- Vai ar tevi viss kārtībā? apvaicājās Rokijs.
Pēkšņi ne no šā, ne no tā Nokmanu atkal pārņēma īpaša
sajūta. Šoreiz viņš nometās ejā guļus, apvēlās uz muguras un tirināja gaisā rokas un kājas. Un, tāpat kā iepriekš, viņa mute pavērās pret paša gribu. Viņš pēkšņi apjēdza, ka rej un žēli kauc.
- Vau, vau, rrrrr, rrrrr, viņš rēja, cepurei nokrītot. Tad viņš gaudoja "ŪūūūūūŪūūūūūŪŪŪūūūūaūūūūū", atkal iedomājies par savu nabaga beigto papagaili.
Citi lidmašīnas pasažieri izskatījās ļoti satraukti; atnāca stjuarte, lai noskaidrotu, kas notiek.
- Tagad vari izbeigt, Mollija bargi nokomandēja. Tad viņa pievērsa savu starojošo skatienu stjuartei. Viss kārtībā. Viņam tikai vajag iedzert zāles. Lūdzu, neuztraucieties! Stjuarte aizgāja.
Nokmans piecēlās gluži bez elpas. Tā bija lēkme. Viņš noteikti ir slims. Viņš atkal ne no šā, ne no tā bija sācis raudāt par savu papagaili un to, cik briesmīgs bijis Snafa kungs.
Un tagad, kad viņš devās uz savu sēdekli, vēl kādas jūtas lika sariesties asarām viņa acīs. Viņš izjuta nožēlu par kādu suni, pret kuru reiz bija izturējies ļoti nelāgi; šis suns bija ļoti līdzīgs Matu Žāvējamās jaunkundzes mopsenei.
Nokmans aptvēra, ka nav nemaz labāks par Snafa kungu. Piesprādzējot jostu, viņš brīnījās, kā gan varējis būt tik akls. Būdams mazs zēns, viņš nebija akls. Viņš bija apzinājies, cik daudz pārcietis viņa papagailis, un bija par to raudājis caurām naktīm. Un tagad, būdams pieaudzis, viņš bija nežēlīgi izturējies pret suni. Viņš bija atstājis dzīvnieku vienu aukstumā un badā tumšā, netīrā telpā. Tam S, kas nozīmēja Simonu, vajadzēja nozīmēt Snafu. Snafs Nokmans. Vīrs nokāra galvu, un tagad viņu tirdīja jūtas, kuras nebija to traucējušas jau gadiem ilgi. Kauns.
Nokmans skatījās ārā pa lidmašīnas iluminatoru un domāja. Viņš bija izturējies slikti arī pret cilvēkiem. Viņš nekad nebija ņēmis vērā citu izjūtas. Viņš bija pārliecinājis sevi, ka tām nav nozīmes. Taču tagad… tas bija ļoti savādi, un viņš nesaprata, kāpēc, taču šodien viņš apzinājās, ka nekad vairs nespēs ignorēt citu jūtas. Nokmanu bija it kā atmodinājis tas, ka ari cilvēkiem ir jūtas gluži kā viņa papagailim.
Viņa prātu sāka pildīt vēl citas atmiņas par paša pastrādātajām šausmu lietām. Cits pēc cita ļauno darbu rēgi nāca un nostājās viņa priekšā. Un, jo vairāk tie nāca, jo lielāku nepatiku Nokmans izjuta pret sevi.
Kad lidmašīna pacēlās, Nokmans izjuta līdz šim pilnīgi nepazītu smagumu. Viņa gars atradās kaut kur zemu aiz viņa tas bija noskumis un pilns vainas apziņas.
trīsdesmit piektā nodala
Kad lidmašīnā bija pienācis vakariņu laiks, Nokmans secināja, ka vēlas vienīgi augļus. Tad viņš devās pie miera. Turpretī Rokijs un Mollija palika nomodā, izbaudīdami visu, ko sniedza pirmās klases ēdienkarte.
- Es tikai domāju, ko ēd pārējie pasažieri, Mollija jautri teica, iekozdamās sviestmaizē ar kečupu.
- Gaļu sasalušos taukos, kam seko augļi ar kartona piegaršu? minēja Rokijs, iekozdams kraukšķīgā pankūkā, no kuras pilēja citronu sīrups. To Alabasteriem un man pasniedza ceļā uz šejieni.
- Vai zini ko? ierunājās Mollija, pacēlusi skatienu no lidojuma brošūras. Te rakstīts, ka pirmajā klasē var saņemt kakla masāžu.
- Kas to veic?
- Nezinu. Varbūt kapteinis?
Tas lika abiem iespurgties, un liela daļa Rokija sīrupa pankūkas nokļuva uz brošūras.
- Mmmmm, pirmā klase ir lieliska. Lukss! Mollija piebilda, iemalkojot apelsīnu sulu. Bet vai zini ko, Rok? Būs grūti atgriezties uz zemes, kad mēs nokļūsim lejā. ,
- Kāpēc? Vai tad lidmašīnai nav riteņu?
