Uz grīdas blakus Petulai nokrita kaltētas gaļas gabals, un ādas kurpe pastūma to Petulas mutes virzienā.
Ēd, Zakija nošņācās.
Petula blenza grīdā. Viņa nespēja ieēst ne kumosa. Viņa pārāk uztraucās par Molliju un to, ko milzis varētu darīt nākamajā bridi. Petulas pakaļķepa joprojām sāpēja, jo viņa aiz tās tik rupji bija turēta gaisā. Petula vēroja, kā Zakija pēta bišu pūzni, kas karājās pie loga. Viņa vēlējās, kaut bites izlidotu un sadzeltu viņu.
Nu Mollijai bija atlicis tikai noķert pāvu. Kā bija teicis milzenis? Ietīklot pāvu. Mollija ielika kristālus kabatā. Putns, nervozi trīsot, tupēja koka zarā, un tā zaļā, krāšņām spalvām rotātā aste nokarājās tam aiz muguras. Mollija tam tuvojās, draudzīgi klukstot, jo zināja, ka tas patīk papagaiļiem. Nonākusi dažu pēdu attālumā no putna, Mollija lēca un mēģināja sagrābt tā rumpi. Taču putns neļāvās piemuļķoties. Tas ieķērcās un izrāvās no meitenes rokām, ar mēsliem notriepto astes galu pārbraucot viņai pār seju. Meitenes degunu piepildīja pretīga, putekļaina, netīra putna izkārnījumu smaka. Mollija noklepojās. Viņai bija vajadzīgs tīkls. Tad viņa saprata, ka ir daudz vieglāks veids, kā tikt galā ar šo uzdevumu. Viņai vajadzēja vienīgi apturēt pasauli.
Pāvs bija nostājies uz nelielas kolonnas pagalma stūrī un plānoja nākamo soli. Tā niecīgajām smadzenītēm nenācās viegli vienlaikus noturēt līdzsvaru uz kolonnas un izlemt, ko iesākt ar Molliju. Mollija no krēsla paķēra lielas apakšbikses un ar savu caurspīdīgo kristālu apturēja pasauli. Viss pilnīgi sastinga. Beidza skanēt visi zvani pilsētā ārpus cietokšņa sienām, apklusa trokšņainās govis un grudzinošie kamieļi. Pāvs sastinga kā skaisti izkrāsota skulptūra uz postamenta. Mollija piegāja tam klāt un uzbāza apakšbikšu staru putnam galvā. Tad viņa cieši aptina pārējo audumu ap pāva spārniem un kājām, lai tas nevarētu plivināties un skrāpēties. Putns bija noķerts. Uz mirkli Mollija atslāba. Viņa paberzēja vaigu. Tas likās ļoti sauss. Mollija pa vēso, sastingušo pasauli piegāja pie baseina, pasmēla plaukstās ūdeni un apslacīja seju.
Tieši tad Mollija sajuta, ka ļoti grib čurāt. Viņa lūkojās apkārt, meklējot vietu, kur aiziet. Mollijas skatiens atkal krita uz milža baseinu. Tā būs viņas milzīgā tualete. Vai tad viņai žēl, ka pirms milža peldes tur netiks nomainīts ūdens.
Pēc tam Mollija jutās daudz labāk. Ejot atpakaļ pie pāva, viņai iešāvās prātā, ka ar šiem akmeņiem viņa tagad varētu aizbēgt no maharadžas. Mollija apsvēra, ka varētu pat laikā aizceļot uz Braiersvilu un likt kādam citam dārzniekam nogāzt Zakiju zemē vēl pirms tam, kad viņš nolaupīja Petulu. Tas būtu grūti, taču to varētu izdarīt, vai ne? Taču problēmu jau neradīja Zakija. To radīja maharadža. Ja Zakija pazustu ja viņš neparādītos cietoksnī kopā ar hipnotizēto Molliju -.saniknotais milzis pats ierastos pēc Mollijas. Viņš varētu aizlidot uz Braiersvilu laikā, kad Mollijai vēl bija astoņi gadi, un nogalināt viņu turpat uz vietas. Mollijai nepavisam nepatika tas stāvoklis, kādā viņa atradās, taču viņa vismaz nedaudz izprata situāciju un spēle, kurā viņa tēloja kaprīzu augstākās sabiedrības dāmu, vainagojās ar panākumiem. Mollija nolēma samierināties ar šo nepatīkamo stāvokli un paņēma pāvu. Meitene atbrīvoja pasauli no sastinguma, un putns, stīvs no bailēm, gulēja viņas rokās.
Šoreiz Mollija nesatvēra sarkano kristālu. Viņai bija jātur smagais putns. Taču meitene par to domāja, un, tā kā kristāls atradās viņai kabatā, tas iedarbojās. Nenācās viegli koncentrēties pietiekami lielā mērā, lai paņemtu līdzi arī pāvu, taču beidzot Mollija secināja, ka viņi abi pārvietojas laikā.
