Nokmans nekavējoties izkāra mēli un pacēla rokas kā ķepas. Viņa acis bija platas un kāras.
- Gandrīz tā. Tikai ievelc atpakaļ mēli. Nokmans paklausīja. Rokijs pačukstēja Mollijai: Viņš ir tik savāds. Man viņa žēl.
- Žēl viņa? Viņš taču ir žurka, atteica Mollija.
Nokmans sāka tēlot žurku, rāpojot pa grīdu un ošņājot.
Es taču neteicu, lai tu esi žurka! dusmojās Mollija.
- Piedošan, Matu Žāvējamās jaunkundz, atvainojās Nokmans.
- Bet viņam nav draugu, čukstēja Rokijs.
- Ir gan. Milzums citu žurku. Pajautāsim viņam. Uzzināsim kaut ko par viņu. Vai tev ir draugi? noprasīja Mollija.
- Nē, nē. Nekād draug nekad, paziņoja Nokmans savā vācu akcentā. Man vienig bij pūkains papagails kādreiz. Dziedāj dikt smuk un lidoj apkārt pa dārz. Nokmana acis sariesās īstas asaras. Mollija saņēma sevi rokās. Vismazāk jau nu viņa vēlējās izjust žēlumu pret Nokmanu.
Taču Rokijs bija ieinteresēts un līdzjūtīgs. Kas ar to notika?
- Viņ nosit Snaf kung žurk slazd. Es viņ atrad beigt.
- Cik briesmīgi! iesaucās Rokijs. Mollij, tev jāpiekrīt, ka tas ir skumji… Nabaga papagailis, nabaga virs! Bet kas bija Snafa kungs?
- Viņš bij mūs namsaimnieks. Mums bij kopīgs dārzs.
- Un kāpēc tev nebija citu draugu? jautāja Rokijs.
- Tāpēc, ka es bij jocīgs.
- Jocīgs? Kā?
- Vienkārš jocīgs. Nepopulārs.
- Es sākumā nesapratu. Tas ir šausmīgi, teica Rokijs. Man viņa žēl.
- Man gan ne, paziņoja Mollija. Viņš bija tiešām nejauks pret Petulu un ļoti nelietīgs pret mani. Izbeidz, Rokij! Kas tev uznācis? Tas čalis taču ir kretīns.
- Nedomāju, ka viņš ir nelietīgs līdz savas dvēseles dziļumiem, iebilda Rokijs.
- Tu tā nedomā? Pajautāsim viņam pašam! Nu labi, kungs. Vai jūs neuzskaitītu visas tās riebeklības, ko esat pastrādājis, kopš nomira jūsu papagailis?
Nokmans pamāja un sāka stāstīt bērna balsi. Es uzvilk žurk slazd un nolik to zem gald, kur sēdēj Snaf kungs un tas iecirt viņ kājs pirksts tāpat kā man P-P-Pūkain.
Rokijs palūkojās uz Molliju, it kā teiktu: "To viņš ari bija pelnījis."
Nokmans turpināja: Es iebēr papagaiļ barib Snaf kung pārsl kārbā, un viņš to apēd.
Arī tas vēl izklausījās pēc pelnītas atriebības.
- Labi, labi, teica Mollija. Nestāsti vairs par to, ko tu nodarīji Snafa kungam, jo viņš acīmredzot bija to pelnījis. Stāsti mums par citām nelietībām.
Pār Nokmana lūpām sāka plūst atzīšanās straume. Es nozag Stjuart Blais pulksten un apsūdzēj vien cit puik un direktors viņ nopēr. Es izķēpāj vis Šerlijs Denings
mājsdarb un pārzīmēj viss viņš labākos zīmējums. Es lik Robiņam Flečeram apēst piecpadsmit beigts mušs, un, kad viņš bij slims, es lik viņam ēst tās mušs. Es izstūm Debras Kronlijs galv caur kāpņ margām un tad vajadzēj braukt ugunsdzēsēj brigādei, lai dabūt viņ ārā. Es atņēm bērniem konfekts un teic, ja viņ kādam sūdzēs, es viņ galvs noskalos atejā…
Mollija pārtrauca. Tāds ļaunums taču nāk no dvēseles dziļumiem, vai ne, Rokij?
Rokijs paraustīja plecus. Tā varētu būt.
- Kas vēl? jautāja Mollija. Izlaid dažus gadus!
Tagad Nokmana balss izklausījās vecāka. Es sadedzi-
nāj Denij Taik lidmodel, ko viņš bij taisījs trīs nedēls. Es nostiep stīg starp div stabiem pie veco ļauž pansionāt, un vecā Stoks kundz paklūp un salauz degun. Tas gan bij jautr. Tad es paklupināj vien akl vir. Tas nebij grūt un es nozag viņ mak.
- Nozagi viņa maku?! Mollija bija šokā. Un vēlāk?
- Vēlāk?
Nokmana atmiņa tika pārtīta uz priekšu garām neskaitāmām ļaundarībām. Vēlāk es iemācījās zagt citur. Tas bij dikt noderig. Rotaļliets, vis, ko varēj nozagt. Un es iemācījās to pārdot vec liet bodē. Tas bij mans karjers sākums.
- Un cik tev tad bija gadu?
- Vienpadsmit.
- Kas vēl?
