- Ha! Tik pārliecināta! Pagaidi. HA!
Mollijai jau bija apnikusi milža pārākuma pilnā izturēšanās. Lūdzu, parādi man, kā tas jādara, jo kā gan lai citādi es dabūju atpakaļ tavu lielo vistu?
Milzis sarauca pieri. Savilcis lūpas smīnā, viņš iesāka:
- Tas nav grūti, taču tam vajag zināmas iemaņas. Lai tev būtu vismaz sportiska interese atgūt tavu suni. Darīšu visu, lai tev izskaidrotu, kā notiek ceļojumi laikā. Taču tikai vienreiz. Zini, neesmu tas pacietīgākais tips, tāpēc klausies. Koncentrējies uz zaļo vai sarkano stikrālu atkarībā no tā, kurā cirzienā cēlies veļot. Tad noved savu prātu pa pusei transā tāpat, kā apturot pasauli. Nekustīgi ielūkojies tagadnes pasaulē un sagaidi auksto saplūsmes sajūtu, kāda rodas, apturot pasauli. Kad tā iestājas, neapturi pasauli, bet gan koncentrē savu prātu uz laika ceļošanas stikrālu, līdz tavas domas pieņem stikrāla krāsu. Tiklīdz pasaule sāks izplūst un ap tevi sāks pūst laika ceļojuma vējš, tu zināsi, ka kusties. Sev aiz muguras tu izdzirdēsi blīkšķi. Visiem, kas atrodas telpā ap tevi un redzēs tevi izzūdam, šis blīkšķis liksies ļoti skaļš, protams, ja vien tev nebūs klusinātāja. Blīkšķis ir skaņa, ko rada tava ķermeņa pēkšņā izzušana, jo gaisam jāaizpilda telpa, kur tu tikko atradies; no šejienes ari rodas blīkšķis. Tīra fizika. Šis ir pats kienvāršākais. Drūtākais ir apstāties īstajā laikā. Tam vajadzīgas sajūtas un iemaņas. Vai esi gatava?
- Tad tu man nepateiksi, kā es varu zināt, kad esmu nonākusi īstajā laikā un kad man jāapstājas? Mollija satraukta jautāja. Vai tu man neiedosi tādu verķi, kāds ir Zakijam?
- Tas taču domāts pilnīgiem idiotiem, atteica maharadža.
Mollija palūkojās uz Petulu, kurai ap kaklu tagad bija ar rokām darināta siksna. Mopsene satraukta sēdēja zemē blakus Zakijam un kalpam, kurš turēja spilvenu ar kristāliem.
- Pēc mirkļa tiksimies, Mollija teica Petulai, cenzdamās rast pārliecību pašas spēkiem. Sevī viņa bija tikpat nepārliecināta par sevi kā mazs putnēns, kas izgrūsts no ligzdas.
Mollija labajā rokā cieši satvēra zaļo kristālu. Viņas skatiens bija vērsts zemē. Meitene izvirzīja prāta priekšplānā hipnotisko fokusu gluži tāpat kā tad, kad lika laikam apstāties. Viņai cauri izstaroja aukstā saplūsmes sajūta, un tad viņai apkārt sastinga viss, izņemot Zakiju un maharadžu.
- NEPAREIZI! nodārdināja milzis. Mollija neņēma viņu vērā un mēģināja vēlreiz. Šoreiz, tiklīdz meitenes dzīslās parādījās aukstā saplūsmes sajūta, viņa pilnībā koncentrējās uz zaļo kristālu, domās pilnībā iegrimstot zaļajā krāsā, un tad, it kā precīzi sekojot kartei, sākas viņas ceļojums laikā. Atskanēja slāpēts BLĪKŠĶIS, meiteni apņēma vēsa vēja pūsma, un pasaule izplūda krāsu jūklī. Skaņas dunēja, mainījās un zvanīja viņai ausīs.
Un tad sarkanajā halātā tērptais milzis pēkšņi atradās Mollijai blakus, kaitināja viņu, ceļodams laikā tieši tādā ātrumā kā viņa, un milzenim apkārt zaigoja mainīgās pasaules krāsas.
- Kur tu skrien, Mollij? viņš izsmējīgi vaicāja. Tev taču nav ne mazākās nojausmas, ko? Vai tad tu nespēj tonkrolēt savu ceļojumu? Lielais vīrs izzuda no Mollijas skata. Viss notika tik ātri, ka Mollija tiešām jutās pilnībā zaudējusi kontroli, kā jājot nevaldāma zirga mugurā. Prātā viņa centās pievilkt iedomātos grožus vēsajam vējam ap viņu, lai to apturētu, un tas palīdzēja. Mollija apstājās. Bija auksti. Mollijai nebija ne jausmas, cik tālu atpakaļ laikā viņa aizceļojusi.
Sieviete oranžā sari ar slotu rokā norādīja uz Molliju un iespiedzās. Meitene saprata, ka šķiet, it kā viņa būtu parādījusies no zila gaisa. Viņa palūkojās pa logu un redzēja, ka lielās celtnes ārpusē vispār nav. Laikam viņa laikā bija aizceļojusi par tālu.
