- Tā nav Džemma. Te ir Mollija un Rokijs, teica Mollija.
Kad Heizlas acis aprada ar gaismu, viņas plaukstas nokrita no sejas. Un tās atklāja Heizlu, kura ļoti atšķīrās no tās, ko Mollija bija redzējusi pēdējo reizi. Šai Heizlai seja izskatījās daudz bālāka un plankumaināka. Acis likās pieplūdušas asinīm, ap tām melnēja tumši loki. Lūpas bija sasprēgājušas, un to kaktiņos vidēja aukstumpumpas. Mati šķita paaugušies garāki, jo neviens tos nebija griezis, un pieķepuši galvai. Viņas skatienā bija jaušamas vājprāta pazīmes. Heizla sažņaudza spilvenu. M-m-miegazāle. Es laikam sapņoju, viņa piesmakušā balsi noelsās un viegli iesita sev pa galvu ar spilvenu.
- Nesapņo vis. Mēs esam atgriezušies, teica Mollija. Un, kaut ari tev tas varētu likties kā murgs, mēs te paliksim.
Vecā Heizla būtu izlēkusi no gultas un metusies virsū Mollijai, bet šī tikai klusi smilkstēja. Kā nu ir, tā ir.
Heizla pasniedzās un no kartona kastes blakus gultai izvilka Paradīzes šokolādes stienīti. Viņa iztina šokolādi no iesaiņojuma un drudžaini iestūma to mutē. Būšu saķērusi cukurslimibu, viņa murmināja, nokodusi kumosu un īpašu uzmanību pievērsdama tieši šokolādei. Pēkšņi šķita viņa ir piemirsusi, ka istabā atrodas arī Rokijs un Mollija.
- Heizla, teica Mollija, tu izskaties briesmīgi.
- Jā, zinu, atbildēja Heizla, nokodusi vēl vienu kumosu.
- Tu izskaties slima, piebilda Rokijs. Vai tu pārtiec tikai no saldumiem?
- Jā, nekā labāka jau te nav, atteica Heizla, skatienam izmisīgi šaudoties pa telpu un drudžaini meklējot neskaitāmas šokolādes stienīšu kastes. Tad pēkšņi šķita, ka viņa pārakmeņojas. Jūs taču neatņemsiet manus saldumus?
- Nē, teica Mollija, bet mums ir padomā kas labāks. Vai nevēlies omleti un karstmaizītes?
Pēc tam kad Rokijs bija sameklējis normālu ēdienu un Heizla to aizgūtnēm aprijusi, Rokijs un Mollija runāja ar viņu.
Viņa izstāstīja to, kā viss sagājis grīstē.
Viņa tiem stāstīja, ka sākumā viņai paticis būt par galveno, bet vēlāk, pēc ķīviņiem ar Gordonu un Rodžeru, viņa sākusi arvien vairāk laika pavadīt vienatnē, pārtiekot vienīgi no šokolādes un citiem saldumiem. Viņa pat bija izsmēķējusi paciņu cigarešu, ko uzgājusi Aderstones jaunkundzes bufetē, un pēc tam viņai bijis ļoti slikti. Viņa atzinās, ka jutusies nogurusi, slima un pamesta un beigās sākusi skatīties uz sevi no malas.
- Man visu laiku bija slikts garastāvoklis, bet es centos justies labāk, taču man nekas nesanāca. Es gribēju just kaut ko labu pret citiem, taču šādas jūtas manī neradās. Es vienkārši ienīdu visus un ienīdu arī pati sevi par to, ka esmu… tik pilna ar naidu. Un vēl es meloju.
Heizla pasniedzās pēc zaļas mapes uz naktsgaldiņa un pasvieda to Mollijai.
Jums būtu jāzina, kas es īstenībā esmu. Es vienmēr esmu visiem melojusi. Izlasiet šo! Uz priekšu, lasiet vien! Viņa atslīga spilvenos sev aiz muguras asaru pilnām acīm. Nav jau vairs jēgas neko slēpt.
Zaļajā mapē bija Heizlas personiskā lieta. Mollija un Rokijs sāka lasīt.
Nu, redziet, vaimanāja Heizla. Nekad neesmu bijusi tas slavenais bērns, kā jūs visi domājāt. Jūs bijāt pārliecināti, ka man bijuši labākie vecāki pasaulē, bet tie īstenībā mani nekad nav mīlējuši, tikai situši. No Heizlas acīm plūda asaras. Aderstone mani vismaz nesita, tāpēc man viņa patika. Es biju greizsirdīga uz jums par to, ka jums bija Trinklberijas kundze. Viņa bija kā mamma jums abiem. Bet ne man. Es ierados par vēlu. Man bija māte, kas auroja uz mani.
- Bet, iebilda Mollija, kuru bija izbiedējis Heizlas teiktais, Trinklberijas kundze būtu mīlējusi arī tevi. Tu vienkārši nekad neesi viņai to ļāvusi.
