- Ko tu gribi teikt ar to, ka es izskatos citādi? Lai gan pagaidi, vēlāk! Kamēr Mollijai nebija zudusi antenu izjūta, viņa satvēra zaļo akmeni, un pasaule atkal virpuļoja atpakaļ.
Mollija caur minūtēm un stundām lidoja uz to laiku, ko bija izjutusi pirms tam. Viņa atvēra acis. Pie sienas bija tukšais āķis. Mollija nolika atslēgu savā vietā un aizvēra acis. Vai viņa spēs ierasties īstajā brīdī blakus Rokijam un Forestam?
Krāsu jūklī meitene atkal kustējās uz priekšu. Viņu vadīja sajūta neredzamajās antenās. Taču šoreiz tur bija kas vairāk. Jo vairāk Mollija tuvojās tam laikam, kurā atradās maharadža un viņas jaunākās būtnes, jo vairāk viņa tās izjuta. Kad šī izjūta sasniedza kulmināciju, Mollija zināja, ka viņa, tāpat kā iepriekš, atrodas vienā laikā ar sešgadīgo, desmitgadīgo, tikko staigāt sākušo un zīdaini Molliju. Gluži kā dažādas notis, kas nospēlētas uz viena un tā paša sajūtu instrumenta, četras mazākās Mollijas veidoja spēcīgu harmoniju, kas atbalsojās viņā. Mollijai arī likās, ka viņa spēj precīzi noteikt, no kurienes atnākusi. Šī kombinācija palīdzēja viņai zināt, kad apstāties.
Rokijs un Forests izskatījās pārsteigti, viņu ieraugot. Abiem nebija roku dzelžu.
- Vecīt, tas gan ir forši, kā tu to dari! Tu it kā vienkārši parādies!
- Cik ilgs laiks pagājis, kopš es atbrīvoju jūs no roku dzelžiem? Mollija jautāja, aši uzvelkot atpakaļ zeķes un sporta kurpes.
- Apmēram stunda, atbildēja Rokijs. Viņš izskatījās nomākts un uztraukts, bet arī ļoti atvieglots par to, ka Mollija atgriezusies.
- Mēs jau domājām, ka tu esi apmaldījusies. Bet, Mollij, ir vēl kas, sacīja Rokijs. Tava āda. Tava seja sākusi čokuroties vai tamlīdzīgi. Vietām tā ir tik sausa, ka ir gandrīz zvīņaina. Skaties! Rokijs pieveda Molliju pie sienas, kas bija izrotāta ar sīkām spoguļu lauskām. Ieraudzījusi savu atspulgu, Mollija šausmās atsprāga atpakaļ.
- Tev varbūt vienkārši jāiedzer ūdens. Forests aplūkoja Mollijas vaigu un pabakstīja to ar pirkstu. Vai varbūt tas ir kaut kāds zvīņains ādas stāvoklis, ko izraisījis uztraukums.
- Vai varbūt tas ir no ceļošanas laikā, minēja Mollija, pieskaroties sausajai, kreveļainajai ādai pie auss. Tad viņu sarunu pārtrauca kāds troksnis ārā, pagalmā.
- Beigsim pārspriest medicīniskas tēmas un mēģināsim tikt laukā no šejienes, mudināja Rokijs.
divpadsmitā nodaļa
dārgakmeņiem rotātais gaitenis ārpus istabas bija tumšs un kluss; laiku pa laikam bija sadzirdams tikai kāds pāva kliedziens no pils dārziem. Draugi izlavījās no istabas un devās lejup pa kāpnēm, ik pa brīdim apstājoties, lai paskatītos pa labi un kreisi, nezinot, uz kuru pusi jāiet. Rokijs aizgāja līdz otram gaiteņa galam un drudžaini paraustīja rokturi. Tas padevās, un Petula izšmauca pa durvīm.
Viņi atradās pēc pelējuma smakojošā telpā, pie kuras griestiem karājās vaska klātas sveču lustras. Labajā pusē atradās divi koka režģi, caur kuriem spīdēja tūkstošiem gaismas plankumiņu. Pa kreisi bija durvis, ko daļēji nosedza aizkars. Visi aši uz pirkstgaliem šķērsoja telpu un devās pie tām. Kad Mollijas acis pierada pie gaismas, viņa redzēja, ka pie sienas, ko klāja tapetes ar lotosa rakstu, no vienas vietas karājas mirušu dzīvnieku galvas. Brieži ar vareniem ragiem, mežacūkas ar draudīgiem ilkņiem, leopardi ar stīvi atņirgtiem zobiem rindā gulēja uz grīdas blakus sienai, pie kuras bija piestiprinātas tīģeru ādas ar visām galvām. Saules gaismas strēle krita uz Viktorijas laika dagerotipijas fotogrāfiju, kurā bija attēlotas medību dzīres. Attēlā milzīgais Vakts ar šauteni pār plecu bija lepni atslējies pret beigtu ziloni.
