- Ko… ko jūs te darāt? viņš noprasīja, kreisajai acij raustoties. Manis vairs te nav. Man jāiet… jāiet pārbaudīt atkritumu tvertnes. Viņš palūkojās salauztajā pulkstenī uz rokas locītavas. Es jau kavējos, un, ja nepārbaudīšu tās laikā, tās jau būs tukšas.
Pēc tam kad Mollija un Rokijs bija nomierinājuši Rodžeru ar sātīgu ēdienu, viņi uzzināja, ka tam izveidojies paradums rakņāties atkritumos. Kā viņš teica, pāris reižu gan esot iedzīvojies smagās vēdergraizēs, bet citādi tas esot labākais veids, kā tikt pie daudzveidīgas ēdienkartes.
- Šis, viņš sacīja, pa pusei raudādams un norādīdams uz tukšo brokastu šķīvi, ir vislabākais ēdiens, tādu neesmu baudījis nu jau vairākas nedēļas.
- Esi mierīgs, Rodžer. No šī brīža te būs daudz garda ēdamā, Rokijs viņu mierināja. Un, izdzirdējis šos laipnos
vārdus, Rodžers apmeta rokas Rokijam ap kaklu un izplūda asarās.
Ejot ārā no izolatora, Mollija paskatījās uz savu atspulgu spogulī. Tas bija tas pats spogulis, kurā viņa bija lūkojusies un ieraudzījusi sevi kā panku.
Viņa domāja par to, cik atšķirīga izskatās tagad. Mati šķita spīdīgāki, veselība labāka un seja vairs nebija pūtaina. Un, runājot par kartupelim līdzīgo degunu un tuvu novietotajām zaļajām acīm, Mollija vairs neuzskatīja to par neglītumu un tas viss viņai patika, jo piederēja viņai.
Viņa noteikti bija mainījusies kopš tā novembra vakara, kad bija stāvējusi pakalna galā, ienīstot dzīvi un sevi pašu.
Mollija domāja par to, kā mainījušies visi Hārdvikas nama iemītnieki. Un visu šo pārvērtību vaininiece bija hipnozes grāmata.
Heizlai, Rodžeram, Gordonam, Sintijai un Kreigam bija ierādīta viņu īstā vieta. Kad vairs nepastāvēja skolas un noteikumu veidotā struktūra un kad vairs nebija, pret ko cīnīties, viņi bija sākuši karot cits ar citu un sarāvuši savstarpējās saites. Pēc grupas sagrāves viņiem vajadzēja pastāvēt katram par sevi. Tad viņiem nācās palūkoties pašiem uz sevi, un viņiem nebūt nepatika tas, ko viņi ieraudzīja. Heizla bija sabrukusi tiktāl, ka izstāstīja patiesību par savu nokļūšanu bāreņu namā. Mollija saprata, ka viņa nekad vairs neuzbruks citiem. Un viņa ticēja, ka Heizla ir teikusi patiesību, apgalvojot, ka vēlas kļūt labāka. Tomēr Mollija nebija tik pārliecināta par to, ka mainīsies , arī Gordons, Sintija un Kreigs. Viņa nespēja iedomāties, ka Gordons varētu palīdzēt vecākai kundzei šķērsot ielu vai arī ka Sintija vai Kreigs spētu kļūt laipni. Dzīve kopā ar viņiem varētu izrādīties sarežģīta. Kas attiecās uz Rodžeru,
Molliju uztrauca tas, ka dažu pēdējo nedēļu spriedze varētu būt novedusi viņu sava veida ārprātā. Atlika vienīgi cerēt, ka puisis atkopsies.
Un tad bija vēl Nokmans. Viņš pavisam noteikti kļuva labāks ne dienām, bet stundām. Kaut arī viņš joprojām atradās eksperimenta stadijā, Mollija cerēja, ka viņš būs mainījies uz visiem laikiem, gluži kā Petula. Tagad viņa skraidīja apkārt kā veselīgs kucēns.
Un kā tad ar Aderstones jaunkundzi un Ednu? Mollija nezināja ne to, kas viņām tagad padomā, ne kur tās atrodas. Meitene apzinājās, ka dotie rīkojumi drīz pagaisis no viņu apziņas, taču varbūt abas būs atklājušas, ka viņām tiešām patīk lidošana un itāliešu virtuve. Un, ja šīs aizraušanās būs īstas, tās vairs neatgriezīsies Hārdvikas namā. Neviena no viņām jau tāpat nebija nekāda bērnu mīlētāja. Novirzot viņas prom no bērniem, Mollija bija izdarījusi abām lielu pakalpojumu.
Tad Mollija devās lejup pa kāpnēm, lai noslēptu hipnozes grāmatu tur, kur tā vienmēr bijusi drošībā. Zem matrača.
trīsdesmit astota nodala
Trinklberijas kundze bija sajūsmā, izdzirdusi klausulē Mollijas balsi. Viņa ieradās Hārdvikas namā priecīga un sārtiem vaigiem, gluži kā vilnas mētelī ievīstīts apaļš pudiņš. Viņa nesa iepirkumu somas, pilnas ar garšīgām lietām, ko pagatavot vakariņās, un savu veco adīšanas piederumu somu, kas bija piestūķēta ar mājās gatavotām kūkām. Tikko ienākusi mājā, viņa tās izdalīja.
