- Jā, pilnīgi citādi nekā tad, kad te visu noteica Aderstone.
- Slikti vienīgi tas, Mollija turpināja, saraukusi pieri, ka degviela katlam ir tik dārga. Divsimt piecdesmit mārciņas! Trinklberijas kundze iedeva man rēķinu. Mollija iebāza roku vilnas jakas kabatā ar rāvējslēdzēju un izvilka aploksni ar naudu. Ja mēs turpināsim pirkt degvielu un vēl sāksim tērēt naudu citām vajadzībām, piemēram, guļamtelpu remontam un jaunām mēbelēm, mēs drīz vien vairs nevarēsim atļauties apkuri vai Trinklberijas kundzi, vai labu ēdienu. Un mēs devām solījumu, ka vairs neizmantosim hipnozi. Var jau būt, ka bijām stulbeņi, sakot, ka iesim taisnus ceļus, jo, Rokij, es tiešām nesaprotu, kā mēs tiksim galā.
Petula palūkojās augšup, sūkādama savu akmeni un nojauzdama, ka Mollija ir uztraukta.
- Nu, teica Rokijs, mums vienkārši jācenšas savilkt galus. Ne jau viss vienmēr notiek gludi, Mollij, bet mums ies daudz labāk nekā agrāk, un mēs tiksim galā ar visām problēmām.
- Mmmnn, pamāja Mollija.
Petula piešķieba galvu uz sāniem un prātoja, kā varētu iepriecināt Molliju. Viņa nevarēja ciest, ka meitene ir uztraukta. Viņai ienāca prātā parastais triks, kas parasti iedarbojās. Mollijai patika, ja Petula deva viņai kādu no saviem sūkājamajiem akmeņiem.
Tāpēc Petula ar priekšķepu sirsnīgi papliķēja Mollijas kāju, nolika akmeni pie tās un draudzīgi ierējās.
Petulai par lielu pārsteigumu, šoreiz Mollija uz Petulas dāvanu reaģēja pavisam savādi.
- Ak tu mīļo tētīt! Tas taču nav iespējams! Mollija novaidējās, blenzdama uz grīdu.
Un Rokijs iesaucās: Ārprāts, Petula! Kur tu to dabūji?
Petula pasmaidīja savu suņa smaidu. Viņai nācās piekrist, ka šis akmens ir ļoti jauks pats cietākais, kādu viņai savā mūžā bija nācies zelēt. Viņa to atrada Mollijas jakas kabatā vakar no rīta, kad bija centusies iekārtoties ērtāk.
Mollija pacēla masīvo dimantu un ar vaļēju muti pagriezās pret Rokiju.
- Tas ir tas dimants, ko laupītājs bija noglabājis bankas seifā. Atceros, kā ieliku to kabatā, taču aizmirsu to pievienot pārējai bankas mantībai. Tāpēc tas netika iepakots rūķī…
Rokijs izskatījās apstulbis. Bet televīzijas ziņās taču teica, ka bankai ir atdots pat katrs sīkākais dārgakmens.
- Varbūt šis dimants vēl nebija iekļauts nevienā sarakstā. Es atminos: tas gangsteris teica, ka viņš to nozadzis tajā pašā dienā kādam citam blēdim.
- Vau! Vau! Petula ierējās, it kā teiktu: Ņem to, tas ir tavs!
Mollija paburzīja viņas samtainās ausis. Ko mēs ar to iesāksim, Rokij?
- Es nezinu, teica Rokijs, glāstot lielo dimantu. Būtu ļoti grūti, varbūt pat neiespējami, noskaidrot, kam tas piederējis sākotnēji. Tad pār viņa seju izpletās delverīgs smaids. Labāk noglabā to drošā vietā, Mollij!
trīsdesmit devītā nodaļa
Tonakt Mollija un Rokijs devās gulēt divos nakti.
Četros no rīta Mollija pamodās.
Decembra nakts pilnmēness iespidēja logā, un mēnesnīcas stari pārplūdināja Mollijas gultu.
Meitene jutās savādi. Viņas plaukstas sāka svīst, un tad, it kā to kāds sauktu, viņa izkāpa no gultas, uzģērba halātu, apāva čības un izvilka no matrača apakšas ādā iesieto hipnozes grāmatu.
Kā sapnī Mollija izgāja no guļamtelpas, nokāpa pa kāpnēm, paņēma mēteli un izgāja ārā aukstajā nakti.
Mēness apgaismoja ceļu, kad viņa atvēra bāreņu nama vārtus, pa ledaino ceļu nokāpa lejup pa pakalnu un devās Braiersvilas pilsētiņas virzienā.
Mollija jutās piesaistīta. Vilkta. Un viņa nejuta aukstumu. Tāpat viņa neizjūta ari bailes. Viņa vienkārši juta, ka viņai jādara kaut kas, lai gan nezināja, kas tieši. Beidzot viņa atjēdzās, apstājusies pie Braiersvilas bibliotēkas. Meitene uzkāpa augšup pa akmens pakāpieniem, devās garām vecajiem akmens lauvām un iegāja bibliotēkas vestibilā. Lasītavā ejas pretējā pusē viņa pamanīja degam gaismu. Mollija zināja, ka viņai jāiet uz turieni. Viņa piegāja pie durvīm un pagrūda tās.
