Kad Mollija lūkojās V veida gaismas spraugā starp sakrampētajām plaukstām, viņa apzinājās, ka nekad mūžā ne pret vienu nav izjutusi tik vardarbīgas tieksmes. Un tad maharadža izdarīja kaut ko tādu, kas visu padarīja vēl ļaunāku. Viņš sasita plaukstas.
Mirklī Molliju pārņēma asas baiļu izjūtas, milzīga spriedze, kad istabā esošās mazākās Mollijas pārņēma izbīlis. Kad milzis ar knipi atbrīvoja viņas no transa, viņas pēkšņi apjēdza situācijas īstumu. Mollijas prātu pildīja šausminošas atmiņas.
Desmitgadīgā Mollija satraukti palūkojās apkārt un izmeta no rokām matu suku, ko līdz šim bija turējusi cieši sažņaugtu. Viņa sākumā domāja, vai tas varētu būt sapnis, bet tikai kādu sekundes daļu. Viņa izjuta bailes pilnīgā nomodā. Meitene saprata, ka dažu iepriekšējo stundu laikā bijusi hipnotizēta un tagad ir atbrīvota. Tāpat viņa saprata, ka ir ceļojusi atpakaļ laikā. Taču tas, kā vai kāpēc tā noticis, palika pilnīgs noslēpums. Viņa palūkojās atpakaļ uz Rokiju un bija pārsteigta, ka viņš izskatās vecāks.
- Vai tas esi tu? desmitgadīgā Mollija nočukstēja.
Rokijs, uzlūkojot bērnu savās rokās un cītīgi domājot,
bija saraucis uzacis. Jā, viņš lēni teica.
Desmitgadīgā Mollija paskatījās uz sešgadīgo, kas raudāja viņai blakus, un trīsgadīgo, kas turēja viņas roku. Un šie bērni… Viņi izskatās pēc manis vai viņi ir es, Rokij?
Rokijs pamāja.
Desmitgadīgā sastinga. Kāpēc? Un kā?
- Es tiešām nezinu. Šis ir Forests, bet tā meitene gultā arī esi tu pati, tikai vecāka. Viņa ir vienpadsmit gadus veca Mollija.
Gultā sēdošajai Mollijai šīs atmiņas bija tik dzīvas un tik ļoti tracinošas, ka viņa sajuta krampjus vēderā.
Milzīgais maharadža nežēlīgi vēroja ainu.
- Ha. Brīnumaini, Mollij, vai ne? viņš sausi komentēja, dižojoties ar sevi. Vai tu pasroti, kā es to izdalīju?
Mollija aizvēra acis. Viņa saprata, ka jāapvalda emocijas un nav jāpievērš uzmanība šīm jaunizveidotajām atmiņām un sajūtām, kas ieplūst viņas prātā un muskuļos. Mollija sakopoja domas, lai koncentrētos uz elpošanu. Viņa ļoti lēni ieelpoja un izelpoja. "Tagad es esmu es pati," viņa domāja. "Es esmu es, bet viņas ir mana pagātne. Viņas ir šeit, bet es pašlaik esmu es. Es esmu pēdējā Mollija, pilnīgākā Mollija. Es esmu es. Viņas arī ir es, taču galvenā esmu es. Es esmu dzīvojusi visilgāk. Es esmu vecākā. Es esmu galvenā. Viņu prāti, kas veido manas atmiņas, ir baiļu pilni, taču es nepadošos, man nav jābaidās, jo es saprotu, kas notiek, tāpēc es esmu galvenā. Viņas to nesaprot, bet es saprotu. Es esmu galvenā." Mollija dziļi ievilka elpu, lēni un apzināti izelpoja un koncentrēja savu prātu. Tad viņa pacēla skatienu.
Mollijas desmitgadīgā būtne pazina gultā sēdošo Molliju un iekliedzās. Taču Mollija bloķēja domas, kas nāca no viņas desmitgadīgās būtnes. Viņa neļāva šīm atmiņām sevi ietekmēt.
Protams, es saprotu, kā jūs to izdarījāt, Mollija atbildēja, pieslienoties sēdus un cenšoties izskatīties tikpat rāma kā jūra bezvēja dienā. Tobrīd, kad jūsu kalps pavadīja mani uz šejieni tajā nelielajā ceļojumā laikā, es jau sapratu, ka ir iespējams izspēlēt šādu triku. Par ko gan jūs mani uzskatāt? Par galīgu muļķi? Domāju, ka jums nekad iepriekš nav nācies sastapties ar kādu, kam piemīt tādas pašas spējas kā jums. Šķiet, ka jūs nemaz
neaptverat, ka esmu tikpat viltīga kā jūs……………….. kungs? Ak
jā, man iešāvās prātā, ka mēs pat nemaz neesam oficiāli iepazīstināti! Cik nepieklājīgi no jūsu puses! Mollija aizvilka savam prātam dzelzs priekškaru un norobežoja atmiņas. Tās kliedza, gribot būt sadzirdētas, taču Mollija izslēdza no prāta savu agrāko būtņu atmiņas.
