vienpadsmitā nodaļa
Mollija atbrīvoja pasauli no sastinguma.
Kad viņa to izdarīja, Rokijs un Forests atjēdzās, satriekti par to, ka abu kreisās rokas ar roku dzelžiem ir pieslēgtas pie sienas.
- Vecīt, tas ir sū-ūdīgi, nostenējās Forests. Bērni ārpusē sāka skaļi raudāt. Tad viņi apklusa, bet Mollija nejūtīgi apzinājās, ka Mollijas ārpusē atkal ir hipnotizētas.
Rokijs paraustīja roku dzelža gredzenu ap savu plaukstas locītavu.
- Vai viņš drīz atgriezīsies? jautāja Forests. Kas viņam padomā?
- Isti nezinu, atbildēja Mollija. Viņa izstāstīja, kas tikko bija noticis.
- Es gribēju viņu hipnotizēt, taisnojās Rokijs. Bet viņš bija tik modrs. Viņš zināja, ko esmu nodomājis, tiklīdz es to sāku. Nelaime ar balss hipnotizēšanu ir tā, ka jārunā krietna minūte, līdz subjekts nonāk transā.
- Nepārdzīvo! mierināja Mollija. Arī man nekas ar viņu nesanāca. Viņš ir prasmīgs, Rokij.
- Un cik ilgi viņš taisās mūs te turēt karājamies kā vecas lelles? jautāja Forests. Tā jau es nevarēšu sveikt sauli.
- Forest, Rokijs stingri noteica, saņemies!
Mollija sāpēs saviebās. Bija pagājušas tikai dažas minūtes, bet viņas plaukstas locītava jau sāpēja, jo tajā bija iegriezusies metāla aproce. Petula apošņāja Mollijas celi un iesmilkstējās, it kā gribot sacīt, ka palīdzētu, ja vien spētu. Taču, sapratusi, ka viņa tur neko nevar darīt, Petula apgriezās un apgūlās zem iekārtās gultas, sūkājot akmeņus.
Mollija vēroja Petulu, izmisīgi vēloties, kaut būtu tikpat brīva kā suns.
- Ziniet, viņš ir tāds nelietis, ka varētu mūs te atstāt nomirt no slāpēm!
-Ja vien mums izdotos izraut šos dzelžus no sienas, ieminējās Rokijs. Mums ap roku paliktu lielas sudraba rokassprādzes, bet mēs vismaz būtu brīvi.
- "Brīvais putns" man patīk tā dziesma, vecīt! Forests pagriezās un sāka raustīt savu roku dzelzi, pūloties atbrīvot to no sienas.
- Mums vajadzīgs kaut kas ass, teica Rokijs, lūkojoties apkārt telpā uz spilveniem, lai izkašņātu stiprinājumus no mūra.
Mollija paskatījās uz Petulu.
- Petulas akmeņi! viņa iesaucās. Nāc šurp, Petula! Paskatīsimies, kas tev tur ir. Petula paklausīgi pietipināja klāt.
- Met zemē! pavēlēja Mollija. Un Petula nometa pie Mollijas kājām divus krāsaina stikla gabalus. Nokrītot tie iešķindējās.
- Vecīt, tev nevajadzētu sūkāt stiklus, tā tu sagriezīsi muti! pārmetoši teica Forests. Mollijai vajadzēja dažas sekundes, lai aptvertu, ko glabājusi Petula.
- Paklau! Petula! Kur tu tos ņēmi? Nespēju noticēt!
- Ar tiem būs ilgi jāskrāpē, novilka Rokijs. Tie nemaz nav asi.
- Mums nemaz nebūs jāskrāpē! Mollija ar sporta čību pievilka akmeņus sev tuvāk. Rokij, skaties! Šie ir laika ceļošanas kristāli. Nespēju tam noticēl! Petula tos noteikti ir paņēmusi no spilvena blakustelpa. Tas bija pilns ar šiem kristāliem. Redzi, Vakts man radīja, kā notiek ceļošana laikā, un lika kalpam ienest veselu kaudzi ar tiem!
Petula ļoti priecājās, ka tā aplaimojusi Molliju. Viņa apsēdās un luncināja asti.
Ātri, apzinoties, ka laiks ir no svara, Mollija izskaidroja Forestam un Rokijam, kā notiek hipnotiskā ceļošana laikā un kā viņa bija noķērusi pāvu.
- Tātad, ja es aiziešu atpakaļ laikā, roku dzelzis ap manu plaukstu vienkārši izzudis.
- Bet mēs ar Forestu joprojām paliksim pieslēgti.
- Tikai ne tad, ja es dabūšu atslēgu un aiznesīšu to uz priekšu laikā, lai jūs atbrīvotu.
- Ā, tāpat kā pāvu…
- Jā, tikai atšķirībā no pāva man atkal nāksies aiznest atslēgu atpakaļ laikā un pakārt to tās vietā uz āķa. Citādi atslēgas tur nebūs, kad tas vecais tiranozaurs nāks to meklēt, lai mūs pieslēgtu. Tā jānoliek atpakaļ, citādi viņam radīsies aizdomas.