Viņi atkal sāka smieties.
- Aizkustinošs joks… atguvusies teica Mollija ar asarām acīs. Nē, es domāju, ka… viņa paskatījās uz
Rokiju. Un nesmidini mani, Rokij, jo es gribu teikt ko nopietnu.
- Vai tiešām? Rokijs savilka ļoti nopietnu seju.
- Es gribu teikt, ka būs grūti vairs neizmantot hipnozi, kad būsim atgriezušies. Padomā par visām tām reizēm, kad esi to izmantojis pēdējo nedēļu laikā. Tā ir tik noderīga. Zinu esam norunājuši, ka turpmāk visu panāksim godīgā veidā, bet kā būs, piemēram, kad ieraudzīsi uz ielas vecu vīru, kurš raud, jo viņa sieva ir mirusi un viņš ir vientuļš… Vai tu nevēlētos viņu nohipnotizēt, lai viņam nav tik skumji? Nohipnotizēt viņu, lai viņš iestājas kādā vecu ļaužu klubā vai tamlīdzīgi? Vai arī, teiksim, tu ieraudzītu kādu mazu meiteni raudam, jo viņa skolā saņēmusi sliktu atzīmi un tajā pašā dienā kaķis apēdis viņas pieradināto lēcējpeli, un viņas draudzene nokļuvusi slimnīcā ar kādu briesmīgu slimību, un…
- Mollij, pārtrauca Rokijs, izbeidz! Mēs taču sarunājām.
- Jā, bet es vienkārši domāju, ka būs grūti atturēties no kārdinājuma.
- Pareizi. Būs gan. Bet mums ir jāatturas, jo, ja mēs sāksim to izmantot kaut ari labiem darbiem, drīz vien jau būsim pārgājuši pie sev noderīgiem darbiem, un pēc tam, pirms paši vēl būsim to apjautuši, sāksim to izmantot ik reizi, kad kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta. Un tad mēs atkal dzīvosim neīstu dzīvi.
Mollija izskatījās vīlusies. Viņa saprata, ka Rokijam ir taisnība. Viņi to visu jau bija izrunājuši. Tomēr, Mollija vēl mēģināja, ja mēs nevienu nehipnotizēsim, varbūt aizmirsīsim, kā tas darāms.
- Nieki, attrauca Rokijs, pacēlis vienu uzaci. Tas ir kā ikšķa sūkāšana. Tiklīdz iemācies, kā tas darāms, to vairs nevar aizmirst.
Labi, labi, tev taisnība, Mollija īgni noteica, pagriezdama galvu, lai paskatītos pa logu.
Nakts debesis ārā bija pilnas zvaigžņu, un desmittūkstoš metru zem viņiem Atlantijas okeāna paisuma viļņi sekoja mēnesim. Mollija lūkojās laukā, ar grūtībām aptverdama, ka viņa vairs nekad nevienu nehipnotizēs. Tomēr tad meitenei iešāvās prātā, ka lidot vēl atlicis vairākas stundas. Nebūtu nekāds norunas pārkāpums, ja viņa izmantotu savas spējas lidmašīnā.
Rokijs skatījās mūzikas videoierakstu. Mollija piecēlās un izstaipījās. Tad viņa devās izlocīt kājas.
Nākamo divu stundu laikā Mollijai bija dažas interesantas sarunas.
Pie tualetēm viņa sastapa vīru, kas bailēs trīcēja, jo nevarēja ciest lidošanu. Mollija viņam iestāstīja, ka no šī brīža viņam tā patiks. Viņa aprunājās ar pārgurušu māti, kura nevarēja iemigt, jo bija jātur bērns, kas negribēja gulēt. Pēc desmit minūtēm māte un bērns ciešā miegā bija atlaidušies savos sēdekļos. Viņa runāja ar raudošu stjuarti, kura tikko bija izšķīrusies ar savu draugu, un Mollija dziedēja viņas salauzto sirdi. Tad viņa palīdzēja trijiem bērniem, kam riebās skola, pārvērta kādu kašķīgu veci rāmā sirmgalvī un pārliecināja kādu mazu zēnu, ka turpmāk viņam garšos svaigi dārzeņi, it īpaši spināti.
Mollija ļoti apmierināta atsēdās atpakaļ vietā, juzdamās gandrīz kā pasaku feja.
Lidmašīna piezemējās sešos no rīta. Pēc Ņujorkas laika tagad būtu viens, tāpēc Rokijs un Mollija jutās kā no laivas izmesti. Tomēr viņi bija nedaudz pagulējuši un drīz vien sajūsminājās, ka ir atgriezušies.
- Atceries, ko norunājām, atgādināja Rokijs, kāpdams lejup pa trapu.
- Kā tad, atbildēja Mollija, sperdama soli uz lidostas betona.
Lidostas ēkā Nokmans no karuseļa savāca visu viņu bagāžas kalnu. Tad Mollija un Rokijs nolēma, ka būtu superīgi atgriezties Hārdvikas namā stilīgi. Tāpēc viņi nolīga helikopteru.