- Vai mājā vispār ir ko ēst? Mollija jautāja Džemmai, cieši nolēmusi pēc iespējas ātrāk vērst visu par labu.
-Jā, jā, mums arvien vēl piegādā ēdienus, kartupeļus, olas, citu pārtiku, visu ko, bet man īpaši labi nepadodas gatavot, un mums nav cepešpannu, un virtuvē čum un mudž no žurkām, tāpēc mums ir bail iet lejā, bet kādreiz jau mēs tur nokāpjam, paņēmuši kādu nūju.
- Ko tad jūs ēdat? Rokijs šausmās jautāja.
- Aukstus pupiņu konservus…
- Bet rīkoties ar bundžu attaisāmo ir grūti…
- Un tad vēl mēs kādreiz ēdam maizi un augļus, un sieru, ja nokļūstam pie tā pirms tām briesmīgajām žurkām.
- Bet kāpēc viss tā salaists grīstē? Vai tad Trinklberijas kundze nenāk un nenes kūkas, un nepalīdz jums uzkopt un gatavot?
- Nē, teica Gerijs, beidzot sācis runāt. Aderstones jaunkundze atlaida Trinklberijas kundzi, un viņa vairs nav atgriezusies. Aderstone teica, ka mums labāk iešot savā vaļā. Bet tā nav… un mana pele nomira. Gerijs skatījās grīdā.
- Es zinu, Gerij, tas ir ļoti, ļoti bēdīgi, teica Mollija, pieskaroties zēna galvai.
- Bet klausieties, teica Rokijs, cenzdamies būt saprātīgs, jūs taču esat ļoti izsalkuši! Kā būtu, ja mēs jums brokastis pagatavotu omleti ar kartupeļu čipsiem un karstu šokolādi?
Visi četri bērni pārsteigti uzlūkoja Rokiju. Jā, lūdzu, viņi teica.
- Nu tad labi. Apģērbieties, un ejam lejā, iekursim uguni, lai jūs sasildītos!
Mazie bērni izskatījās tik nonīkuši un pateicīgi, ka Mollija nevarēja noturēties, nepasacījusi: Un klausieties, mīļie, jums vairs nav jāuztraucas. Apsolu, ka no šī brīža viss būs labi. Mēs esam atgriezušies, lai pieskatītu jūs, un mums ir vēl viens palīgs, un mēs te visu iztīrīsim, un būs visādi gardumi, un būs siltums, un… nu, tad jau redzēsiet.
To pateikusi, Mollija veda neaprūpētos, noskrandušajās drēbēs tērptos bērnus lejā pa kāpnēm. Jau pēc divdesmit minūtēm vestibila kamīnā jautri sprēgāja uguns un visi mazie sasēdās ap to, sildot netīrās kājas. Mollija domāja, kur gan atrodas vecākie bērni, taču nolēma par to pavaicāt
Džemmai vēlāk. Sākumā bija jātiek galā ar brokastīm, tāpēc viņa pasauca Rokiju un Nokmanu, un visi devās lejup uz smirdošo virtuvi.
Virtuve atgādināja elli. Uz sāniem apvēlušies, vāļājās atkritumu maisi, ko pildīja sapuvis ēdiens un tārpi. Izlietnes bija piekrautas ar netīrām pannām, šķīvjiem un galda piederumiem. Īstenībā viss, kas atradās virtuvē, vienalga izlietnēs, uz letēm vai nomests zemē bija netīrs. Pie plīts bija pievilkti krēsli, uz kuriem pakāpušies mazākie bērni bija mēģinājuši pagatavot ko ēdamu.
Petula apošņāja telpu un saoda grauzējus. Kad Mollija atvēra kādu skapīti, uz savām alām aizšmauca trīs peles, kas bija mielojušās ar ēdiena kripatām.
- Vai zini, Mollij, ievēroja Rokijs, šeit nevar būt žurku, jo esmu dzirdējis, ka tur, kur ir peles, nedzīvo žurkas. Un tas ir labi, jo žurkas pārnēsā dažādas ļaunas slimības, bet peles ir tikai nedaudz netīras. Ja Nokmans notīrītu visas virsmas ar kādu dezinficējošu līdzekli, tad varētu droši gatavot ēdienu.
- No tā mēs tikai redzam, cik pārbiedēti viņi bijuši. Es gribu teikt, ka Gerijam taču patīk peles, bet viņš tās savā iztēlē uztvēris kā žurkas.
Pateicoties Šoringa bankā pavadītajam laikam, Nokmanam itin labi padevās apkopēja darbs. Sākumā viņš no virtuves iznesa atkritumus; tad vienu no izlietnēm piepildīja ar putainu ūdeni un otru ar karstu, tīru ūdeni skalošanai. Viņš nomazgāja pannas, bļodas, šķīvjus un galda piederumus un tad sāka mizot kartupeļus. Rokijs kādā bļodā iesita divdesmit olas un sāka tās kult, bet Mollija pa to laiku atrada divus ratiņus, kurus noslaucīja.
