Выбрать главу

Mans vārds, milzis pieklājīgi teica, ir Makta vaharadža… tas ir, Vakta maharadža. Šajā brīdī trīsga­dīgā Mollija sāka nevaldāmi raudāt. Aizveries! Es renšos cunāt, viņš izgrūda. Milzis nogrūda mazo meiteni blakus Mollijai gultā. Mollija atradās pašā dīvainākajā situ­ācijā savā dzīvē. Viņai nācās paņemt rokās pašai sevi.

Mollija turēja rokās pati sevi, un mazā meitenīte bei­dza raudāt. Un tā, it kā siltums nomainītu bailes, Mollija pati sevī sajuta gandrīz netveramas atmiņas par to, kā viņa ir mazs bērns un tiek apmīļota. Tas bija jauki. Klēpī paņemtais bērns lika justies nedaudz labāk viņai pašai. Meitene apkampa mazo Molliju.

-     Neuztraucies! viņa čukstēja. Vairs neuztraucies!

Rokijs izbrīnīts pat nepamanīja, kā viņam tuvojas

Vakta milzīgās rokas. Mirklī maharadža sagrāba mazo Molliju un aiznesa telpas otrā pusē.

-     Atdod! Rokijs iesaucās, metoties pie milža.

-     Es tavā vietā nemēģinātu viņu man atņemt, Vakts no mutes izspļāva vārdus kā automāta kārtu. Viņš pacēla kāju, lai neļautu Rokijam tuvoties. Ja tu tā darīsi, man nāksies iemest viņu citā laika zonā, kur jūs viņu vairs nekad neredzēsiet. Rokijs strauji apstājās skrējienā, un sešgadīgā Mollija metās pie Mollijas. Viņa nesaprata, kā šeit nonākusi, taču zināja, ka labākā vieta šajā telpā ir tālāk no milža un tuvāk pie lielās meitenes gultā. Caur vecāko Molliju plūda arvien vairāk siltuma un drošības viļņu, kad viņa turēja rokās savas mazākās būtnes.

Rokijs sāka lēni un mērķtiecīgi runāt:

-      Lūdzu, atdod viņu… vai ne tu taču viņu atdosi? Tas būs daudz labāk…

-     Ha! Vai tu, zeņķi, tiešām domā, ka varēsi mani hip­notizēt ar savu aizkustinošo balsi? Ha!

Rokijs niknumā pietvīka.

-      Kur tu taisies iet ar to bērnu? jautāja Forests, nedaudz atžirdzis un pasniegdams kucēnu desmitgadīga­jai Mollijai. Šī Mollija pētoši uzlūkoja vīrieti savā priekšā. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi nevienu hipiju.

-      Un vispār kas ir tas bērns? Forests turpināja, apaļajām brillēm noslīdot no deguna. Un, paklau, kāpēc mēs esam šeit? Vecīt, nav laba karma nolaupīt bērnus, tāpat ari aiznest tos uz citām laika zonām. Nu, es domāju, mums patīk pašiem savas laika zonas. Vai mēs varam iet mājās?

Maharadža nepievērsa uzmanību Forestam. Viņš ar kaulaino pirkstu uzsita bērnam pa galvu.

Mollija vairs nespēja to izturēt. Viena nejauša kus­tība, viens ciešāks tvēriens, un milzis varēja nogalināt bērnu, ko turēja rokās. Šis bērns bija viņa. Ja milzis noga­linātu viņu kā bērnu, tad viņa nevarētu eksistēt tagad. Un neeksistētu arī pārējās Mollijas šajā telpā. Vai viņas vienkārši izkūpētu gaisā? Kas notiktu? Mollija nevēlējās to noskaidrot. Viņai jānokļūst atpakaļ. Mollija koncentrē­jās uz caurspīdīgo kristālu sev ap kaklu un apmeta prātā kūleni, mirklī apturot pasauli.

Taču, protams, milzis nesnauda, viņš bija tik ātrs kā gaismas stars. Milža prasme pārspēja jebko citu, ar ko Mollija līdz šim bija sastapusies. Visi telpā esošie sastinga kā lāstekas, izņemot maharadžu Vāktu un dusošo bērnu viņa rokās.

-      PIEĶĒRU gan tevi, milzis dziedošā balsī noteica, pagriežot galvu tā, lai pilnībā ieskatītos Mollij ā. Viņš cau­rurba meiteni ar hipnotizējošu skatienu, bet Mollija tam pretojās. Ja enerģija starp abu acīm būtu redzama, tā izska­tītos kā divas elektrizētas zibens strēles Mollijas zaļā un maharadžas brūnā ar sarkaniem asins plankumiem.

