Džordžija Binga
Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā
.
.
.
pirmā nodaļa
Vecais tempļa priesteris salicis vilkās uz priekšu un gausi pildīja pienu lēpju lapu formas metāla šķīvjos. Kamēr viņš to darīja, svētās žurkas steidzās ārā no patvēruma ēnā, lai padzertos. Priesteris tās uzskatīja par pārdzimušiem cilvēkiem. Viņš pie sevis nosmējās, kad žurkas pārskrēja pāri viņa kājām, un nosvieda uz grīdas sauju cukurotu augļu. Priesteris paklanījās daudzrokainā dieva statujas priekšā, pieskārās sarkanajam plankumam sev uz pieres, tad salieca līkās kājas un nometās ceļos.
Priesteris pie sevis prātoja, cik skaisti gan izskatās lielie, plakanie šķīvji katrs no tiem atgādināja baltu mēness ripu ar divdesmit tumšpelēkām žurkām ap to; tās malkoja pienu. Žurkas šķita līdzīgas spalvainām ziedlapām, un to sārtās astes trīsēja kā koku zari vējā.
Priesteris caur tempļa pīlāriem pameta skatienu uz saules pielieto ielu ārā. Trīs poniju pārdevēji kaulējās par samaksu, bet blakus tiem bērni skaļi tērgāja, vērojot dažus sivēnus rakņājamies notekā. Sari tērpušās sievietes pļāpāja, smeļot ūdeni no akas ar akmens grodiem, un blakus sprausloja kamielis, kam mugurā tika krauta nešļava. Ubags sēdēja sakrustotām kājām un ar degunu spēlēja stabuli. Svētā govs ar asti atgaiņāja mušas un pārlūkoja apkārtni.
Aiz govs atradās ļodzīga, no dēļiem sanaglota pan[1] būda. Pie tās no zirga nokāpa kāds vīrs ar šauru žurkas seju, lielām ūsām un violetu turbānu.
Sakārtojis savu zīda apģērbu, viņš nepacietīgi mīņājās, sitot pa putekļaino ceļu ar ādas kurpē tērptu kāju. Pan pārdevējs uzbēra brūnu beteļriekstu pulveri uz zaļas beteļpalmas lapas. Tam viņš pievienoja sarīvētu kokosriekstu, anīsa sēklas un visam pa virsu uzlēja biezu, sarkanu sīrupu. Tad pārdevējs visu satina vienā rullī un beidzot pasniedza elpas atsvaidzinātāju pircējam. Nepagodinot iztapīgo pārdevēju ar uzmanību, smalkais vīrs paņēma košļājamo rullīti un iebāza mutē. Viņš nosvieda dažas monētas zemē pie tirgotavas īpašnieka kājām un, joprojām košļādams, atkal uzlēca zirgam mugurā.
Kad pan tirgotājs pagriezās, notika kas neiedomājams. Atskanēja skaļš BLĪKŠĶIS, un zirgs kopā ar jātnieku izzuda gaisā.
Pārdevējs izbīlī nometās ceļos.
Priesteris templī nošūpoja galvu. Tad viņš paklanījās žurkām, salika rokas un noskaitīja lūgšanu.
otrā nodaļa
Mollija Mūna uzlika savas kalsnās rokas uz augstās zaļā samta dīvāna atzveltnes un saņēma seju rokās. Viņa pa augsto logu nolūkojās uz Braiersvilas parku. Joslām nopļautais mauriņš stiepās tālumā, kur ganījās pieradinātas lamas un rīta miglā vīdēja dzīvnieku formās izcirptu krūmu ganāmpulks. Ķengurs, degunradzis, lācis, zirgs un citu daiļdārznieka roku veidotu dzīvnieku bars draudīgi stāvēja vai bija atlaidušies rasainajā zālē, it kā gaidot, ka nezināma burvestība iedvesīs viņiem dzīvību.
Un starp dzīvnieku tēliem, itin kā rasā meklējot kādu atslēgu, staigāja sieviete pelēkā apmetnī. No aizmugures viņa izskatījās sakumpusi un bēdīga, un Mollija nopūtās, jo zināja, ka šī sieviete tiešām ir bēdīga.
Mollija ilgu laiku nebija pazinusi savu māti. Vēl pirms mēneša meitene bija bārene un domāja, ka viņas vecāki ir miruši. Tad Mollija atklāja, ka viņai ir māte un tēvs. Varētu domāt, ka māte, kura nav redzējusi savu bērnu vienpadsmit gadus, būs laimīga līdz neprātam, un tieši to Mollija gaidīja no viņas. Taču Mollijas māte nemaz nebija laimīga. Viņa nepriecājās, bet tikai gremdējās pagātnē, pārdomājot, cik daudz viņai nozagts.
Lusija Ļogana tiešām bija nolaupīta.