- Vai tu domā, ka esi tam gatava, Mollij?
- Man jābūt. Mollija nomauca sporta kurpes un izdabūja pēdas no zeķēm. Tad viņa ar katras pēdas pirkstiem satvēra pa kristālam. Viņa dziļi ieelpoja un koncentrējās.
- Tiksimies vēlāk, viņa teica. Pēc brīža atskanēja kluss BLĪKŠĶIS un Mollija izzuda.
Mollija traucās atpakaļ caur vēso laika vēju, koncentrējoties uz zaļo kristālu zem labās pēdas. Tā kā viņa atradās tajā pašā telpā un virs galvas nemainījās debesis, gandrīz nemainījās arī krāsas ap viņu. Mollija centās atcerēties izjūtu, kāda viņai bija, saķerot pāvu. Tagad Mollijai bija vajadzīgs tas pats laika instinkts, kas bija darbojies viņas labā tobrīd. Mollija juta, ka iziet cauri iepriekšējam mirklim, kad maharadža bija viņu izsmējis. Meitene nodrebēja bailēs, iedomājoties par milža šaujamo. Taču viņa saprata, ka nedrīkst par to domāt, jo citādi instinkts nepateiks viņai priekšā, kad jāapstājas. Telpā mainījās krāsa. Mollija apstājās. Pirmais, ko viņa pamanīja, bija tas, ka viņas rokas ir brīvas. Telpā oda pēc pelējuma. Sienas bija terakotas krāsā, un uz tām nebija nekādu rotājumu. Mollija ātri pieliecās un pacēla kristālus sev zem kājām. Viņa piegāja pie durvīm, kur vajadzēja atrasties āķītim ar atslēgu. Tad viņa devās laikā uz priekšu. Meitene atcerējās, kā bija pietvīcis Zakija, cenšoties nokļūt īstajā laika zonā, un tagad saprata, kā viņš tad jutās. Mollija nolēma atpūsties. Varbūt pēc atpūtas viņai radīsies īstais instinkts. Mollija satvēra sarkano akmeni.
Krāsu virpulis aiznesa meiteni uz priekšu laikā. Viņa atkal apstājās. Telpā bija maharadža! Viņš bija pagriezis muguru, un viņam blakus stāvēja visas mazākās Mollijas, pievērsušas skatienu gultai sev priekšā. Telpā atradās arī Rokijs un Forests. Viņi visi bija hipnotizēti. Neviens no viņiem Molliju neredzēja. Turpat gultā gulēja vienpadsmit gadus vecā viņa pati, ar rokām aizsegusi galvu un seju. Maharadža sāka ļauni un dārdoši irgoties.
Ak, jūs vēl esat šeit! viņš teica gultā guļošajai Mollijai, nepamanot to, kas stāvēja viņam aiz muguras. Mollija tik tikko spēja tam noticēt. Viņa bija ieradusies brīdī, kuru tikko pati bija izdzīvojusi! Mollija, sirdij strauji sitoties, izlavījās no telpas. Pakāpusies lejup kāpņu telpā, viņa koncentrējas uz zaļo akmeni un mirkli izzuda ar klusu BLĪKŠĶI.
Mollija izbīdīja savas neredzamās laika ceļošanas antenas un centās uztaustīt ceļu. Viņa vēlējās veikt ļoti īsu ceļojumu atpakaļ laikā. Meitene apstājās un skrēja augšup pa kāpnēm uz istabu. Šoreiz telpa bija pilnīgi tukša, un pie sienas karājās atslēga. Mollija metās uz priekšu un noāķēja to.
Koncentrējoties uz sarkano akmeni, Mollija drīz atkal lidoja uz priekšu. Viņa centās sajust ceļu atpakaļ uz laiku, no kura bija atnākusi. Tam vajadzēja notikt precīzi. Viņa nevēlējās nokļūt telpā tad, kad tajā vēl atradās maharadža. Mollija domāja nepiespiesti, ieklausījās savās izjūtās, meklēja līdzsvaru starp pagātni un nākotni, cenšoties nokļūt tieši tajā pašā brīdī, kad atstāja draugus.
Tad Mollija apstājās. Un viņas priekšā stāvēja dzelžos saslēgtie Rokijs un Forests. Mollija metās uz priekšu. Petula lēca viņai pretī.
- Cik ilgi es biju prom? Mollija jautāja.
- Kādas trīs minūtes! atbildēja Rokijs. Taču tu izskaties citādi. Tava āda ir…
Mollija atslēdza viņu roku dzelžus. Trīs minūtes? Tātad viņa bija atgriezusies trīs minūtes pēc tam, kad bija atstājusi draugus. Taču trīs minūtes bija ļoti labi. Labāk nekā labi.