Tieši tad atsprāga durvis no zili baltā gaiteņa un parādījās Zakija.
Pēkšņi apcirtusies apkārt, Mollija satvēra caurspīdīgo kristālu, kas karājās ap viņas kaklu, un ar pieredzējušu manevru apturēja pasauli.
Zakija sajuta šo mirkli un pretojās. Kādu bridi abi stāvēja stingajā ainavā. Kareivji izskatījās pēc nekustīgām milzu rotaļlietām. Foresta un Rokija stīvajās sejās atspoguļojās izbīlis. Pāvu kliedzieni mitējās, un iestājās klusums.
Zakija vairījās no Mollijas skatiena. Mollija noslēpa no viņa sarkano kristālu. Viņa saprata: Zakijam nav ne jausmas, ka viņai ir laika ceļošanas kristāli. lāpāt meitene redzēja, ka vīrieti dara nervozu viņas hipnotizētājas spējas.
- Tu nevari no manis aizbēgt, Zakija teica.
- Bet es varu tevi uz laiku aizturēt, Zakija.
- Ak tā? Un cik ilgi? Laika apturēšana ir nogurdinoša pat tādam pieredzējušam hipnotizētājam kā es. Tāpēc nepaies necik ilgs laiks un tu sabruksi no aukstuma. Zakija paspēra akmentiņu, un tas palēkdamies ripoja Mollijas virzienā. Viņa paraustīja plecus. Tam nevarēja nepiekrist, kaut arī Zakija nebūt nenovērtēja viņas spējas. Tāpēc Mollija meloja.
- Jā, es jūtos nogurusi un nosalusi. Taču es labāk paģībšu nekā padošos tev.
Zakija iesmējās un paspēra vēl vienu akmeni. Tomēr iekšķīgi viņš nejutās par sevi pārliecināts. Viņš negribēja sacensties, lai noskaidrotu, kurš ilgāk spēj izturēt auksto, stingo pasauli, viņš jau tagad juta, kā sāp viņa reimatisma pārņemtais celis. Tāpat viņš negribēja mēģināt hipnotizēt Molliju.
- Kāda ir parole, lai atbrīvotu hipnotizēto maharadžu? Mollija noprasīja.
Zakija pašūpoja galvu. Viņam tas nepavisam nepatika. Viņš pie sevis prātoja, kas varētu likt Mollijai padoties un pārtraukt sastingumu. Tad viņam prātā ienāca kāda doma.
- Es nezinu paroli, taču noslēgšu ar tevi darījumu, viņš teica. Ja tu atbrīvosi pasauli, es tev kaut ko pastāstīšu par hipnotizēto maharadžu.
Mollija izlikās nepārliecināta. Kāpēc gan lai es tam piekristu?
- Tāpēc, Mūnas jaunkundz, ka tev tāpat beigās būs jāpadodas. Vismaz tagad, kad tu atkal tiksi noķerta un ieslodzīta, tev būs kaut kas jauns, par ko padomāt.
Mollija savieba seju un pamāja.
Un tā nu Zakija, ārkārtīgi nopriecājies par to, ka notvēris Molliju, un ļoti atvieglots, ka viņam nebūs jāsaka Vaktam, ka ir to pazaudējis, sāka klāstīt par vientuļo vīrieti iekšā. Tomēr viņa pirmais impulss bija izstāstīt visu par sevi.
- Pirms sākšu, es gribu izskaidrot savas attiecības ar Vāktu, viņš iesāka. Tev varētu likties, ka Vakts mani ienīst. Viņš var saukt mani par suni un spļaut man virsū, taču tev jāsaprot, ka es esmu pats tuvākais tam, ko jebkad varētu saukt par viņa draugu. Un, kaut gan es reiz biju neaizskaramais un piederēju pašai zemākajai kastai, es vismaz neesmu bijis tāds izstumtais kā viņš. Valcta karaliskie vecāki izstūma viņu no sabiedrības un turēja ieslodzījumā kā vājprātīgo. Zakija norādīja uz ēku sev aiz muguras. Tas vīrs tur iekšā ir Vakta jaunākais brālis. Būdams zēns, viņš dzīvoja kā princis, kamēr viņa vecākais brālis, milzis, bija lemts sapūšanai. Zakijas sejā iezagās savāds maigums, bet tad viņa lūpas savilkās, it kā viņš būtu ieēdis ko rūgtu. Vakta tēvs un māte uzskatīja, ka tad, ja viņi turēs savu briesmīgo dēlu ieslodzījumā, viņi varēs izlikties, ka viņš pats un viņa dusmu lēkmes nepastāv. Visus tos bērnības gadus, ko pavadīju kopā ar Vāktu, es redzēju viņu atraidītu un vēroju, kā aug viņa naids. Viņam bija piecdesmit septiņas aukles un vēl vairāk skolotāju. Viņš bija neiedomājams. Viņam nelīdzinājās neviens pieaugušais.
- No kurienes Vakts uzzināja par hipnozi? Mollija apvaicājās. Zakija atbildēja tā, it kā domās atrastos kaut kur tālu prom.