- Es nozag vienai meitenei riten un ieslēdz viņ paš kambari. Neviens vesel dien un nakt nezināj, ka viņ tur ir. Es lik maziem bērniem apzagt savs vecāks. Ja viņ izstāstīj, es viņš piekāv. Es piespied vien bērn aplaupīt vien vec vir māj priekš man. Viņš ielld pa maz lodziņ. Tas bij labs darbs.
- Tas nu gan nebija nekāds labais darbs, Mollija viņu izlaboja.
- Nē, nē, nebij labs, teica Nokmans, pēkšņi mainījis savas domas.
- Un kā ar pēdējiem gadiem?
- Nu, skaidroja Nokmans monotonā balsī, vienreiz man sanāc dikt lab, kad izdevās pierunāt vien vec kundz atdot man savs ietaupījums. Es viņai teic, ka tas ir priekš suņ patversm. Viņ man iedev simt piecdesmit tūkstoš zaļos. Es nopirk noliktavs un uzsāk sav biznes.
Rokija seja kļuva tāda, it kā viņš tikko būtu norijis pildītu olu.
- Savu biznesu?
-Jā. Es ņēmās ar zagtām mantām.
- Nē, tu to vairs nedari, teica Mollija.
- Nē, piekrita Nokmans. Nē.
- Un tā, turpināja Mollija, ko tu uzskati par savas karjeras virsotni?
- Ah… nopūtās Nokmans, un viņa hipnotizētās acis pēkšņi kļuva sapņainas. Ah… jā, labākais, ko es jebkad atklāj, bij hipnozs grāmat. Tā vecā kundz man par to izstāstīj vis. Ar to grāmat es bij izplānojs paš lielāko banks aplaupīšan pasaulē. Es aplaupīj paš Šoring bank iekš Ņujork.
- Muļķības, Mollija klusi teica Rokijam, viņš neko neapjēdz. Tad viņa teica Nokmanam: Te man tevi mazliet jāpārtrauc. Sauksim lietas īstajos vārdos. Tas nebiji tu, kas aplaupīja banku. To paveica daži ārkārtīgi talantīgi bēr… es gribēju teikt, līdzzinātāji. Lai nu kā, tam nav nozīmes, jo no šī brīža tu pilnīgi aizmirsīsi par hipnozes grāmatu, un ceļojumiem, kādos devies, to meklējot. Tu aizmirsīsi jebkādas domas, kādas tev bijušas par Šoringa bankas aplaupīšanu. Tu aizmirsīsi, ka tā vispār tikusi aplaupīta. Labi?
- Labi. Es aizmirst tagad.
- Pareizi. Un vai ir vēl kādas citas tevis pastrādātas ļaundarības?
-Jā, atzinās Nokmans. Es vienam vīram pārdev auto ar salauztām bremzēm. Viņš sadauzīj mašīn.
- Vai viņš nositās? jautāja Rokijs, piemirsdams aizvērt muti.
- Nē, bet tā dām, ko viņš notriec, tā gan.
- Nu, pietiek, Rokijs sadusmojās. Tas ir briesmīgi. Es nespēju tev noticēt. Kāpēc tu visu to dari, ja saproti, ka tas ir ļauni?
- Man patīk būt ļaunam, sekoja Nokmana vienkāršā atbilde.
- Bet kāpēc? Kāpēc? pilnīgi apjucis jautāja Rokijs. Kāpēc tev patīk būt ļaunam? Kāpēc tev nevarētu patikt būt labam1
- Es nekad nav zinājs, kas ir labs.
- Bet vai cilvēki nav bijuši pret tevi labi?
- Nē protams, ne. Visi man ienīd. Mans tēvs man sit, kad vien redzēj mājā. Pat man mamm smējās, kad mans papagails nomir. Viņ gribēj, lai es ar ir beigts. Viņ bij riebīg. Es no viņš iemācijos slikto, nevis labo. Es nezin, kas ir labs.
Rokijs izskatījās šausmu pārņemts. Tad viņa riebuma pilnā sejas izteiksme kļuva apņēmīga. Mollij, tas ir kā Trinklberijas kundzes šūpuļdziesmā… To viņam iemācīja māte dzeguze. Viņa mācīja, ka grūst ārā no ligzdas ir labi.
Mollija lēni pamāja, jo arī viņa tagad ieraudzīja Trinklberijas kundzes pantiņu un Nokmanu jaunā gaismā. Kā gan lai viņa varētu pārmest Nokmanam ļaunumu, ja pret viņu neviens nekad nebija izturējies labi? Ja nu dzeguzēna bērnība ir iemācījusi viņam tikai spītu? Tev taisnība, Rok. Man gandrīz riebjas izjust žēlumu pret viņu, bet tev taisnība. Domāju nav nekāds brīnums, ka viņš ir ļauns, ja neviens nav viņam mācījis neko citu… Laikam jau būt labam ir tāpat kā… kā lasīt… Ja neviens nekad nebūtu mācījis man lasīt, man būtu ļoti grūti zināt, kā… Es domāju lappuses ar burtiem izskatītos vienkārši kā kaut kāds jūklis. Un viņam noteikti nav nekādas skaidrības par to, kā būt labam. Tad viņa piebilda: Un mēs abi vēl domājām, ka mūsu dzīve ir slikta.