Meitene zināja, ka jāceļo tikai mazs gabaliņš. Viņa atvēra acis. Pagalms vēl bija tukšs. Vēl mazliet. Milzis sēdēja baseinā, un kalpi izgāza lielus silta ūdens ķipjus pār viņa zvīņainajiem pleciem. "Viņa ādas stāvoklis nudien ir briesmīgs," Mollija nodomāja. Pāvs spirinājās. Vēl gabaliņu. Viņi bija klāt. Milzenis bija apģērbies, Zakija stāvēja blakus kalpam ar kristālu spilvenu, bet pārbijusies Petula, kamolā sarāvusies, gulēja zemē.
- Vai esmu laikā? Mollija apvaicājās, ieliekot pārbiedēto pāvu Zakijas rokās. Putns sāka kliegt un knābāt vīra krūtis.
Zakija pavērtu muti nometa pāvu zemē. Viņš nemūžam nebūtu domājis, ka Mollija tiks galā ar šo uzdevumu. Un viņš bija šokēts, redzot, kā putns atbrīvojas no viņa saimnieka apakšbiksēm, velkot tās pa pagalmu.
- Aizvāc to! maharadža aizkaitināts iesaucās, nevēršot skatienu uz savu apakšveļu. Zakija saķēra milža apakšbikses, pirms putns bija ticis no tām ārā. Viņš aizvilka kliedzošo putnu uz pagalma durvīm.
- Nu tā, sacīja Mollija, kad putna kliedzieni bija attālinājušies. Ceru, ka jūs esat vīrs, kas tur savu vārdu.
- Hmm. Parasti jau ne. Maharadžu nebūt neiepriecināja Mollijas panākums. Patiesībā milzim meitenes sasniegumi laika ceļojumā likās ļoti kaitinoši. Viņš pēc dabas bija uzvarētājs, un viņam nepatika, ka kāds viņu kaut kādā jomā pārspēj, it īpaši jau šāds kaulains skuķis.
- Kad es to mapēģināju mirmo peizi, man tas izdevās labāk nekā tev, viņš lielījās. Tu domā, ka esi spējīga, jā, esi. Taču ne tik spējīga. Atdod man stikrālus un ņem savu suni. Mollija pasniedza milzim abus dārgakmeņus. Un tagad nāc man līdzi!
- Uz kurieni? Mollija jautāja, un viņas bailes atgriezās kā nelūgts viesis.
- Man tev tauk tas jāparāda.
-Kas?
- Ak, vienkārši pagaidi, un tu dzerēsi.
"Paldies, tikko jau redzēju!" Mollija nodomāja.
Maharadža uzlika rokas uz saviem milzīgajiem gurniem, un no viņa vēdera nogranda smiekli, kas atbalsojās pagalmā un gaisā ap cietoksni.
- Es jums parādīšu īstu talantu, jūsu dzimtlabība! viņš nodārdināja.
Tad milzenis piegāja klāt Mollijai un sagrāba viņu. Petula pieplaka pie zemes, rēja un gatavojās uzbrukt. Taču maharadža nepievērsa viņai uzmanību. Tā, it kā Mollija būtu viegla kā spilvens, maharadža iznesa viņu no pagalma un virzījās tālāk pa šauru gaiteni. Rejošā Petula sekoja, cenšoties iekost milzim papēžos. Mollija cīnījās un spārdījās salīkušā vīra rokās. Maharadža bija pārāk liels šaurajam gaitenim, un ceļš caur to viņam bija ļoti apgrūtinošs. Beidzot viņš iestūma Molliju mazā, ornamentiem izrotātā telpā un atkal izslējās pilnā augumā.
- Liec savam sunim aizvērties, vai arī, es tevi brīdinu, viņam aizvērties likšu es! Mollija satvēra Petulu rokās un piespieda sev klāt.
Bezlogu telpa bija augsta, ar velvētiem griestiem. No sijām karājās stikla lampas un divas lielas, iekārtas gultas. Gultas bija no koka un rotātas izsmalcinātiem kokgriezumiem. Smago sudraba ķēžu, kurās tās karājās, posmi bija veidoti kā ziloņi un zirgi. Sienu apakšā atradās sudraba šķirstiņi un lādītes, bet augstāk bija plaukti, piebāzti ar zīda spilveniem un mīkstām segām spilgtās krāsās. Grīdu sedza paklājs ar ornamentiem, bet sienas bija rotātas ar resniem rokassprādzes izmēra riņķiem. Maharadža kā rotaļlietas pacēla Molliju un Petulu un iemeta viņas vienā no šūpuļgultām.
- Gaidiet te, viņš norīkoja. Tagad es jums parādīšu īstu laika ceļotāja talantu.
Ar šiem vārdiem milzenis aizvēra un aizslēdza aiz sevis smagās kokgriezumiem rotātās durvis.
devita nodaļa
Mollija atgūlās ar brokātu pārsegtajā zvilni. Tas viegli šūpojās. Viņa palūkojās augšup uz griestiem, ko rotāja simtiem mazu spogulīšu. Mollija redzēja neskaitāmus savus atspulgus guļam zvilnī. Viņa ar rokām aizklāja acis un tagad, palikusi viena ar Petulu, sāka žēli raudāt. Meitene saritinājās kamolā un vēlējās, kaut spētu izzust. Petula ielīda viņas līkumiņā un bakstīja meiteni ar miklo purnu, it kā sakot: "Neuztraucies, Mollij, viss būs labi. Es palīdzēšu tev izkļūt no šejienes, es to apsolu."