viņa atzinās, par to, kā iet Hārdvikas namā. Ne jau par Heizlu vai Gordonu, vai Rodžeru, bet par Džemmu un Geriju, un Rūbiju, un Džinksu.
- Mmmhmm, es jau ari, piekrita Rokijs. Iedomājies, kas tur notiek, ja Heizla ir galvenā. Tas varbūt ir vēl ļaunāk nekā tad, kad tur bija Aderstones jaunkundze, pat tad, ja tur palaikam iegriežas Trinklberijas kundze.
- Un tā visa ir mana vaina, teica Mollija. Varu derēt, ka Heizla liek viņiem darīt visus darbus. Es gribu atgriezties. Bet tu, Rokij… tu jau negribēsi atgriezties tagad, kad tev ir jauni vecāki.
- Ā! Nu labi, Mollij, man tev ir kas stāstāms par Alabasteriem. Viņi nav neko lādzīgi.
- Nav lādzīgi?
- Nē. Patiesībā viņi ir briesmīgi.
Rokijs turpināja stāstīt Mollijai par baismīgajiem Alabasteriem, kuri Hārdvikas nama apmeklējuma dienā bija likušies brīnišķīgi, bet parādījuši īsto dabu pēc atgriešanās Amerikā. Viņi bija ļoti, ļoti stingri, un Rokijs viņu mājā bija juties kā cietumā.
- Viņi gribēja mani ieģērbt stīvos, vecmodīgos uzvalkos un pavēlēja sēdēt istabā, lai es lieku mozaīkas vai veidoju origami.
- Kas ir origami?
- Tā ir tā japāņu papīru locīšanas māksla. Man jau nebūtu nekas pretī mazliet ar to padarboties, tikai viņi man iedeva grāmatu, no kuras mācīties, un tos norādījumus nebija iespējams izpildīt, un viņi gribēja, lai es to daru visu dienu.
- Visu dienu?
- Nu, ļoti ilgi. Viņi teica, ka tas disciplinēšot manu prātu. Es, protams, viņus hipnotizēju, lai tiktu vaļā no origami.
- Kas vēl?
- Viņi negribēja, lai es eju ārā, jo tad es varētu nosmērēt drēbes. Vai arī saķert kādu vīrusu no citiem bērniem. Es tur nemaz neredzēju citus bērnus. Visa apkaime pilna pensionāru. Reiz, kad biju izgājis pastaigāties, viņi izsauca policiju! Es centos viņus hipnotizēt, lai viņi atlaistu pavadu vaļīgāk, taču tas ne vienmēr izdevās. Man tas nepadodas tik labi kā tev, Mollij. Ja notiktu pēc viņu prāta, man nebūtu atļauts ne dziedāt, ne svilpot, ne pastaigāties, ne skatīties televīziju. Viņiem patika, ka es lasu, bet vienīgā lasāmviela bija vecas gadagrāmatas, ko Alabasteras kundze bija pārlapojusi savā bērnībā. Vai, un ēdiens tur bija vienreizējs viņiem abiem bija jāievēro speciālas diētas, un tā man arī nācās ēst trušu barību.
- Trušu barību?
- Nūjā, tā izskatījās pēc trušu barības. Dažkārt tā izskatījās kā kaķu ēdiens, kuram pa virsu pārkaisīta zelta zivtiņu maltīte. Viss, ko viņi darija, bija savādi. Dzīve ar viņiem bija kā smags darbs. Beigās jau biju dabūjis, ko gribēju, bet viņi nebija tie cilvēki, kādus biju cerējis satikt, un es ienīdu savu dzīvi tur. Bet pats ļaunākais, ka man pietrūka tevis. Es gribu teikt, ka tu esi mana ģimene, Mollij. Es tevi pazīstu jau veselu mūžību.
Mollijas dvēselē ielija siltums. Paldies, Rokij!
Kādu brīdi valdīja klusums, kad abi uzsmaidīja viens otram, novērtējot to, kas viņiem dots. Tad Mollija jautāja: Bet kā tu tiksi prom?
- Es viņiem piezvanīšu un iedvesīšu dažas domas. Es viņus nohipnotizēšu, ka nekas nesanāca, jo es viņiem nepatīku. Es likšu viņiem domāt, ka viņi ir aizsūtījuši mani atpakaļ un ka tā noteikti ir labāk, nu, tādā veidā.
- Man būs grūti saraut saites ar Ņujorku, Mollija teica ar bailēm balsī.
- To visu var labot, Rokijs domīgi prātoja. Es zinu, kas tev jādara. Un man šķiet, ka nojaušu, kā tu vari visu vērst par labu un atbrīvoties no vainas sajūtas par krāpšanu. Tev tikai jāveic daži telefona zvani.
Pēc desmit minūtēm Mollija bija pie telefona. Jā, Berij, Petula naktī atradās.