Tad viņa devās uz saimniecības durvīm, lai redzētu, vai ir bijis piena izvadātājs.
Tieši pie paša sliekšņa bija divas režģu kastes ar galīgi sapuvušām zivīm, dažas vēl smirdošākas atkritumu tvertnes un vecas piena pudeles, kuru sudrabotos vāciņus saknābājuši putni. Mollija paķēra piena grozu ar piecām jaunajām pudelēm un steigšus devās atpakaļ iekšā.
- Nokman, vai tad, kad būsi pabeidzis gatavot brokastis un arī pats kaut ko ieēdis, tu varētu pēc iespējas ātrāk iztīrīt virtuvi? viņa jautāja.
- Jā, Matu Žāvējamās jaunkundze, atbildēja padevīgais Nokmans.
Drīz māju pildīja brīnišķīgs omletes, ceptu maizīšu un pavardā degošu malkas pagaļu aromāts. Mollija un Rokijs apmierināti vēroja, kā ēd mazie bērni. Ar katru kumosu viņu sejās atjaunojās dzīvības krāsa.
Gerijs bija pirmais, kuram atgriezās ziņkāre. Un tā, viņš jautāja, kā tad sauc to vietu, kur tu biji aizlidojusi?
- To sauc par Ņujorku, atteica Mollija. Vai atceries, ka es tev zvanīju?
-Jā. Un kā tad bija tajā Ņujorkā?
- Interesanti, atbildēja Rokijs.
- Ko jūs tur darījāt?
- Nu, visu ko, stāstīja Rokijs. Es dzīvoju kādā ģimenē un secināju, ka jūs kā ģimene man patīkat daudz labāk. Šķita, ka Gerijam teiktais iet pie sirds. Pārējie bērni pamāja un pasmaidīja.
- Un es, turpināja Mollija, es dzīvoju viena pati, un man bija viss, ko vien es vēlējos.
- Viss? pārjautāja Džemma.
- Jā. Man it viss, viss bija elegants, tas viss, ko jūs esat redzējuši reklāmās, un vēl vairāk. Man bija drēbes, automašīnas, televizori, filmas, veikali un tik daudz konfekšu, cik es gribēju. Un es spēlēju teātri, un mani rādīja televīzijā, un cilvēki man visu laiku zvanīja, un es biju slavena!
- Tu biji slavena? kā atbalss atkārtoja Džinkss.
-Jā, es biju slavena kā… kā meitene no reklāmas.
- Kāpēc tad tu nepaliki tur? sarunā iesaistījās Džemma.
- Tāpēc, skaidroja Mollija, ka tur bija arī kaut kas, kas man nepatika.
- Un kas tas bija?
- Utis? minēja Gerijs.
- Nē, ne jau utis. Man bija vientuļi.
- Vientuļi?
- Nūjā. Vientuļi. Un vai zināt ko?
-Nu?
- Vientulība padara visu to greznību līdzīgu mēsliem.
- Mēsliem?
- Jā, veciem, sapuvušiem, smirdīgiem mēsliem.
- Bet kāpēc? jautāja Gerijs.
- Tāpēc, ka tad, kad esi vientuļš, tev nav ne draugu, ne ģimenes un tu vairāk par visu pasaulē vēlies nebūt vientuļš. Un tur visa tā greznība nepalīdz. Tad tev vairs nav vajadzīgas visas tās dārgās lietas, tev vienkārši ir vajadzīgi cilvēki, kas tev patīk.
- Un tā, teica Rokijs, kad mēs ar Molliju satikāmies, viņai bija ļoti liels prieks mani redzēt. Un tad mēs nospriedām, ka abi jūtamies vientuļi bez jums, un mēs pārjums arī uztraucāmies, un tā nu mēs atgriezāmies mājās.
Teiktais šķita atstājis uz bērniem spēcīgu iespaidu, un viņi likās priecīgi, ka viņu dēļ Rokijs un Mollija atgriezušies mājās. Neviens no viņiem neizjūta aizvainojumu.
Bērni bija pārāk mīloši un piedodoši. Visi apbrīnā uzlūkoja Rokiju un Molliju un sūca savu dzeramo.
- Un vai Petula ari jutās vientuļa? jautāja Džinkss, glāstīdams Petulas mīksto galvu.
-Jā, atbildēja Mollija.
- Tāpēc, ka mēs ari jutāmies vientuļi, vai ne, Džemma?
- Jā, piekrita Džemma, un tas nebija labi.