Mazā Rūbija sēdēja pie kamīna blakus Nokmanam, un viņas augšlūpu rotāja treknas šokolādes ūsas. Viņa ieslidināja savu mazo plaukstu Nokmana lielajā. Paldies, kungs, meitene teica, palūkodamās uz viņu. Tas bija pats labākais.
Nokmans bija juties savādi jau visu laiku pēc lidmašīnā piedzīvotās lēkmes, un tagad, paraudzījies lejup uz mazo meiteni, viņš izjuta ko tādu, ko nebija pazinis jau gadiem. Viņš apjauta iekšēju siltumu. Šo siltumu radīja tas, ka mazā meitene bija sameklējusi ceļu uz viņa sirdi, un tas, ka viņš priecājās par palīdzību mazajai. Viņš nespēja noticēt šādām izjūtām. Man bij prēks, viņš klusi teica.
- Un tagad, Mollija teica Gerijam un Džemmai, stāstiet mums visu! Kur pazudusi Heizla un tie pārējie?
- Pazuduši? Nekur viņi nav pazuduši, atbildēja Džemma. Tepat vien viņi ir. Un mazā dziļi ievilka elpu, lai pastāstītu visu, kas pa šo laiku noticis Hārdvikas namā.
trīsdesmit septītā nodala
Džemma iesāka: Pēc tam kad tu aizlidoji, aizgāja ari Aderstones jaunkundze un Edna, bet, pirms pameta šo vietu, viņas atlaida Trinklberijas kundzi un pieteica, lai nekad vairs neatgriežas. Viņas skaidroja, ka no šī brīža gribot būt jaukas pret bērniem un ka mums, bērniem, nepatīkot, ka pieaugušie mūs izrīko. Tāpēc apgalvoja, ka mums būšot labāk, ja viņas visas aiziešot.
Mollija atcerējās rīkojumu, kādu bija devusi Aderstonei un Ednai lidostā. Kā gan viņas varēja būt tik stulbas, lai domātu, ka bērnu atstāšana savā vaļā bez neviena, kas varētu palīdzēt, darītu viņus laimīgus?
- Bet Trinklberijas kundze taču bija jauka, iebilda Džinkss.
-Jā, bet viņa darīja tikai to, ko lika Aderstone, un viss palika pa vecam, turpināja Džemma. Un tad Aderstones jaunkundze sapakoja mantas un Edna tāpat, un viņas vēl sastrīdējās, jo Aderstones jaunkundze sagraizīja dažas Ednas drēbes…
- Viņa sagrieza Ednas mēteli, teica Rūbija.
- Un abu cepures, piebilda Džinkss.
- Nūjā, bija diezgan stulbs paskats, kad viņas gāja prom ar sagrieztām drēbēm, teica Gerijs. Edna iedeva mums dažas konfektes, bet tās bija kaut kādas jocīgas, ar šausmīgu pildījumu.
- Tās bija itāliešu konfektes pieaugušajiem, paskaidroja Džemma. Tomēr, pirms viņas aizgāja, viņas pret mums bija laipnas. Aderstones jaunkundze iedeva man maisiņu naftalīna bumbiņu.
- Un man viņa iedeva pudelīti sava mutes skalojamā šķīduma, teica Džinkss.
- Bet tu taču izdarīji blēņas, vai ne, Džinks? Džemma viņam atgādināja.
-Jā, es to izdzēru.
Rokijs pabužināja Džinksa matus.
- Lai nu kā, turpināja Džemma, Aderstones jaunkundze teica, ka pārtika tikšot piegādāta un ka banka to automātiski apmaksāšot, un vēl viņa teica, ka mums jāturpina apmeklēt skolu, jo citādi nejaukā Todlijas kundze nākšot šurp. Un tā nu mums bija jāizliekas, ka Aderstones jaunkundze un Edna joprojām ir šeit, lai neviens no ārpasaules nezinātu, ka viņas ir prom.
- Un uz kurieni tad viņas aizgāja? jautāja Mollija.
- Nezinu.
- Un kas notika pēc tam?
- Nu, pēc tam par priekšnieci uzmetās Heizla, atbildēja Džemma.
- Un viņa bija ļaunāka par Aderstoni, nočukstēja Gerijs.
- Viņa bija briesmīga un tēloja baigo priekšnieci, turpināja Džemma, un viņa lika mums tik daudz strādāt. Mums bija jāgatavo ēst un jāuzkopj telpas. Heizla teica, ka uz skolu mums jāiet patiešām sakoptiem, citādi Todlijas kundze nopratīšot, ka mēs te esam savā vaļā…
- Un Heizla aizgāja no savas istabas un pārvācās uz Aderstones jaunkundzes vecajām telpām, un tad viņa pa logu izmeta veselu lērumu papīru, stāstīja Gerijs. Viņa
teica, ka Rodžeram un Gordonam jāpārvācas uz Ednas istabu. Bet tad…
- Tad viņi visi sāka strīdēties, turpināja Džemma. Un par galveno gribēja būt Rodžers, jo viņš teica, ka Heizla nolaižot šo vietu. Un Gordons gribēja visas Ednas telpas sev vienam. Un tad viņš un Rodžers sakāvās, un Rodžeram nācās iet uz izolatoru…
Džemma un Gerijs runāja ļoti strauji un dzīvi, un Rūbijai ar Džinksu neatlika nekas cits kā vērot viņus platām acīm. Mollija un Rokijs saprata, cik satraucošas bijušas šīs pēdējās nedēļas.