- Gluži kā Šoringa bankas rūķi! teica Berijs.
-Jā, kā rūķi. Bet redzi, Berij, visa tā nolaupīšana ir mani satriekusi. Un es nolēmu, ka vēlos, lai Deivīna atkal dabū šo lomu. Es gribu paņemt ilgu atvaļinājumu.
- Bet…
- Man ir jāiet, Mollija stingri pastāvēja uz savu.
- Saprotu, nopūtās Berijs. Nu, Riksijai un man, un trupai tevis pietrūks.
- Paldies! Man jūsu ari pietrūks. Un tagad, Berij, klausies uzmanīgi! Tev jānokārto viesnīcas rēķina apmaksa, un es gribu saņemt kaut kādu algu. Kā tu domā, cik daudz būtu godīgi?
- Nu, ņe-mot vē-rā summu, ko tu esi sa-ņē-musi, un tā mil-zī-gā palieli-nā-mā stikla izmak-sas, bet liekot pretī lielo pub-licitā-ti, ko tu esi atne-susi izrā-dei, nu, es domāju, trīsdesmit tūkstoši dolāru, rēķināja Berijs, domādams par savu desmit procentu komisijas naudu.
- Labi, teica Mollija, kuru nosauktā summa ļoti iepriecināja, lieliski. Lūdzu, liec to nogādāt Valdorfā ap četriem šodien. Jā, un es to vēlos saņemt skaidrā naudā.
- La-bi.
- Un, Berij, pasaki Riksijai, ka šovakar es nevarēšu piedalīties izrādē. Lai to dara Laura, mana dubliere… Jā, un, runājot par Lauru, vai tu viņu pieskatīsi, Berij? Paseko, lai viņa dabū kādu patiešām labu galveno lomu kaut kur… nu, tā teikt, paņem viņu zem sava spārna…
- La-bi.
- Turklāt neviens līdz rītdienai nedrīkst zināt, ka es tiešām dodos prom.
- La-bi.
- Pasaki Riksijai, ka tev ar mani bija ilga, ilga saruna un ka es atvadījos.
- La-bi.
- Nu tad paliec sveiks, un paldies par visu!
- La-bi, teica Berijs un nolika klausuli.
- Nu redzi, nebija nemaz tik ļauni, vai ne? Rokijs nopriecājās.
-Jā, atteica Mollija, kaut arī dziļi sirdī sajuta vieglas skumjas. Viņa jau bija paspējusi pieķerties vecajam, pustrakajam Berijam Bregam, un viņai tā tiešām pietrūks.
trīsdesmit otra nodaļa
Driz pēc vēlajām brokastīm pie Mollijas durvīm klauvēja Nokmans. Viņš izskatījās kārtīgs un sakopts zaļajā šveicara uniformā ar pieskaņotu zaļu cepuri, ko bija izsniedzis reģistrators. Viņš paklausīgi iešļūkāja istabā, un Mollija ar Rokiju viņu nopētīja. Mati joprojām bija kā izspūrušas melnas krēpes; seja, kaut ari tagad tīra un noskūta, izskatījās pietūkuši un neveselīga, un zem zoda bija kreveļaini, sarkani izsitumi.
- Domāju, ka viņam būtu jānogriež mati, teica Rokijs. Mollija aplika dvieli ap Nokmana pleciem, kamēr Rokijs sameklēja šķēres.
Bez zirgastes Nokmans izskatījās daudz labāk. Ar olai līdzīgo pliko pauri priekšpusē un matu ieloku ap pakausi viņš atgādināja mūku.
Rokijs iedeva viņam banānu. Dažas dienas tu pārtiksi vienīgi no augļiem. Tas nāks tev par labu. Un atmetīsi smēķēšanu.
Nokmans nolobija banānu un veselu iestūma to mutē. Banāna gabaliņi izbira pa visu grīdu.
- Kā ar viņa manierēm? Tās ir atbaidošas, norādīja, Mollija.
- Pareizi, piekrita Rokijs. No šī brīža, Nokman, tu ēdīsi kā…
- Kā karaliene, iestarpināja Mollija.
- Vai es, lūdzu, varētu dabūt salveti un pirkstu skalojamo bļodiņu? palūdza Nokmans.
- Un jāmaina viņa akcents, teica Mollija. Pēc Čikāgas akcenta mūs varētu pieķert. No šī brīža tu runāsi ar… vācu akcentu.
- Lab, lab, tā tam būs būt, piekrita Nokmans.
Kad Nokmans bija notiesājis banānu, Rokijs palūdza viņu piecelties. Bērni atkal aplūkoja viņu no visām pusēm un ievēroja sakumpušo muguru, trekno kaklu un dubultzodu.
- Vai mēs nevaram padarīt viņu nedaudz izskatīgāku? jautāja Rokijs. Izmēģinot viņš pieprasīja: Tagad izskaties pēc kucēna!