Tur pie sava galda sēdēja bibliotekāre.
- Ā, viņa smaidot teica, pacēlusi skatienu. Tad tu esi atgriezusies. Un, palūkojusies ārā pa logu uz pilnmēnesi, piebilda: Un pilnīgi precīzi.
Kad viņa to teica, Mollija pēkšņi izkļuva no sapnim līdzīgā stāvokļa. Viņa jutās kā tikko pamodusies no ļoti dziļa miega. Te nu viņa ritasvārkos, mētelī un čībās stāvēja bibliotēkas lasītavā ar hipnozes grāmatu padusē. Apstulbusi viņa sniedza to bibliotekārei.
- Paldies, Mollij! Ceru, ka tā tev palīdzēja, teica bibliotekāre, noņēmusi acenes.
Mollija sāka atgūties. Viņa pētoši uzlūkoja bibliotekāri, brīnoties, kā gan tā zina viņas vārdu. Tad meitene aptvēra, ka bibliotekāre viņas vārdu noteikti redzējusi neskaitāmas reizes, kad viņa bija ņēmusi grāmatas. Bet kā bibliotekāre bija zinājusi, ka Mollija nāks? Mollija aizdomīgi jautāja: Ko jūs domājāt, sakot, ka esmu atgriezusies pilnīgi precīzi? Neatminos, ka būtu sarunājusi ar jums šeit tikties.
Viņa atcerējās, kā no bibliotēkas bija izzaguši hipnozes grāmatu. Vai bibliotekāre toreiz viņu pamanīja? Viņa bija apjukusi par to, ka pieķerta nozieguma vietā. Viņa labprāt klusi noliktu hipnozes grāmatu atpakaļ, lai vērstu visu par labu. Bet tad viņa pārdomāja. Viņa bija pārliecināta, ka iznesusi grāmatu brīdī, kad bibliotekāre neskatījās. Jā, neviens nebija redzējis, kā Mollija to paņem. Tad kā šī sieviete varēja to zināt? Vai bibliotēkā uzstādītas kameras? Pēkšņi Mollija jutās ļoti neērti.
Bibliotekāre pasmaidīja. Ak, Mollij, neuztraucies! Nāc un apsēdies!
Mollija apsēdās pie galda pretī bibliotekārei. Un pirmo , reizi meitene viņā tā pamatīgi ielūkojās.
Bibliotekāre izskatījās pēc ļoti kārtīgas un apzinīgas sievietes, bet tagad, kad viņa bija noņēmusi brilles, Mollija redzēja, ka viņa nav tik veca, kā bija šķitis iepriekš. Mati
bija sasieti vecmodīgā mezglā, un daži no tiem jau likās sirmi, bet seja tiem neatbilda. Tā bija jauna un gluda, un, viņai smaidot, acis iemirdzējās labsirdībā.
- Tu, Mollij, droši vien domā, ka es tevi nekad neesmu ievērojusi, jo mans deguns vienmēr bija iebāzts kādā grāmatā vai mapē. Taču es tevi ievēroju. Redzēju, ka tu mēdz šeit nākt tik vientuļa un nosalusi un apsēsties pie radiatoriem. Jau sen esmu tevi vērojusi. Es vēlējos tev palīdzēt. Man bija priekšnojauta, ka tu kaut ko īstenībā ļoti daudz varētu iemācīties no hipnozes grāmatas. Tāpēc tajā pēcpusdienā, kad tu šeit ienāci, viscaur izmirkuši un nošķaidījusies, es tevi nohipnotizēju. Vai atceries, kā tu pēc miega pamodies uz grīdas?
Mollija apmulsusi pamāja, neticīgi saraukusi seju.
- Nu, lūk, šo miegu tev uzsūtīju es. Es tevi nohipnotizēju brīdī, kad mēs sasveicinājāmies. Un, kamēr tu domāji, ka vienkārši guli, es tev šo to iedvesu. Es nohipnotizēju tevi, lai tu atrodi grāmatu. Domāju, ka trīs nedēļas kopā ar to būtu pietiekams laiks, lai tu kaut ko piedzīvotu. Tāpēc palūdzu tevi atnest to atpakaļ decembra pilnmēness naktī.
- Pilnīgi precīzi… atkārtoja Mollija.
- Tā bija frāze, kurai, kā teicu, tevi jāpamodina pēc pastaigas pilnmēness nakti. Starp citu, tu nebiji hipnotizēta, lai darītu vēl ko citu. Viss pārējais, kas ar tevi notika, bija tavs pašas piedzīvojums.
- Parasti es visu nokavēju! teica Mollija, kaut arī nākamajā mirklī atskārta, ka nu jau vairākas nedēļas nav nokavējusi neko. Bet kā tas nāk, ka Nokmans uzzināja par grāmatu? jautāja meitene, cenšoties domāt sakarīgi.