- Ak manu dieniņ! viņa teica, palūkojusies apkārt. Te nu gan viss nolaists līdz gruntij, vai ne? M-mīļā stundiņ! Te jau smird kā netīrītā suņu būdā.
Pēc tam kad Mollija un Rokijs bija Trinklberijas kundzei izskaidrojuši situāciju, vairs nebija nepieciešams pārāk daudz vārdu, lai pierunātu to nākt un dzīvot pie viņiem.
-Jums jānāk šurp, Trinklberijas kundze! Jūs esat mums vajadzīga, lai palīdzētu mūs pieskatīt, skaidroja Mollija.
- Citādi mums atsūtīs vēl kādu Aderstones jaunkundzi, brīdināja Rokijs.
- Lūdzu, nāciet, Trinklberijas kundze, jo mums tiešām vajag mammu! lūdzās Rūbija.
- Kādu, kas mums cep kūkas, paziņoja Džinkss.
Trinklberijas kundze nopūtās un saņēma rokas uz krūtīm. Zināt, mājās bija vientuļi pēc tam, kad nomira mans A-alberts. Un vēl vientuļāk es jutos, kad Aderstones jaunkundze mani padzina. Es gribētu n-n-nākt.
Mollija un Rokijs viņu apkampa. Jūs esat īsta zvaigzne, T. kundze!
Tad viņi noveda Trinklberijas kundzi pagrabstāvā, lai iepazīstinātu ar Nokmanu.
Nokmanam ap vidukli bija priekšauts un rokas līdz elkoņiem iegremdētas mazgājamā līdzekļa putās. Viņš jau bija ticis vaļā no smirdošajiem atkritumiem un nospodrinājis virtuves skapīšus. Tagad virtuvē valdīja tīrāmā līdzekļa citronu aromāts.
- Nokmana kungs, šī ir Trinklberijas kundze. Viņa nāks te dzivot, un viņa šeit būs galvenā.
- Un tu ar viņu labi sadzīvosi, Rokijs klusi nočukstēja.
- A, sveiki! teica Nokmans, novilcis gumijas cimdus un pieklājīgi paspiezdams roku.
- Priecājos jūs redzēt, Trinklberijas kundze sasveicinājās. -Jūs te esat l-l-labi pastrādājis, visu satīrot.
- Paldies, smaidot atbildēja Nokmans, priecīgs, ka viņa grūtais darbs ir novērtēts.
- N-nu labi, apjukusi novilka Trinklberijas kundze, nezinādama, ko lai vēl saka, k-kā jau es teicu, Mollij, m-man patiktu atgriezties. Ja drīkst, es ņemšu līdzi M-mīlulīti. Tad viņa paskaidroja Nokmanam: Tā ir mana mīļā papagailīte, un viņa dzied burvīgi. Esmu pārliecināta, ka jums viņa patiks.
-Jums ir papagailis? iesaucās Nokmans, uzlūkodams Trinklberijas kundzi tā, it kā viņa būtu dieviete.
- Ak j-jā, atteica Trinklberijas kundze, apmulsusi no Nokmana uzmanības un nezinādama, ko lai saka tālāk. Viņa izvilka vēl vienu pāri gumijas cimdu. Ja mums šai vietai jāpiešķir kaut cik cilvēcisks izskats, viņa teica, tad es labāk sākšu tūlīt.
Pievakarē bāreņu namā virmoja brīnišķīga vakariņu smarža. Tās sastāvēja no ceptas gaļas ar kartupeļiem un zirņiem, kukurūzas un mērces. Ēka bija silta, jo Trinklberijas kundze bija likusi atvest kurināmo un apkures katls tagad darbojās pilnā sparā.
Mollija un Rokijs izdalīja bērniem vannas putas, šampūnu un jaunus, mīkstus dvieļus, ko viņi bija iegādājušies lidostā.
Ap astoņiem visi bija nomazgājušies, noslaucījušies un uzvilkuši jaunas drēbes, ko bija izvēlējušies no Mollijas koferiem. Pat Gordons, Rodžers un Kreigs bija atraduši T kreklus, kas viņiem patika.
Tika uzklāti ēdamzāles galdi, uz kuriem mirdzēja glāzes un kurus apgaismoja sveces. Kamīnā liesmoja uguns.
Vakariņas likās pašas labākās, kādas Mollija jebkad bija ieturējusi. Ēdiens nebija gluži pats izcilākais, lai gan ļoti garšīgs, bet labākās tās šķita tāpēc, ka bija tik jauki atkal visus redzēt, pat Heizlu un viņas bandu. Un cik atšķirīgi viņi tagad bija kļuvuši! Viņi it kā šķita savu agrāko tēlu ēnas, un ēdot un dzerot viņi izturējās ļoti klusi. Turpretī mazākie bērni vakara gaitā kļuva arvien runīgāki un trokšņaināki, tā ka smieties sāka ne tikai Trinklberijas kundze, bet pat Nokmans.