Lidojums helikopterā ilga divdesmit minūtes. Zem tā propellera rūkoņas Mollija pavērās pa logu un tālumā ieraudzīja krasta līniju un tad ari Braiersvilas pilsētiņu. Kad pilots jau bija pielidojis tuvāk, viņa norādīja uz pakalnu, kur atradās Hārdvikas nams. Tuvojoties aplupušajai, nekoptajai ēkai, Mollija atminējās, kā bija paradusi aizvērt acis un iztēloties, ka aizlido no Hārdvikas nama kosmosā.
Itin drīz viņi jau karājās gaisā tieši virs ēkas pagalma, un lidotājs sāka samazināt augstumu. Viņš piezemējās tieši bāreņu nama priekšā nelielā, līdzenā zemes laukumiņā, un propellera vēja virpulis pluinīja krūmus, dzelkšņus un zāli.
Pilots izslēdza dzinēju. Klāt esam.
Mollija ar gaidpilnu skatienu palūkojās ārā, lai redzētu, kurš pirmais iznāks pa durvīm, taču neviens nenāca.
- Laikam visi vēl guļ, sacīja Rokijs. Ir taču agrs. Vismaz rādās, ka Heizla nav pārlieku stingra attiecībā uz agru celšanos.
- Viss tikpat aplupis kā agrāk, secināja Mollija. Viņi izlēca ārā.
Kamēr Petula sajūsmā apostīja sasalušos ceļa dubļus, Nokmans izkrāva bagāžu no helikoptera. Pēc tam pilots novēlēja labu veiksmi un, visiem atkāpjoties nostāk, atkal iedarbināja dzinēju. Pacēlis gaisā īkšķi, viņš aizlaidās. Pēc brīža lidaparāts vairs bija tikai neliels plankumiņš debesīs.
Mollija un Rokijs pagriezās pret Hārdvikas namu. Vienā logā pavīdēja maza seja.
- Kāds ir piecēlies.
- Kaut kas te notiek, teica Mollija. Te viss ir nedaudz par klusu. Viņa devās pie durvīm, lai nospiestu zvana pogu, taču tad pamanīja, ka saplaisājušās durvis jau ir vaļā.
trīsdesmit sestā nodaļa
Pirmais, kas pārsteidza Rokiju un Molliju, ienākušus pa durvīm, bija smirdoņa. Vestibilā smakoja vienkārši briesmīgi. Smirdēja pēc kaut kā puvuša. Pēc sapuvuša ēdiena, atkritumiem un netīrumiem. Šaha galdiņam līdzīgā grīda bija nevis ar baltām un melnām rūtīm, bet gan tik netīra, ka izskatījās viscaur melna.
- Fui, nodrebinājās Mollija, ietīdama degunu savā kašmira šallē. Cik pretīgi!
- Ož pēc līķa, teica Rokijs. Un te ir auksti kā morgā.
- Ai, nerunā tā! žēlīgi novilka Mollija. Tu mani biedē. Bet kāpēc tā smird, un kur visi palikuši?
- Šķiet, ka smaka nāk no virtuves, minēja Rokijs, aizvēris durvis uz pagrabstāvu. Visi droši vien ir augšstāvā. Nolcman, lūdzu, ienes bagāžu un atstāj ieejas durvis vaļā, lai te izvēdinās!
- Jā, Kaķa Groza kungs, paklausīgi teica Nokmans. Tad Mollija, Rokijs un Petula devās augšup pa akmens pakāpieniem.
Pirmajā stāvā visas guļamtelpu durvis bija ciet, un visā mājā valdīja kodīgs, ass nemazgātu miesu smārds. Mollija atgrūda durvis uz telpu, kur parasti mēdza gulēt Gordons un Rokijs.
Istabā bija klusums, aizkari aizvilkti, bet caurumi tajos ļāva telpā iekļūt gaismai pietiekamā daudzumā, lai
pārliecinātos, ka iekšā neviena nav. Un istaba bija pilna ar atkritumiem. Uz grīdas krustu šķērsu sasviesti palagi, segas un appluinīti matrači, bet stiepļu pinuma gultas bija kailas un aukstas. Visapkārt mētājās apelsīnu mizas, ābolu serdes, tukšas kartona piena kārbas, skārdenes, tukšas sautētu pupiņu bundžas un nemazgāti šķīvji. Kad Rokijs atvilka izdilušos aizkarus, no tiem izspurdza kožu mākonis.
Mollija un Rokijs aizvēra šīs guļamtelpas durvis un atvēra nākamās.
Arī šī istaba bija tukša, un tajā valdīja tāds pats haoss. Trešajā un ceturtajā istabā uz gultām vismaz bija palikuši matrači. Visās telpās bija tāds aukstums, ka Rokijs un Mollija varēja saskatīt elpas garaiņus.