Maharadža bija satriekts un to arī izrādīja. Viņa sacensības gars bija aizvainots. Viņš pats savu tikko sniegto, prātu jaucošo varoņdarbu uzskatīja par izcilu nepārvaramu. Šis pats triks lika dižākajiem, pašiem varenākajiem maharadžām un viņu princesēm pārvērsties gaudulīgos graustos. Daži no šī pārdzīvojuma pat sajuka prātā. Viņi visi kļuva par savu agrāko būtņu ēnām. Un te nu bija šī vienpadsmit gadus vecā meitene, uz kuru triks neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu, kura apgalvoja, ka arī spēj to izdarīt, kuru pilnīgi neietekmēja sevis ieraudzīšana dažādos jaunākos veidos. Milzis tik tikko spēja tam noticēt. Viņš pētīja Mollijas seju. Vai viņa melo? Izliekas?
- Kāpēc tavas mazākās būtnes tik izmisīgi raud? Tu tikai tēlo, ka esi sīksta, maharadža secināja.
- Maharadžas kungs, ja jums pat pietrūkst pieklājības, lai pienācīgi stādītos priekšā, man nāksies jūs saukt par M. kungu. Atbildot uz jūsu jautājumu jā, protams, viņas ir šokētas, jo nesaprot, kas ar viņām ir noticis. Es esmu prasmīga hipnotizētāja. Viņas neko nezina par hipnozi, pasaules apturēšanu, ceļošanu laikā. Ko gan jūs domājāt? Es esmu atšķirīga no šīm Mollij ām. Viņas ir es, pirms es iemācījos hipnotizēt pirms es kļuvu rūdīta. Jūs aizmirstat, ka esmu daudz pieredzējusi Ņujorkā un Losandželosā. Jums par to nav ne jausmas. Es nebaidos, jo saprotu. Viņas baidās, jo nesaprot. Un vēl, es domāju, ka esat mazliet pārsālījis, paķerot līdzi arī Petulu kā kucēnu.
Mollija norija siekalas. Viņas plaukstas sāka svīst, un tā nebija laba zīme. Mollija nekad agrāk nebija tā runājusi un nodomāja, ka izklausās kā kāds tēls no kosmiskās fantastikas ziepju operas, kurš uzrunā citplanētieti. Desmitgadīgā Mollija bijīgi uzlūkoja savu vienpadsmitgadīgo būtni. Šī vecākā meitene izskatījās tik stipra un pārliecināta par sevi. Viņa nevarēja pat iedomāties, ka kādreiz varētu izteikties tik pompozi šis izteiksmes veids viņai atgādināja kādu gūstā saņemtu ģenerāli no filmas, ko viņa bieži mēdza skatīties kopā ar Rokiju.
Maharadža bija pārsteigts. Un kāda jauna doma, kuras sēkla bija iekritusi viņa galvā, sāka augt un ievīties viņa plānos. Milzis uzlūkoja bērnu, ko rokās turēja melnais zēns. Līdz šim maharadža nekad nebija lolojis vēlēšanos pēc mantinieka. Daļēji tas bija tāpēc, ka viņš nekad nebija uzskatījis, ka viņam tāds būtu vajadzīgs. Maharadžas mērķis bija aizceļot līdz gaismas "Burbulim" laika pirmsākumos un atkārtoti atjaunoties. Tad viņš varētu dzīvot tūkstošiem gadu. Tāpat maharadža nekad nebija vēlējies bērnu, jo nevarēja paciest domu par bērnu, kurš nebūtu tikpat izcils kā viņš pats. Taču te bija bērns, kurš acīmredzot izaugtu par brīnumbērnu, par ģeniālu hipnotizētāju ar norūdītu, izsmalcinātu raksturu. Maharadžam nevajadzēja mantinieku, taču nebūtu slikti, ja viņam būtu biedrs.
Līdz šim viņam bija tikai Zakija. Bērnībā maharadžam radās problēmas. Viņa smadzenes bija ķīmiski nestabilas, un tas nozīmēja, ka viņš bieži kļuva nevaldāms. Viņš bija pārāk ļauna rakstura, pāraudzis un bīstams, viņš nebija gluži tas dēls, ar kuru vecāki varētu lepoties. Patiesībā vecāki to uzskatīja par apgrūtinājumu un tāpēc nežēlīgā un necilvēcīgā veidā turēja viņu ieslēgtu. Viņš neredzēja cilvēkus, izņemot kalpus, kas nesa viņam ēdienu, virkni dažādu aukļu un skolotāju, un Zakiju.
Māte un tēvs no mazā maharadžas vairījās kā no spitālīgā. Pieaugušie un bērni nelabprāt tikās ar viņu, tāpēc viņš iemācījās nicināt visus cilvēkus. Taču šis bērns bija citāds. Meitenei bija milzu potenciāls. Maharadža varētu viņu audzināt pēc sava ģīmja un līdzības, un tad, kad meitene pieaugtu, tā viņu saprastu un mīlētu. Pirmoreiz pēc ilgiem laikiem milzis sajuta siltumu pret kādu citu cilvēcisku būtni. Un pēkšņi viņš skaidri saprata, kas darāms tālāk.