Mollija mirklī sagrāba sarkano kristālu, lai ceļotu laikā uz priekšu, un centās domāt sarkani. Acumirklī spiedzošā sieviete palika aiz muguras, un Mollija ceļoja siltā laika vējā. Viņa atkal apstājās. Šoreiz pār cietokšņa pagalmu lija mēness gaisma. Meitenes priekšā sēdēja kāds ļoti gara auguma indiešu zēns un lasīja grāmatu.
- Siedod man veci. Ir pārāk tumšs, lai lasītu, zēns pār telpu bez jumta uzsauca jaunam vergam, kurš tupēja ēnā.
Vergs ieraudzīja Molliju, un viņam atkārās žoklis.
- Sahib, sahib! viņš iesaucās, norādot uz Molliju. Skolnieks aizcirta grāmatu un dusmīgi uzlūkoja vergu.
Mollija satvēra sarkano kristālu un devās prom. Viņa bija uzjautrināta. Mollija saprata, ka tikko redzējusi maharadžu un Zakiju bērnībā. Viņa bija tos pazinusi.
Tagad Molliju pārņēma jauns panikas vilnis. Ja viņai neizdosies šis ceļojums, viņa iestrēgs laika plūsmā un Petula paliks milža varā. Mollija atcerējās kādu citu reizi, kad viņu bija pārņēmusi panika. Viņa bija pārgriezusi pirkstu uz salātu mērces pudeles malas, un asinis bija pāršļākušās pār salātiem un gurķiem. Rokijs bija viņai licis elpot ļoti dziļi un lēni, lai mazinātu sāpes un atbrīvotos no uztraukuma. Mollija vēlējās, kaut Rokijs tagad būtu pie viņas, un viņas acīs sakāpa asaras. Tad viņa dziļi ieelpoja un izpūta elpu ļoti, ļoti lēni, dūcot, kamēr gaiss plūda caur nāsīm, un viņu pārņēma miers.
Virs Mollijas galvas debesīs pamīšus plaiksnīja diena un nakts, diena un nakts. Kādu mirkli visapkārt gāza lietus. Citā sekundes daļiņā cepināja saule. Meitenei visapkārt bija pamatelementi vējš, uguns, ūdens, taču Mollija savā laika kapsulā palika no tiem norobežota.
Mollija centās atcerēties, cik ilgs laiks viņai bija vajadzīgs, lai aizceļotu atpakaļ laikā no Petulas 1870. gadā līdz spiedzošās sievietes laikam. Ja viņa vienkārši dotos uz priekšu par tādu pašu laika posmu, viņa atgrieztos cietokšņa pagalmā pie Petulas. Mollija apstājās. Nelaimīgā kārtā tagad viņa bija nonākusi laikā, kad cietokšņa pagalmā pulcējās milzums ļaužu. Bija slapjš. Trīs cilvēki ieraudzīja viņu un satraukti rādīja ar pirkstu. Taču Mollija nepievērsa viņiem nekādu uzmanību. Pie loga arkas viņa ieraudzīja karājamies nelielu savvaļas bišu pūzni un nu zināja, ka ir tuvu mērķim. Meitene atkal satvēra sarkano kristālu un šoreiz lūkojās debesīs, lai sekotu laika plūsmai. Virs viņas galvas zibsnīja zili un melni lāsumi. Vai pagājusi sekunde? Cik ilgs laiks vajadzīgs meža bitēm, lai izveidotu pūzni? Mollija apstājās. Pūznis bija īstajā lielumā. Taču apkārtne nebija pareiza. Šoreiz Mollija aizvēra acis. Viņai atlika vienīgi paļauties uz instinktiem. Mollija dziļi gremdējās savās izjūtās un centās apjaust, kad telpa sāks likties pāviska. Meitene uz mirkli pavirzījās uz priekšu un atkal atvēra acis. Iekliedzās sabiedēts putns. Tas bija pāvs, bet vai tas bija īstais pāvs? Mollija palūkojās baseinā un ieraudzīja, ka tā virsmu klāj sārtas rožu ziedlapas. Uz krēsla bija noliktas zīda drēbes. Milzīgas drēbes. Mollija nesaprata, kā viņai tas izdevies, taču viņa bija nonākusi īstajā laikā. Laikā, kad maharadža mazgājās.
Petula gulēja, nolikusi galvu uz priekšķepām, un centās netrīcēt. Viņa bija ļoti pārbijusies, jo sajuta, ka milzīgā auguma vīram, kas soļoja šurpu turpu pa pagalmu, vispār nepatīk dzīvnieki. Viņš mazliet oda pēc rozēm, bet tāpat ari pēc ķiplokiem un nelāgas omas. Sliktās omas smaka bija biedējoša. No tās dvesa svilstoši mati un uzkarsēts piķis. Šī smaka sūcās laukā pa visām milža ķermeņa porām. Petula aizklāja nāsis ar ķepām un centās to neievērot.
Viņa domāja par to, kā Mollija bija izzudusi gaisā.
Braiersvilā vīrs ar turbānu bija izzudis tieši tāpat kā pēc tam, kad bija atstājis Molliju kopā ar tiem, kas bija ielikuši viņu ratiņos. Ikreiz, kad viņa kopā ar Molliju un viņu nolaupītāju bija ceļojuši pa krāsainajiem, vējainajiem tuneļiem, Petula domāja, ka arī viņi ir izzuduši. Vai Mollija tagad atrodas vēja tunelī?