Nāciet, ejam ārā no šejienes! Mollija mudināja.
Kā atbildot no telpas stūra atskanēja rūciens, kas lika visiem salēkties. Viņi pagriezās, lai redzētu, kāds briesmīgs dzīvnieks tur varētu slēpties.
Taču tas nebija dzīvnieks. Stūrī sakrustotām kājām uz grīdas sēdēja izkāmējis vīrietis, apģērbies līdz ceļiem krēmkrāsas kreklā ar ielocēm ap vidukli un oranžos kājsegos. Viņam bija kašmira šalle un izbalējis turbāns ar zaļām un zelta svītrām. Zīdā skumji karājās nogurusi melna spalva.
Pats dīvainākais bija tas, ka tieši virs vīrieša galvas bija liels portrets, kurā bija attēlots indiešu princis tieši tādā pašā apģērbā. Abu turbāniem bija zaļa ar dārgakmeņiem izgreznota piespraude. Abus rotāja dārgi juvelieru izstrādājumi. Atšķirība bija tā, ka dzīvais, elpojošais vīrietis bija netīrs un izspūris. Viņa nekoptā melnā bārda pinkās krita uz krūtīm un ūsas nokarājās pār žokļiem kā spalvainas, melnas jūraszāles. No stiklainā skatiena vīrieša acīs Mollija saprata, ka viņš ir hipnotizēts, un, kad meitenes skatiens ātri pārslīdēja pār plāksnīti zem portreta, uz kuras bija rakstīts
viņa zināja, ka šis ir tās pils, kurā viņi atradās, īstais saimnieks.
Neapstājies! skubināja Rokijs, gaidot pie aizkara klātajām durvīm. Mums jātiek no šejienes laukā, Mollij-
- Bet šis vīrs ir īstais maharadža! Mollija noliecās pie zombijam līdzīgā vīrieša. Vai jūs mani dzirdat? Petula apošņāja vīrieša zīda kurpēs tērptās kājas. Tas ir briesmīgi. Izskatās, it kā viņš būtu aplējis kreklu ar simt porcijām karija.
- Pasteidzies, Mollij, kāds nāk!
Maharadža uz grīdas ieņurdējās.
- Ak, es vēlētos, kaut varētu noņemt jūsu hipnozi, Mollija kā atvainodamās teica, taču tā noteikti ir bloķēta ar kādu laika apturēšanas atslēgu vai laika ceļošanas atslēgu ar paroli. Un baidos, ka es to vienkārši nezinu.
- Mollij, vecīt, labāk kusties! steidzināja Forests, dīdīdamies tā, it kā zem viņa krekla būtu čūska. Man ir jušana, ka te tūlīt kāds ieradīsies.
Skaņas gaitenī apstiprināja viņa brīdinājumu. Rupji vaļā atrautās vara durvis sitās pret sienām. Pēc mirkļa jau kļūs zināms par viņu izbēgšanu. Neatlika nekas cits kā atstāt hipnotizēto maharadžu. Mollija pielēca stāvus un sekoja draugiem pa durvīm aiz priekškara.
Tagad viņi atradās zili baltā gaitenī. Tā malās bija sešas durvis.
- Pa kurām jāiet? Mollija drudžaini jautāja. Te ir tik daudz to draņķa durvju!
- Galvenajai ieejai jābūt no mums pa kreisi, apgalvoja Rokijs, atverot vienas durvis.
Viņiem priekšā pavērās liels dārzs ar zaļu mauriņu un puķu pilnām dobēm. Ēkas iekšpusē viņi izdzirdēja kliedzienu. Tā bija Zakijas čērkstošā balss. Sitiet trauksmi! Gūstekņi ir izbēguši!
Mollija, Rokijs un Forests ar Petulu aiz viņiem metās uz priekšu pa zālienu. Caur kolonādi dārza galā viņi saskatīja ieeju cietoksnī. Dunēja bungas, un sāka kliegt kokos tupošie pāvi.
Četri sargi ar turbāniem galvā iznira no kolonnām viņu priekšā un izvilka no makstlm zobenus.
Mollija izrāva no kabatas sarkano kristālu.
- Labi, ātri! Forest, turies man pie pleca, Rokij, turi Petulu un ari uzliec roku man uz pleca! Lai kas ari notiktu, nelaidiet mani vajā!
- Pasteidzies, vecīt! mudināja Forests, lēkādams no vienas kājas uz otru un sākdams histēriski ķiķināt. Tie puiši nāk šurp, un nepavisam neizskatās, ka viņi gribētu lūgt mūs uz deju.
- Forest, tikai aizveries, labi? Mollija lūdzās. Centies saņemties. Es iepriekš nekad neesmu ceļojusi laikā kopā ar citiem, tāpēc, ja gribi izkulties no šejienes dzīvs, vienkārši paklusē kādu bridi.