viņi iedomājās tevi esam agrāk. Tev nāktos viņus atkal un atkal hipnotizēt no jauna.
- Un manis hipnotizētā publika?
- Tāpat. Viņi atcerēsies, ka tu biji laba, taču, ja viņi vēlreiz ieraudzītu tevi uz skatuves, tev nāktos viņus hipnotizēt no jauna, citādi viņi ieraudzītu tavu dziedāšanu un dejošanu tādu, kāda tā ir.
- Bet kā tu visu to zini? jautāja Mollija.
- No grāmatas, protams, attrauca Rokijs. Mollija izskatījās apmulsusi. Ak jā, viņš piebilda, aizsedzis muti ar roku, tas bija rakstīts astotās nodaļas beigās.
- Tātad šī būtiskā informācija atradās tavā kabatā. Sasodīts!
- Piedod!
- Neuztraucies, Mollija domīgi noteica. Tātad hipnoze izbeidzas. Vai zini, ko? Ir izbeidzies ari manas dzīves posms šeit. Es jau tāpat gribēju pamest Ņujorku kopā ar tevi un Petulu. Tagad, kad tu esi to visu man izstāstījis, es tiešām gribu doties prom. Lai man būtu visi jāvaldzina un jāhipnotizē visu laiku, mūžīgi… uhhh! Kāds murgs!
- Uz kurieni tu gribi doties? vaicāja Rokijs.
Mollija palūkojās griestos. Es visu laiku uztraucos, -