- Viņš atrada kādu grāmatu. Viņš vienmēr lasīja. Tad mēs aizbēgām. Mēs devāmies uz Ķīnu, kur no kāda veca karotāja uzzinājām par ceļošanu laikā. Zakija aprāvās. Mēdz teikt, ka atriebība esot ēdiens, kas vislabāk garšojot atdzesēts. Kad mēs atgriezāmies, pagātne jau bija pabalējusi, taču Vakts nekad neaizmirsa, kā pret viņu bija izturējušies vecāki. Naids joprojām kvēloja viņā kā ogles pavardā. Tāpēc ari viņš hipnotizēja savu brāli un sagrāba visu viņa varu.
- Un kā ar tevi? Vai tu ienīsti Vakta brāli un viņa vecākus?
Zakija piemiedza acis. Tagad aukstā, sastingusi pasaule viņam jau sāka likties neciešama. Deguna galiņš bija kļuvis nejūtīgs. Tu saņem nedaudz vairāk paskaidrojumu, nekā esi pelnījusi, Mollij Mūna. Domāju, ka tev ir pienācis laiks pildīt savu darījuma pusi un atbrīvot pasauli no sastinguma.
- Nē, pasaki man vēl kaut ko. Vai tu ienīsti viņa brāli un vecākus?
Zakija noņurdējās. Nu labi. Dabūsi vēl vienu šķēlīti, Mūnas jaunkundz. Viņa vecāki ir miruši, bet es viņus vēl joprojām ienīstu. Viņu radītā briesmoņa dēļ es katru savas dzīves dienu pavadu bailēs, ka Vakts varētu mani nohipnotizēt. Un es esmu spiests palīdzēt viņam meklēt viņa dārgos kristālus, jo, kā tu redzi, ja mēs nenokļūsim "Burbulī" laika sākumā, mums nokritīs āda. Ceļošana laikā padara ādu zvīņainu. Protams, kādu dienu Vakts atalgos mani ar brīvību. Tad es jau būšu aizceļojis uz gaismas "Burbuli". Mana āda būs mirdzoša un jauneklīga. Un tajā laikā Vaktam jau piederēs katrs cietoksnis un katra pils Indijā. Dažas no tām viņš atdos man. Tātad es būšu jauns un varens. Lūk, to es gaidu. Zakija nospļāvās zemē. Un nu, Mūna, tev jāļauj pasaulei kustēties.
Mollija juta Rokija un Foresta sastingušās rokas uz saviem pleciem. Viņa pārliecinājās, ka Petula ir Rokijam padusē.
- Man nepatīk lauzt solījumus, Mollija bilda Zakijam, taču man patīk brīvība. Ar šiem vārdiem Mollija koncentrējās uz sarkano kristālu un atbrīvoja pasauli no sastinguma.
Kad apkārtne atkal sāka kustēties, Mollija iedziļinājās sarkanajā kristālā.
Jā, labi, es klusēju, teica Forests.
Mollija lika viņus apskaut siltajiem laika vējiem. Pēc mirkļa atskanēja BLĪKŠĶIS un viņi kustējās.
Zakija palika pavērtu muti. Viņš metās uz tukšo vietu, kur bija stāvējusi Mollija kopā ar citiem gūstekņiem, nometās ceļos un pieskārās zālei. Viņš jau pasniedzās pēc savas sudrabotās laika ierīces un kristāliem, taču, kad viņš palūkojās atpakaļ uz Sarkano Cietoksni, viņa roka apstājās pusceļā. Maharadža bija viņam pavēlējis nekavējoties ierasties savās privātajās telpās. Vakts gribēja veikt dažas pārbaudes ar jaunākajām Mollijām Mūnām. Šis bija pats steidzamākais uzdevums.
Zakija izlēma, ka dosies pie maharadžas, paturot noslēpumā Mollijas Mūnas izbēgšanu. Izpildījis tur savus pienākumus, viņš varēs bēgļus izsekot, izmantojot savu ierīci. Viņš tos ieslēgs, pirms vēl kāds uzzinās, ka viņi vispār ir izbēguši.
trispadsmita nodaļa
un tā, Vakts paziņoja, es atbrīvošu jūs no transa aptuveni uz kādu stundu. Ceru, ka jūs priecājaties.
Desmitgadīgā Mollija palūkojās augšup uz milzīgo, zviņaino vīru savā priekšā un pārlaida skatienu viņa ķirzakai līdzīgajam palīgam, kurš tikko bija ieradies ar piezīmju bloku un rakstāmspalvu.
- Tu kavējies, Jakiza, milzis izmeta.
Mollija centās noskaidrot, vai viņa nesapņo. Vai tiešām viņa tikko bija satikusi pati savu vienpadsmit gadus veco būtni? Un vecāku Rokiju? Mazākās meitenes piespiedās viņai klāt, paslēpjot acis savādajā jaunajā zīda ldeitā, kas viņai tagad bija mugurā. Vai tās bija viņas pašas jaunākās versijas? Tas viss nebija iespējams. Mollija secināja, ka sapņo. Un tomēr viņa jutās pilnīgi nomodā. It kā šis brīdis būtu īsts. Mollija palūkojās apkārt telpā. Tā bija skaista istaba ar sienās iestrādātu krāsainu marmoru un zelta krēsliem.