Vienpadsmit gadu laikā Lusiju Ļoganu bija hipnotizējis, novedis dziļā transā un kontrolējis viņas pašas dvīņubrālis izcilais hipnotizētājs Kornēlijs Ļogans. Kornēlijs bija nozadzis Lusijas Ļoganas meitu Molliju un ievietojis viņu nemīlīgā bāreņu namā.
Mollija bija tā, kas izglāba Lusiju. Viņa atbrīvoja savu māti no Kornēlija hipnozes varas, jo meitene, kaut arī tikai vienpadsmit gadus veca, bija izcila hipnotizētāja.
Jā, tas bija ārkārtīgi svarīgi. Mollija bija izcila hipnotizētāja.
Ne jau vienmēr Mollija bija apzinājusies, ka ir izcila hipnotizētāja. Patiesībā pirmā nojausma par to viņu piemeklēja aptuveni desmit gadu vecumā. Līdz tam viņa bija izmantojusi savas hipnotizētājas spējas savā labā, kā arī lai pasargātu sevi no cilvēkiem, kam bija ļauni nodomi. Bet nu viņa vēlējās tās lietot pilnīgi citādiem mērķiem.
Mollija vērīgi palūkojās uz milzīgās celtnes spārniem. Braiersvilas parks bija neaptverami liels. Mollijai gribējās pārvērst daļu no tā par hipnozes slimnīcu par vietu, kur cilvēki ar problēmām varētu rast tām risinājumu. Neatkarīgi no tā, vai viņu problēma būtu bailes no augstuma vai no zirnekļiem, vai atkarība no pīrādziņiem, Mollijas hipnozes slimnīca tiktu ar to galā. Mollija vēlreiz paskatījās uz Lusiju. Nebija iedomājams, ka šī sieviete būtu pirmklasīga pasaules līmeņa hipnotizētāja. Viņa šķita tik nožēlojama, tik bezspēcīga. Varētu būt, ka viņa kļūtu par Mollijas pirmo pacienti.
Mollija nespēja saprast Lusiju. Mollijai likās, ka Lusijai vajadzētu priecāties. Pat neņemot vērā to, ka Lusija bija atkal satikusies ar Molliju, viņa taču bija sastapusi arī savu sen neredzēto vīru, un to bija panākusi tieši Mollija. Mollija bija noskaidrojusi, kas ir Lusijas vīrs (un pašas Mollijas tēvs). Viņu sauca Primo Sells. Arī viņu jau vienpadsmit gadus bija hipnotizējis un vadījis Kornēlijs Ļogans.
Šajā brīdī lasītājs varētu sākt brīnīties, kā gan šāda maza meitene, pat tik prasmīga hipnotizētāja kā Mollija Mūna, varētu uzdrošināties stāties pretī tik izsmalcinātam un pieaugušam hipnotizētājam kā Kornēlijs Ļogans. Nūjā, paši prasmīgākie hipnotizētāji spēj likt pasaulei apstāties. Arī Mollijai piemita šādas spējas. Un pat hipnozes cīņā, kurā pasaule apstājās, Mollija prata pārspēt Kornēliju un pārliecināt viņu, ka viņš ir auns.
Tas viss bija noticis nesenajā Mollijas dzīves posmā tajā, no kura Mollija vēl aizvien centās atbrīvoties. Meitene vēroja savu māti piestājam pie diviem krūmiem, kas bija izcirpti kā pērtiķēni. Lusija noglāstīja vienu no tiem un skumji uzlika roku otram, it kā tas būtu kāda mīļa cilvēka kapakmens. Mollija nopūtās. Mātes sirdi nožēla pildīja tik lielā mērā, ka sabojāja visu tās dzīvi.
Mollija no stikla galdiņa paņēma kādu fotogrāfiju sudraba ietvarā un nogūlās uz grīdas to aplūkot. No attēla viņai pretī māja bāreņi, ar kuriem kopā viņa bija uzaugusi. Fotogrāfija bija no Ziemsvētkiem. No tās smaidīja arī pati Mollija, viņas sprogainie mati bija tik izspūruši kā nekad, tos pluinīja vējš, deguns vairāk nekā jebkad atgādināja kartupeli, zaļās, tuvu stāvošās acis smējās. Visi pārējie vēl joprojām baudīja dzīvi siltajā Losandželosā Amerikā, bet Mollija atradās tālu prom no viņiem drēgnajā Braiersvilā kopā ar savu bēdīgo māti.
Mollija no iekšpuses pakošļāja vaigu. Viņai jau sāka krist uz nerviem nomāktā Lusija Ļogana, kas visu laiku rītasvārkā klīda pa māju. Mātes drūmais garastāvoklis bija jaušams gaisā kā lipīgas slimības baciļi, kas to vien gaidīja, lai kāds tos ieelpotu. Tas jau gandrīz bija skāris arī Molliju. Arī viņa jau bija sākusi savā prātā pārcilāt domu, ka viņas dzīve būtu izdevusies labāka, ja vien pasaulē nebūtu šī riebekļa Kornēlija.