- Es taču esmu briesmīga, šņukstēja Heizla. Zinu, ka nevienam nepatīku. Es jūs nevainoju. Es nepatīku pati sev. Es esmu slikta. Un, vai zināt, tas nebūt nav murgs, ka jūs esat atgriezušies. Man vairs nemaz negribas būt galvenajai. Es negribu vadīt šo iestādi. Es esmu slima. Es tikai gribu kļūt labāka. Es gribu būt labāka. Heizlas seja saviebās izmisuma pilnā grumbu un kroku grimasē, un viņas mute pavērās. No tās nenāca ne skaņa. Tomēr tur bija kluss kliedziens, un asaras lija pār viņas vaigiem.
Mollija uzlika roku Heizlai uz pleca. Būs jau labi, Heizla. Lūdzu, neraudi! Mēs visu saprotam. Paldies, ka parādīji mums savu lietu! Tev būtu vajadzējis redzēt manējo; no tās izrietēja, ka es neesmu vispār nekas. Tagad mēs varēsim viena otrai palīdzēt. No šī brīža viss te būs citādi.
- Labi, Heizlai izdevās izspiest starp elsām. Un… paldies, ka esat atgriezušies!
Mollija un Rokijs palīdzēja Heizlai izkāpt no gultas un piepildīja ar ūdeni vannu. Tad viņi atstāja istabu, lai apmeklētu Gordonu Boilsu.
Viņi atrada Gordonu sēžam atzveltnes krēslā Ednas istabā, ieritinājušos vatētā segā, kājas iebāzušu milzīgā, divām kājām paredzētā čībā. Blakus viņam uz dīvāna zem dūnu segas bija abi pārējie lielie bērni Sintija un Kreigs. Viņu skatieni bija kā piekalti televizoram, kas bija atnests no kopējās telpas apakšstāvā. Parādoties Rokijam un Mollijai, visi uz mirkli pacēla skatienu, it kā būtu ieraudzījuši pāri mušu, un tad atkal pievērsās televizoram.
Gordona seja, kuru viņš bija iespiedis starp dūrēm, tagad izskatījās bālasinīga, novājējusi un mazāk agresīva.
Mollija izlasīja viņa tetovējumus. Uz dūrēm bija rakstīts KING GORD. Tagad viņā nemanīja nekā karaliska. Sintija un Kreigs izskatījās tikpat rēgaini un skumji.
Mollija izslēdza televizoru. Sveiki, murmuļi!
Pēc tam kad Rokijs visiem bija atnesis brokastis, Gordons beidzot sāka runāt. Viņa balss bija klusa, un runājot acis nemierīgi šaudījās apkārt.
Viņš izstāstīja, ka pēc skolas mācību laika beigām visus pārņēmis neiedomājami slikts garastāvoklis. Viņu vienīgais mierinājums bijusi televīzija, un tā nu viņi skatījušies to bez apstājas.
- Te ir briesmīgi. Mēs visi jūtamies slikti, novaidējās Gordons. Man šķiet, ka es esmu slims līdz kaulu smadzenēm. Tiešām, rādās, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Rokij, liekas, ka man vajag ārstu!
Sintija un Kreigs neteica neko.
- Klausieties, ierunājās Mollija. Mēs palīdzēsim jums atkopties, bet ar vienu noteikumu: jums visiem jāmainās.
- Kā tu to domā? Gordons vārgā balsi jautāja.
- Jums jābeidz būt nelietīgiem.
- Ak, to, teica nomāktais Gordons, kura acis tagad bija maigas un valgas kā teļam. Protams, mēs to varam. Es nevienam neesmu uzbrucis vairākas ned… dienas.
- Bet kā tu vari mums palīdzēt, Spokacs? jautāja Sintija.
- Gan jau palīdzēšu, atbildēja Mollija. Pagaidi, gan tad redzēsi! Un, starp citu, mani sauc Mollija. Mollija, Mūna.
Mollija runāja stingri un nepielūdzami, bet iekšķīgi priecājās, ka Sintija bija viņu nosaukusi par Spokaci. Tas liecināja par to, ka ir zudusi jebkāda dievināšana, kādu
Sintija varētu būt izjutusi pēc Mollijas hipnotizēšanas seansa Braiersvilas bērnu talantu konkursā.
Kad Gordons, Sintija un Kreigs devās uz vannu un pēc tam ģērbties, Mollija prātoja, vai visi trīs būs tikpat pierunājami arī pēc tam, kad jutīsies labāk.
- Gan jau manīsim, noteica Rokijs.
Pēdējais, ko vajadzēja apciemot, bija Rodžers Fibins augšstāva izolatorā. Viņi to atrada sēžam uz gultas malas un saitējam ciet kurpes.
Ieraudzījis Molliju un Rokiju, Rodžers šokā palēcās.
Viņa seja bija vēl kalsnāka nekā jebkad, apsarkušais smailais deguns pilēja, un plaukstas bija violetas no aukstuma. Viņa apģērbs gan izskatījās tikpat tīrs, kāds tas bijis vienmēr, tomēr, kad Mollija piegāja tuvāk, viņa pamanīja, ka krekla apkaklītes iekšpusē ir brūngana netīrumu josla un pelēkās bikses stīvas no netīrumiem. Aiz nagiem bija sakrājušies melnumi.