- Un tad viņi visi kliedza uz mums un izrīkoja mūs, stāstīja Rūbija, bet viņi nekad nepalīdzēja.
- Un tad viņi sastrīdējās tik ļoti, ka pārstāja sarunāties savā starpā.
- Un ar mums. Viņi vairs nesarunājās ar mums, teica Džinkss.
- Pārsvarā, atcerējās Džemma. Dažkārt viņi kļuva pa īstam nikni, ja mēs atbildējām uz telefona zvaniem. Vai atvērām durvis. Un Heizla bija ļoti stingra. Viņa teica: mēs nedrīkstam nevienam stāstīt, ka Aderstone ir prom. Viņa draudēja: ja mēs kādam pastāstīšot, Gordons mūs piekaušot. Bet tagad jau viss ir kārtībā, jo sākušās Ziemsvētku brīvdienas un skolā nav jāiet.
- Tāpēc mums vairs nav jāmazgājas, paskaidroja Gerijs.
- Bet tagad mēs vairs nesaņemam skolas pusdienas, tāpēc esam izsalkuši, noburkšķēja Rūbija.
- Un mēs arī nedrīkstam doties uz ciemu vai pilsētu. ,
- Nekad, apliecināja Džinkss. Vai ari, kā viņi teica, mūs notveršot bubulis.
- Par to nu gan jums nav jāuztraucas, teica Mollija. Tāda bubuļa nemaz nav.
Mollija palūkojās apkārt. Izskatījās vairāk pēc atkritumu izgāztuves nekā pēc telpas kādā mājā. Stūrus pildīja hokeja nūjas un pārplīsušas futbolbumbas kopā ar kartona kārbām un plastmasas maisiņiem. Apkārt vēl mētājās dažas cepešpannas ar pelējumu iekšpusē, un sienas bija nošķaidītas ar melnu tinti.
- Un kur tie pārējie tagad ir? jautāja Rokijs.
- Droši vien guļ, malkojot dzērienu, skaidroja Džemma. Rodžers ceļas ap desmitiem. Tad viņš iet rakņāties pa Braiersvilas atkritumu tvertnēm. Bet ne Gordons, ne Sintija, ne Kreigs nekur neiet. Viņi paliek Ednas istabā un skatās teļļuku. Un Heizla paliek savā istabā, ja nu vienīgi nokāpj lejā pēc savām speciālajām piegādēm. Visas tās kastes viņa aizstiepj uz savām telpām.
- Nu labi, secināja Mollija, pagriezdamās pret Rokiju. Man šķiet, ka ir pienācis īstais brīdis modināt Heizlu un pārējos. Vai tev tā nešķiet?
Durvis uz Aderstones veco dzīvokli bija aizvērtas. No spraugas zem tām izlīda milzīga, melna vabole. Petula nervozi ošņāja gaisu, sajutusi vāju vecmeitīgās direktrises smārdu. Mollija palūkojās uz Aderstones kundzes portretu, kas karājās kāpņu laukumiņā. Kāds bija to papildinājis ar ūsām un bārdu. Mollija pieklauvēja pie durvīm, tad pagrūda tās, un durvis atvērās. Viņa un Rokijs iegāja iekšā.
Gaiss dzīvoklī bija piesmacis un smags. Aderstones jaunkundzes tumšbrūnajos toņos ieturētā viesistaba bija vēl tumšāka nekā parasti, un smagie vīna krāsas aizkari bija aizvilkti.
Mollija ieslēdza gaismu. Visapkārt mētājās kastes, tukšas bundžas un Aderstones jaunkundzes bufetes atvilktnes. Grīdu kā sausas rudens lapas klāja tukšas kartupeļu čipsu paciņas un konfekšu papīriņu kaudzes.
Pie tumšās sienas atsprāga durtiņas pulkstenim ar dzeguzi, un dzeguze nokūkoja deviņas reizes.
- Kas tur ir? no guļamistabas atskanēja Heizlas miegainā balss. Rokijs un Mollija šķērsoja piedrazoto grīdu un atvēra durvis.
Pustumsā viņi ieraudzīja Heizlu, kas bija piecēlusies gultā sēdus. Mollija izlaipoja cauri vēl biezākam atkritumu slānim un parāva aizkaru auklu.
Telpā ieplūda gaisma, iesitoties Heizlai tieši sejā. Viņa aizsedza acis un iečīkstējās: Vācies ārā, Džemma! Te neviens nedrīkst nākt.