- Es aizceļoju laikā uz jauno Indiju un piezvanīju uz Nalto Bamu Amerikā, cerot, ka varēšu parunāt ar Primo Sellu un Kornēliju, cerot, ka dzirdēšu par stikrālu pilnām istabām. Taču par prezidentu bija kļuvis kāds cits. Mani plāni bija cietuši sakāvi.
Mollija atkal centās izskatīties nesatricināma. Viņa pieņēma vienaldzīgu, stīvu sejas izteiksmi un iemalkoja dzeltenīgo dzērienu. Mollija bija tik pārbijusies, ka dzēriena saturā esošais cukurs uz mēles radīja strāvas triecienam līdzīgu efektu.
- Pēc plašāka izmeklēšanas darba, milzis turpināja, es secināju, ka vainīga esi tu. Hmmm. Es vismuļķīgākajā veidā pakļāvos savam nogurumam un nosūtīju to stulbo Jakizu, lai viņš tevi pārtvertu. Un viņš tevi pārtvēra nepareizajā laikā. Saproti? Viņam vajadzēja doties laikā un pārtvert desmit gadus veco Molliju Mūnu, kura vēl nebija apguvusi hipnozes mākslu. Lai es varētu viņu nogalināt. Tad visi mani plāni izdotos jo Mollija Mūna vairs nebūtu dzīva un nespētu tos izjaukt. Vai tu saproti?
Mollija, joprojām spēlējot savu lomu, sarauca degunu un paraustīja plecus. Protams, saprotu. Ceļošana laikā jau nav nekāda kosmoloģija.
Un tad notika kas neparedzēts.
Petulu, kura līdz šim neredzama bija slēpusies zem Mollijas krekla, pārņēma nemiers. Viņai bija karsti. Petula sāka locīties un izbāza purnu. Un tagad milzis viņu beidzot ieraudzīja.
- KAS TAD TAS? milzenis nodārdināja. Viņš paliecās, un viņa celtņa strēlei līdzīgā roka izšāvās uz priekšu un izrāva Petulu no viņas slēptuves. KĀ ŠIS DZĪVNIEKS IZKĻUVA CAUR TĪKLU, JAKIZA? TU TAČU ŠO GAĻAS GABALU GRIBĒJI PAR SAVU MĪLULI, VAI NE, STULBENI?
Karājoties, turēta aiz pakaļkājām, Petula iesmilkstējās, tad sāka skaļi gaudot. Milža rokās viņa vairāk izskatījās pēc jūrascūciņas, nevis pēc suņa. Mollijai uzreiz gribējās skaļi spiegt, taču viņai pēdējā brīdī izdevās savaldīties un pārveidot savu emociju izpausmi.
- Kā TU IEDROŠINIES! viņa saniknota iekliedzās, ar skaļu klaudzienu noliekot glāzi uz galda. Liec viņu nost! Ja tu slikti izturēsies pret šo suni, es tev noteikti nepalīdzēšu.
Tas lika maharadžam pacelt skatienu. Viņš nolika Petulu ar kājām uz zemes un iesmējās.
- Malīdzēt pan… ha, ha, ha… Malidzēt pan? HA, HA, HA. Man jāsaka, HA, nekad nebūtu domājis, ka tu man sagādāsi tādu jautrību! Milzis smējās. Viņa zobi bija šausmīgi. Viscaur oranži. Zini ko, mīļumiņ, kāpēc gan mēs venarētu uzpēlēt kādu pēli?
- Spēli?
Jā. Likme būs šis suns. Un notiks tā: es tev ierādīšu laika ceļošanas pamatus. Un tad tu aiziesi atpakaļ laikā un paņemsi kaut ko, ko es vēlos. Ja tev izdosies paķert šo lietu, tad suns… nu, es pieņemu, ka tas ir suns, jo tas ir tik kroplīgs kurā galā tam pakaļa? -, tad suns paliks dzīvs. Ja tev tas neizdosies, suns mirs. Mopsis karijā [3] varētu būt jaunākā delikatese!
astotā nodaļa
»
Mollija sekoja milzīgajam maharadžam garām stūrī sakņupušajam Zakijam un izgāja pa augstajām zelta durvīm. Viņi kāpa augšup pa šaurām kāpnēm.
Šīs kāpnes būvētas pirms drīssimt drīstesmit gadiem, maharadža žēlojās, iespiežot savu lielo rumpi šaurajā kāpņu telpā. Visu laiku domāju, ka vajadzētu atgriezties 1638. gadā, lai nohipnotizētu tālaika mogolu arhitektu tā, ka viņš iztaisītu kāpņu telpu platāku, taču man nekādi tam neatliek laika.
