No pūļa iznāca sirma sieviete, tērpusies ļoti elegantā kostīmā. Šī, iepazīstinot teica Alans Bīkers, ir Qube, Incorporated prezidente Dorotija Goldsmita.
Dorotija Goldsmita paspieda Mollijas roku. Uz viņas pirksta nozibēja gredzens ar milzigu smaragdu. Sveicināti, viņa teica lēni un majestātiski. Man tāds prieks!
- Man ari prieks jūs satikt, atbildēja Mollija. Šķiet, ka pa telefonu jūs runājāt ar manu draugu Rokiju.
Rokijs pakāpās uz priekšu.
- Sveicināti! viņš sacīja.
- Man milzīgs prieks satikt ari… jūs, teica Dorotija Goldsmita, tikai nedaudz stiepdama vārdus, un mēs esam gatavi gatavi visam.
Pēc divdesmit minūtēm Rokijs, Mollija un Petula bija saposti un gatavi uzstāties studijā.
- Gaismas! nokliedzās Alans Bīkers. Motoru, un… sākam.
Un Mollija ar Rokiju sāka. Rokijs bija sagatavojis vienkāršu džinglu, taču, Mollijas acīm degot pilnkvēlē un Rokija balsij skanot vishipnotizējošākajā toņkārtā, un Petulai izskatoties tik piemīlīgai, cik vien iespējams, viņu izpildītā reklāma bija ļoti, ļoti spēcīga. Tā skanēja šādi:
Ja vēlies būt foršs un justies labi, Rīkojies tā, kā sakām mēs abi, Uzmani, uzmani, uzmani Bērnus, kas dzīvo ap mums. Dažiem no tiem varbūt slikti klājas, Pieskati tos, lai tie jūtas kā mājās, Un uzmani, uzmani, uzmani Bērnus, kas dzīvo ap mums. Klausieties…
Dažiem no viņiem nav prieka šai dzīvē, Bet pasaulei nāktos visus še mīlēt. Laimīgu bērnību… Saprati? Bērniem, kas dzīvo ap mums.
Reklāmas beigās Mollija un Rokijs ar pirkstu rādīja tieši kamerās. Uzņemts! nokliedzās Alans Bīkers. Tas bija brīnišķīgi! Jūs abi esat īsti profesionāļi.
- Nūjā, teica Mollija, uzsmaidot Rokijam, mēs jau gadiem uzņemam reklāmas.
-Jā, priecājās Dorotija Goldsmita, tas bija lieliski, un mēs, kā jau teicāt, pārraidīsim to reizi stundā katru dienu. Televīzijas laiku ar prieku apmaksās Qube Incorporated. Liels paldies jums!
- Ak nē, iebilda Mollija, paldies jumsi Un tagad visu labu! Mums nu jāiet.
- Uz redzēšanos! kā apmāti atsveicinājās visi studijā esošie.
Kad viņi atkal sēdēja rolsroisā, Rokijs sacīja Mollijai: Nu redzi, smadzeņu skalošanu var izmantot arī labiem mērķiem. Vai tagad vairs nejūties tik vainīga?
Mollija pamāja. Es zinu, ka šī reklāma neizmainīs pasauli, bet kaut ko labu taču tā paveiks, vai ne?
- Noteikti, piekrita Rokijs. Tā būs to vērta pat tad, ja labāks kļūs kaut vai tikai viens cilvēks. Bet vai zini ko? Es domāju, ka to noskatīsies tūkstošiem cilvēku. Mēs nekad neuzzināsim, cik labu darbu tiks padarīts tās dēļ. Iesēj sēkliņu un ceri, ka tā izaugs.
trīsdesmit ceturta nodaļa
Rolsroiss pa Kvīnsas centra tuneli atstāja Manhetenas salu un pa šoseju ripoja uz Džona F. Kenedija lidostu.
Kad viņi bija nonākuši tur, Nokmans apturēja mašīnu pie starptautisko lidojumu ieejas un palīgā iznāca nesējs. Viņš un Nokmans uzkrāva Mollijas divpadsmit koferus uz lidostas ratiņiem, kamēr Petula lēkāja savā ceļojumu grozā un Rokijs devās iekšā paņemt biļetes. Nesējs iestūma ratiņus ēkā, un visi sekoja viņam pie biļešu reģistrācijas galda.
- Paldies! Mollija pateicās nesējam, kad tas uzcēla pēdējo koferi uz transportiera lentes. Un, ja tas jūs pārāk neapgrūtina, vai jūs nevarētu paturēt automašīnu? Viņa ielika rolsroisa atslēgas nogurušā vīra plaukstā.
- Paturēt? Jūs domājat novietot to stāvvietā?
- Tā ir dāvana, teica Mollija.
Vīrieša mute palika vaļā. Vai jūs mani āzējat?
- Te būs tās dokumenti. Mollija izvilka no džinsu kabatas saburzītu aploksni. Man atliek tikai ierakstīt šeit jūsu vārdu, un tā ir jūsu. Kā jūs sauc?
- Luiss Ročeta. Bet jūs taču jokojat, vai ne? Ei, vai es neesmu iekļuvis kādā joku pārraidē? Vīrs lūkojās apkārt, meklēdams slēpto kameru.
