Hmmm, viņš domīgi nomurdēja. Tad tu sevi uzskati par ceļojošu princesi. Maharadža sasita savas milzīgās plaukstas. Varbūt princese tēlēsies vēju.
septītā nodaļa
Pēkšņi atsprāga durvis telpas galā un iesteidzās astoņi turbānos tērpti kalpotāji ar paplātēm. Uz tām bija sudraba tējkannas, krūkas, porcelāna šķīvji, tasītes un glāzes, un, kamēr Mollija kopā ar milzi šķērsoja telpu, tika uzklāts zems valrieksta koka galdiņš. Pretī Mollijas krēslam bija apgleznota siena, uz kuras medību ainā ļoti precīzās detaļās bija attēlots milzīgais maharadža uz ziloņa ar ieroci rokās nošaujam tīģeri. Glezna bija skaista, lai gan Mollijai nepatika tās tēma. Zaļie koki fonā rādīja daļu no cietokšņa apkārtnes.
- Ir patīkama pārmaiņa, milzis atzina, sniedzoties pēc pārmēru lielas smalkmaizītes, ko viņam piedāvāja izbadējies kalps, satikt kādu, kurš netrīc manā priekšā kā nopērts suns. Viņš uzmeta paviršu skatienu Zakijam. Es atvainojos par šo apdauzīto radījumu, kurš atveda tevi šurp. Patiesībā viņš ir neaizskaramais.
- Neaizskaramais? Mollija pārjautāja cerībā, ka namatēvs nav pamanījis, kā trīc viņas roka, ņemot smalkmaizīti.
- Jā. Viņš piedzimis zemākajā kastā, zemākajā hindu sabiedrības slānī. Vairums hindu ticības indiešu neuzskatītu, ka viņš būtu īpaši labāks par noteku žurku. Taču es nepiederu hindu ticībai, tāpēc vienkārši pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir, un uzlūkoju viņu kā to rožēlojamo nadījumu, kas viņš ir. Pateicoties man, viņš ir brīvs. Es viņu ATBRĪVOJU. Milzis nedaudz pacēla balsi, piepildot gaisu ar draudlgumu. Mollija saprata, ka tagad, kaut ari milzis uzlūko viņu, tas īstenībā uzrunā Zakiju. Es viņu ATBRĪVOJU, bet SKATIES, kā viņš man par to atlīdzina. NEPILDA MANUS RĪKOJUMUS! Šie vārdi izskanēja tik skaļi un nikni, ka porcelāns uz galda drebēja. Un tad pēkšņi milža dusmas uzliesmoja nevaldāmi un neprātīgi.
TU TAČU NEESI NEKAM DERĪGS! UN TĀDS TU VIENMĒR ESI BIJIS, MAZAIS ZAKIJA. PIESARGIES, PIESARGIES! ES LIKŠU TEVI SAGRAIZĪT GABALIŅOS AR ASIEM NAŽIEM. IZBAROŠU TEVI VĀPIEM. Milzeņa balss pieklusa līdz draudīgai ņurdēšanai. Vai varbūt es tevi vienkārši hipnotizēšu. Tas taču tev nepatiktu, vai ne? Tik ilgi esmu no tā atturējies. Tev taču negribētos būt HIPNOTIZĒTAM!
Molliju satrieca milža straujā garastāvokļa maiņa, bet vēl vairāk viņa teiktais. Zakija noliecās, nometās ceļos un noliecās vēl zemāk, viņa rokas izpletās uz grīdas. Tad milža dusmas rimās tikpat strauji, kā bija sākušās. Es esmu gana gudrs, viņš paziņoja, un lielajā sejā parādījās baiss, greizs smīns. Redzi, esmu to šo paveicis nākotnē. To šo, ko nevar paveikt šajos laikos.
Mollija centās izlikties, ka milža izskats viņu ne mazākajā mērā nesatrauc. Ko tad? viņa apvaicājās, kā smalka dāma nokožot niecīgu gabaliņu no smalkmaizītes un noliekot to atpakaļ šķīvī, ko kalps bija novietojis uz viņas ceļiem pārklātās salvetes. Iekšķīgi viņa trīcēja. Meitene cerēja, ka aizvainotās princeses tēlojums dos viņai kādas izredzes pret nelīdzsvaroto namatēvu. Molliju biedēja tā svārstīgais noskaņojums, jo tas viņai atgādināja vājprātīgo, ko viņa un Rokijs reiz bija redzējuši Braiersvilas ielās. Tas bija izbēdzis no vietējās psihiatriskās slimnīcas. Sākumā viņš bija sēdējis un dziedājis baložiem, tad pēkšņi pietrūcies kājās un sācis sist tos ar nūju. Milzim piemita tikpat neparedzams garastāvoklis. Mollijai bija jābūt ārkārtīgi piesardzīgai, ja negribēja kļūt par pāvu barību. Petula pakustējās, jo viņai sāka lcļūt karsti. Mollija saspieda mopseni, lai tā sēž mierīgi.
Maharadža ar apzeltīto pirksta nagu uzsita pa milzīgajiem sarkanajiem un zaļajiem kristāliem, kas karājās ap viņa kaklu.