Viņi izgāja plašā, atklātā pagalmā, ap kuru pletās sarkanas smilšakmens sienas ar arkveida logiem bez stikliem. Sienu stūros slējās smaili smilšakmens un balta marmora torņi, un karoga mastā augstu zilajās debesīs plīvoja karogs ar pāva attēlu. Bija svelmaini karsta diena, taču šajā augstumā pūta veldzējošs vējš. Ārā Mollija redzēja seno vecpilsētu ar tās ziedu pilnajiem dārziem un brūnajiem, krūmu pārklātajiem pakalniem aiz tās. Rietumos bija vēl viena sarkana akmens celtne ar minaretiem un kupoliem, kas atgādināja sīpolus. Tālumā varēja saskatīt torņus un baltas, gurķveida būves, kā ari mazākas, būdiņām līdzīgas ēkas. Starp visām šīm būvēm auga palmas, stiepās bruģētas joslas un saules izdedzināti ceļi, pa kuriem staigāja cilvēki un dzīvnieki. No pilsētas šurp plūda skaņas sasaucās tirgotāji, kuri pārdeva savu preci, kliedza dzinēji, kuri vadīja savus zirgus, bifeļus, kamieļus vai ziloņus. Visu šo fonu papildināja dūkoņa bišu pūznī, kas bija pieķēries kādam augšstāva logam, un arī ūdens šļakstoņa, tam piepildot baseinu kāda pagalma vidū. Mollija ievēroja virkni indiešu kalpu, kuri klusējot pasniedza cits citam spaiņus, lai rindas galā esošais vīrs varētu izliet ūdeni kādā augstā caurumā, no kura tas pa izbūvētu kanālu ieplūda pagalma vidū esošajā baseinā. Kalpu darbs nebija no vieglajiem.
- Tad nu tā, noteica maharadža, nobraukot savu zvīņaino ādu un noliekot Petulu uz akmens paaugstinājuma. Te nu ir tava iespēja paglābt savu suni, lai tas nekļūtu par karijā pagatavotu mopsi. Šorīt, pirms gāju vannā, šajā gapalmā ienāca kāds vāps un tika novākts. Es gribu, lai tu atgriezies atpakaļ laikā un atnes man to vāpu. Milzis uzsita ar pirkstiem knipi un kaut ko pateica kalpam, kurš pamāja un aizsteidzās prom.
- Taču es nezinu, kā rīkoties ar pāviem, Mollija iebilda. Kā lai es to noķeru? Vai tas knābj?
- Ha! Cik miesklīgi! Ir nu gan ko uztraukties par to, kā ietīklot vāpu! Es jau nu gan biju domājis, ka tevi vairāk uztrauks caika leļošana. HA! Milzenis uzjautrināts uzsita pa saviem sarkana zīda halātā tērptajiem sāniem.
Mollija apveltīja viņu ar niknu skatienu, jo apzinājās, ka tas nebūt nav smieklīgi. No šaurās kāpņu telpas uz jumta pagalmu izlīda Zakija.
- Jakiza, paņem to suni un aptin kirvi ap viņa vaklu.
Zakija bailīgi pielavījās un paņēma Petulu.
- Starp citu, Jakiza, nedomā, ka neesmu pamanījis tavu prasmes trūkumu. Es saprotu, ka šis smirdošais dzīvnieks šeit atrodas tikai tevis dēļ. Vienīgais, kāpēc es tevi nesodu, ir tas, ka tu negribot man esi sagādājis sava veida izklaidi.
Zakija zemu paklanījās un apveltīja Molliju ar naidīgu iesāņu skatienu.
Milzenis sasita plaukstas, un atgriezās kalps, kurš tikko bija aizsteidzies prom. Viņa rokās bija melns samta spilvens, uz kura bija izklāti sarkani un zaļi kristāli. Rubīni vai smaragdi Mollija nezināja, kas tie ir.
- Ar zaļajiem var ceļot atpakaļ. Ar sarkanajiem var iet uz priekšu. Vizēlies.
Mollija uzmeta kristāliem ašu skatienu, it kā izvēloties šokolādes konfekti. Katram krāsainajam kristālam piemita cits krāsas tonis, un katram bija kāda vaina. Kāda sīka rēta, it kā tas kādreiz būtu pārgriezts. Neviens no tiem nebija ideāls. Mollija izvēlējās divus spožākos kristālus. Paņemot tos rokās, Mollija sajuta, ka no tiem gandrīz nemanāmi strāvo enerģija. Mollija centās to neizrādīt.
- Un ko nu?