- Bet mēs taču kādu redzējām, teica Mollija. Varbūt viņi ir šeit. Meitene pastūma piektās guļamtelpas durvis un secināja, ka tās ir aizkrautas ar mēbelēm. Tomēr tas nebija izdarīts pietiekami labi, un pēc nākamā grūdiena durvis padevās.
Šajā telpā aizkari bija atvilkti. Un tur skarbajā decembra rīta gaismā sēdēja Gerijs, Džemma un divi piecgadīgie bērni Rūbija un Džinkss.
Viņi bija saspiedušies kopā zem netīrām segām, viņu mati bija pinkaini un sejas nemazgātas, acis plaši ieplestas un baiļu pilnas.
- Ko jūs šeit darāt, aizbarikādējuši durvis? bija pirmais Mollijas jautājums. Kad neatbildēja neviens no bērniem, pat ne Gerijs vai Džemma, viņa piegāja tuvāk un no-j tupās viņu priekšā. Bērni piekļāvās cits citam kā magnetizētas dzelzs skaidas. Viņu izturēšanās bija pārsteidzoša.
- Džemma, Mollija klusi jautāja, vai tu mani nepazīsti?
- N-nē, ierunājās Džemma, pētoši lūkojoties Mollijas sejā.
- Es esmu Mollija.
- Bet, Džemma vārgi teica, Mollija ir aizlidojusi, un tu vienalga neizskaties pēc Mollijas. Viņai nebija tik skaistu drēbju un citu lietu kā tev, un viņas kurpes nebija tik tiras kā tavas, un viņas mati nebija tīri, un ari seja viņai bija citāda. Mazā meitene noslaucīja puņķaino degunu segas stūri un noskurinājās.
-Jā, Mollijai bija pūtaina seja, piebilda Gerijs.
- Es esmu Mollija. Esmu tikai nedaudz apvēlusies un labāk kopta. Zini, Gerij, tāpat kā tava pele, kad tu to apkop. Tu taču zini.
Mollija palūkojās apkārt. Visapkārt juceklīgi izmētāti netīri apģērba gabali. Matračus un grīdu klāja baltas spalvas no pārplīsuša spilvena, tā ka istaba vairāk atgādināja putna ligzdu, nevis guļamtelpu. Uz koka grīdas lipīgā piparmētru ķēpā bija izspiests saturs no zobu pastas tūbiņas, kurai kāds bija uzkāpis, un tai blakus gulēja sakrokota, tukša un skumja izskata Qube bundžiņa.
- Mana pele nomira, galvu nokāris, paziņoja Gerijs.
- Ak nē, Gerij, vai tiešām? Tas ir šausmīgi. Vai ne, Rok?
Rokijs izskatījās ļoti norūpējies.
-Jā, Rokijs teica. Tas ir ļoti skumji, Gerij. Man ļoti žēl dzirdēt, ka PIkstulis ir miris. Vai mani tu atceries, Gerij? Es esmu Rokijs.
Gerijs pamāja.
- Un ši ir Petula. Ari viņa ir mainījusies. Redzi, viņa vairs nav resna, un vai zini, viņai tagad tiešām patīk skraidīt.
Gerijs stingi blenza uz Petulu, kura nolaizīja viņam roku.
Mollija satraukusies uzlūkoja bērnu rindu. Jūs visi izskatāties slimi, viņa sacīja. Šokējošas bija izmaiņas
bērnos un tas, cik strauji tās bija notikušas. Kamēr viņa bija uzbarojusies, šie te dzīvoja pusbadā. Viņi izskatījās nopietni slimi. Ja Mollija būtu atgriezusies vēl pēc dažām nedēļām, viņi varbūt jau būtu miruši. No šīs domas Mollijai kļuva slikti un viņa ļoti asi izjuta savu vainu. Ielūkojusies sīkajās sejiņās, kuras likās pazīstamas kā brāļu un māsu sejas, Mollija jutās pilnībā vainīga viņu postā.
Mollija paliecās uz priekšu un apkampa Džemmu. Man tik ļoti žēl, viņa teica no pašiem sirds dziļumiem. Mazā meitene viņai piespiedās, un Mollija sajuta, cik trausla un nosalusi viņa ir. Rokijs apkampa Geriju, bet pēc tam arī Rūbiju un Džinksu. Džinkss un Rūbija sāka raudāt. Pilnīgi satriekta par sevī, Mollija domāja kā gan viņa varēja būt tik nejūtīga, atstādama visus šos bērnus Hārdvikas namā kopā ar trako Aderstones jaunkundzi. Un vēlāk kāpēc viņa neatgriezās tad, kad uzzināja, ka varu pārņēmusi briesmīgā Heizla? Mollija saprata, ka ir bijusi egoistiska un, kā viņa atminējās, arī izmisuma pilna. Bet kā viņa bija spējusi doties uz Ameriku, pārliecināta, ka Braiersvilā viņu vairs nekas nesaista? Mollija domāja tas noticis tikai tāpēc, ka viņa līdz pat šim bridim nebija sapratusi, cik ļoti mīl šos bērnus.