-Vajadzēs izrakt vēl dažus šādus stikrālus. Laika ceļošanas kristālus. Tie nāk no dziļas pazemes, zūdzēm jiļi mez mezes virsmas. Man tos vajag. Maharadža ielika mutē lielu kūkas gabalu.
- Kāpēc? pavaicāja Mollija, cenšoties pēc iespējas mierīgāk malkot dzērienu. Viņa norīstījās. Tas bija ūdens ar laima sulu un sāli.
- Tāpēc, ka… kamēr milzis skaidroja, no viņa mutes lidoja kūkas drumstalas, tad, kad es ar vienu pašu kristālu būšu aizceļojis līdz laika sākumam un ja man līdzi būs lieli daudzumi stikrālu, es varēšu aizlidot uz "Burbuli". "Burbulī" atmirdz brīnumaina gaisma, un, ja cilvēks tajā izpeldas, viņš kļūst mūžam jauns! Milzis pārvilka sejai abas plaukstas, it kā iztēlojoties šo gaismu, un piebilda: Ne jau vienmēr esmu izskatījies šāds.
Mollija norija smalkmaizītes kumosu un pirmo reizi iedomājās, vai viņa nesapņo. Brīnumaina gaisma, kas atjauno cilvēku, kas atmirdz kādā vietā, kuru sauc "Burbulis", un kas atrodas laika sākumā? Kur gan dzirdēts, ka sauļošanās padarītu kādu jaunāku? Milzis bija trakāks, nekā Mollija bija iedomājusies. Kādu bridi viņa prātoja, vai tad, ja viņa atvērtu slimnīcu, kur izmantotu hipnozi cilvēku ārstēšanai, un ja šis milzis būtu tās pacients, vai tad viņa kopā ar Rokiju varētu izdomāt, kā viņu izārstēt. Acumirklīgā atskārsmes uzplaiksnījumā Mollija vēlējās, kaut Rokijs būtu kopā ar viņu. Meitene spēja vien iedomāties, ko viņš tagad sacītu, un vārdi paši plūda pār viņas lūpām.
- Man likās, ka laika sākums ir pilns liesmu un sprādzienu. Vai tad jūs nesadegtu dzīvs, ja tur nokļūtu?
- Nē. Divdesmit devītajā gadsimtā atklās, ka laika sākums ir kā siets, ko piepilda balta gaisma no "Burbuļa". Ja kāds spētu ielidot šajā gaismā, viņš iegūtu dzīvības spēku un mūžīgu jaunību. Ielidot "Burbulī" ir sarežģīti to var panākt tikai tad, ja ir pietiekami liels laika ceļošanas kristālu daudzums.
- Ak tā… nūjā. Mollija sarauca uzacis. Un jūs sakāt, ka kristāli jāiegūst manā laikā… divdesmit pirmajā gadsimtā…
- Jā, tāpēc, ka deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados tas nav iespējams. Tikai pivdesmit dirmajā gadsimtā būs iespējama tehnoloģija, ar ko ierakties zemes garozā tik dziļi, lai izdabūtu no tās stikrālus. Tas būs ļoti, ļoti dārgi. Tas būs iespējams tikai ar daudzu valstu resursiem. Tieši tāpēc man vajadzīgs, lai Kornēlijs Ļogans divdesmit pirmajā gadsimtā pilnībā tonkrolētu visu pasauli. Viņš hipnotizēs visus pasaules vadoņus. Te milzenis veltīja Mollijai drūmu skatienu, it kā atkal gatavotos iziet no rāmjiem, tomēr viņš tā nedarīja. Tu nostājies man ceļā, taču es neatteikšos no saviem plāniem, viņš nošņāca. Un tad, kad Kornēlijs atkal būs manā tonkrolē, vara un daudzu, daudzu pasaules valstu bagātības būs manās rokās. Tad varēs sākt rakt un es dabūšu kaudžu kaudzes stikrālu. Bruņojies ar neskaitāmām tonnām stikrālu, es varēšu nokļūt laika sākumā un iegūt mūžīgo jaunību. Redzi, tas ir vienkārši. Un tas jau būtu paveikts tagad, ja vien nebūtu radusies problēma tu, Mollijas Mūnas jaunkundz, biji tas vīruss, kas izmuka no laboratorijas. Milzis nepacietīgi iešņācās. Man jāsaka, ka esmu izsists no sliedēm. Man vajadzēja daudzus gadus, lai izdomātu, kā izrakt stikrālus. Tad man radās ģeniāls plāns, kā izmantot tava laika hipnotizētājus, lai viņi padarītu melno darbu manā vietā. Es devos uz nākotni, uz tavu laiku, uz laiku, kad tu tikko biji dzimusi, un hipnotizēju Kornēliju. Es uzsāku visa lielā plāna īstenošanu. Primo Sella un Lusijas Ļoganas bērns tika ievietots bāreņu patversmē. Šis bērns, protams, biji tu. Primo Sells un tava māte tika izšķirti. Tika vārīts viss, lai plāns varbotos. Bija nepieciešami lieli pūliņi, lai Kornēlijs beigu beigās valdītu pār pasauli, pārstāvot manas intereses. Tas nija ļoti bogurdinošs darbs. Ceļošana laikā vienmēr bogurdina. Taču es zināju, ka gala iznākums būs pūliņu vērts. Milzis ugunīgām acīm uzlūkoja Molliju.