- Nē, attrauca Mollija, ierakstīdama nesēja vārdu automašīnas reģistrācijas dokumentos. Lūdzu, Ročetas kungs! Neņemiet ļaunā.
Ročetas kungs bija tik pārsteigts, ka nespēja izdvest nevienu citu skaņu, kā vien pal… pal…
- Man bija prieks, Mollija smaidot teica. Visu labu! Viņa vienmēr bija vēlējusies kādam pasniegt tādu dāvanu kā šī. Tad viņa pagriezās, lai runātu ar Rokiju, kas bija ticis skaidrībā ar biļetēm. Pēc piecpadsmit minūtēm Mollija atkal nohipnotizēja lidostas personālu, lai Petulu nemanīti dabūtu garām pasu pārbaudei un visām rentgenstaru mašīnām.
Rokijs un Mollija devās iepirkties beznodokļu veikalos. Viņiem bija jāapmeklē tualetes piederumu, konfekšu, elektronikas un rotaļlietu veikals. Pēc milzu jautrības beidzot tika paziņots par iekāpšanu lidmašīnā. Grīļojoties zem pirkumu svara un nesot Petulas grozu, viņi devās uz divdesmito iekāpšanas vietu, kur bija sarunāts tikties ar Nokmanu.
Nokmans, kā jau paklausīgs kalps, devās uz iekāpšanas vietu. Viņš jutās īpaši. Vīrietis zināja, kas viņš ir un kāda līdz šim bijusi viņa dzīve. Tomēr Nokmans nezināja, kā kļuvis par Kaķa Groza kunga un Matu Žāvējamās jaunkundzes kalpu. Tāpat viņš nezināja, kāpēc tie viņam tik ļoti patīk. Tomēr bijušais noziedznieks joprojām ienīda citus cilvēkus. Pie divdesmitās iekāpšanas vietas, kur visi bija sastājušies rindā, lai iekāptu lidmašīnā, viņš uzrādīja savu. pasi un biļeti kādai lidostas darbiniecei. Labvakar! viņa pieklājīgi teica.
Nokmans tikko bija sācis nedroši smaidīt, kad tā domas piepeši pārņēma atmiņas par pusaugu meiteni, kuru viņš kādreiz bija pazinis un kura bija izskatījusies līdzīga šai sievietei. Nokmans atcerējās, cik rupjš pret to bijis. Un, pavisam negribot, viņš sāka buldurēt. Tu esi tikpat neglīt, cik viņ, Nokmans dzirdēja sevi sakām. Jā, nudien, tā tas ir. Tu izskaties kā vard ar vēder aizcietējum. Un tā es viņai ar vienmēr teic. Un es vienmēr taisīj šitād te troksn. Šajā brīdī Nokmans sajuta, ka vaigi pildās ar gaisu, un, pirms vēl paspēja to apturēt, no viņa mutes izlauzās ļoti skaļa, burbuļojoša sprauslāšana. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, Nokmans atcerējās savu veco papagaili Pūkaini, ko bija nogalinājis Snafa kungs, un sāka gaudot: Aaaaaaaūūūūūūū!
Sieviete izskatījās izbiedēta. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un piemiedza acis. Ser, mums ir sava politika pret rupjiem pasažieriem. Ja jūs izturaties rupji pret personālu vai citiem pasažieriem, jūs var neielaist lidmašīnā.
Nokmans pats bija pārsteigts par sevi. Viņš nespēja aptvert, kā tas varēja notikt. Viņš nebija piedzēries. Varbūt viņš ir slims. Un visas šīs nelādzīgās atmiņas uzdzina viņam šermuļus.
- Man tik dikt žēl. Lūdzu, pieņemiet man atvainošan! Tas bij joks.
- Savāda humora izjūta, teica sieviete. Tomēr tad, nolaidusi rokas gar sāniem, viņa ļāva tam iet.
Simons Nokmans steberēja pa tuneli uz lidmašīnas ieeju, uzmīdams uz savas kurpju auklas un atkal brīnīdamies, kas viņam tikko uznācis. Slādams uz priekšu, viņš pārdomāja, cik savāds bijis tikko notikušais. Viņš jutās kā mašīna, kuras distances vadība atrodas kāda cita rokās. Nokmans atkal nodrebēja, iedomādamies savu nabaga papagaili, un sarāvās, atceroties pusaugu meiteni, par kuru viņš tik nežēlīgi bija ņirgājies. Viņš nevarēja saprast, kāpēc visas šīs atmiņas pēkšņi uzpeldējušas viņa prātā. Viņam tas nepatika. Tad viņš atcerejās savus jaunos darba devējus un steidzās tālāk.
- Ei, sveiki, Matu Žāvējamās jaunkundz un Kaķa Groza kungs, esmu klāt!
- A, sveiks! atsaucās Mollija un Rokijs, no saviem pirmās klases sēdekļiem uzlūkojot zaļā uzvalkā tērpušos Nokmanu. Simons paskatījās uz viņiem abiem un šķita nobālam, it kā ieraudzījis spoku.