-      Nemaz necenties mani apmuļķot, noteica Vakts. Es esmu neievainojams. Vienmēr modrs. Tev neizdosies pārsteigt mani nesagatavotu. Nekad. Es vienmēr gaidu uzbrukumu no jebkura virziena. No tagadnes, pagātnes un pat nākotnes. Tāpēc jau es nēsāju šo stroķi. Milzis papliķēja pa ādas maksti pie jostas, par kuru Mollija visu laiku bija domājusi, ka tur atrodas nazis. Kurš gan var zināt, kas no kaut kāda laika nākotnē varētu vēlēties nākt un novākt mani? Tikai padomā, kā viņš varētu pēkšņi parādīties un pārsteigt mani! Bet viņi nesaprot, ka es viņus vienmēr gaidu. Es gaidu uzbrukumu kartas dienas kārtu brīdi. Un tāpēc es vienmēr esmu gatavs, tā ka, Mollij, tev nav ne mazāko izredžu. Visi ap viņiem jo­projām bija sastinguši kā akmeņi. Tev vajadzētu atrast talantīgākus draugus. Tā puikas mēģinājums mani hipno­tizēt nekam nederēja! Viņam nepieciešamas mācibstundas hipnotizēšanā ar balsi.

Gaiss bija vēss. Mollija vienatnē ar Vāktu jutās nobi­jusies un vientuļa, taču to neizrādīja.

-    Tagad, kamēr tavi draugi ir rāmi, es tev pateikšu, ko gatavojos darīt. Milzis nolika guļošo bērnu uz spilvena zemē. Tas sastinga. Tad milzis tuvojās Mollijai. Viņš pie­stūma meiteni pie sienas, izmauca tās kreiso roku caur vienu no sudraba riņķiem un ar klikšķi aizvēra to. Tad milzis no āķīša uz sienas pie durvīm paņēma atslēdziņu roku dzelžu atslēdziņu un iebāza to kabatā. Viņš pacēla desmitgadīgo Molliju, kas turēja kucēnu, sešgadīgo un pavisam mazo Molliju, it kā viņas būtu veikala manekeni, un, neiedvešot kustību viņu sastingušajos ķermeņos, izlika viņas gaitenī ārpus istabas.

Milzis pievilka pie sienas sastingušo Rokiju. Vaktam nenācās grūti pakustināt pat Forestu, jo milzis taču bija tik liels. Drīz visi ar roku dzelžiem bija pieslēgti pie sie­nas. Mollija neizrādīja nekādas emocijas, kaut arī iekšķīgi vārījās.

-     Ko tu taisies darīt ar bērnu un pārējām Mollijām? meitene noprasīja. Vakts nepievērsa viņai uzmanību un pacēla bērnu.

-     KUR TU MANI NES?! Mollija iekliedzās.

-     Ak, tevi? Nu tu, protams, paliksi šeit. Maharadža kratījās smieklos.

-     PĀRĒJĀS MANIS! Mollija dusmās ierēcās.

-       Ak… ak jā, es saprotu. Paturēšu viņas, protams. Mazo pieņemšu kā paša meitu. Redzi, Lommij, tas tev būs kā mierinājums. Vismaz tu izdzīvosi jaunā veidolā. Protams, gadiem ejot, visas pārējās tavas būtnes zau­dēs savas pagātnes atmiņas par bāreņu namu. Trīsgadīgā Lommija Lūna būs pirmā, kurai zudīs visas atmiņas par to, ka viņa reiz bijusi bāreņu nama meitene. Un, kad šis te bērns izdzīvos tavu dzīvi šeit, viņas jaunā dzīve aizstās pirmos trīs gadus, kuri tev bija iepriekš. Un, kamēr viņa augs, tiks nomainītas visas tavas bērnības atmiņas, jo šis te bērns izdzīvos tavu pagātni šeit, kopā ar mani. Piemē­ram, tas bērns, kuru es pieņemšu, neko neatcerēsies par to resno, veco sievieti, kuru es ievēroju gludinām veļu, kad tur nonācu, ne arī par bāreņu nama saimnieci. Milzis aprāvās un savilka bēdīgu seju. Protams, man te būs piecas Lommijas Lūnas, un tas varbūt ir pārāk daudz, tā ka tad, kad būšu kaut ko uzzinājis par tavu raksturu no mazākajām Mollijām es tās varētu mazliet pārbaudīt -, un pēc tam, kad būšu izmantojis viņas kā aukles, es droši vien viņas nogalināšu. Es likšu kobrai sakost mazāko no jums, un, kad viņa nomirs, nomirs arī šī sešgadīgā, desmitgadīgā un, tici vai ne, arī tu. Jo, ja tu nomirsti, tikko iemācījusies staigāt, tu nevari būt dzīva tagad. Esmu pārliecināts, ka tu to saproti. Tagad milža balss ieguva maigus toņus, kas bija it īpaši pretīgi tāpēc, ka viņa indes pilnajā būtībā nebija ne kripatiņas laipnī­bas. Bet, Mollij, milzis murrāja, atceries, pastāv taču mierinājums! Tu zināmā mērā dzīvosi, jo es ļaušu dzīvot šim mēmam Bollijai, un tā tava dzīve tiks pār­veidota. Mans bērns, ko es nosaukšu par Vāktu, dzīvos dzielisku līvi. Dzīvi pilīs ar visu, ko vien viņa vēlēsies! Vakts aizvēra durvis un no gaiteņa noaurojās: Viņa zotaļāsies ar riloņiem!