- Kas tu esi? Mollija jautāja. Un kāpēc mēs esam šeit?
-Vienīgais iemesls, kāpēc jūs šeit esat, ir rapādīt man kaut ko no tā, kāds būs šī mazā bērna raksturs tad, kad tas pieaugs.
Desmitgadīgā Mollija nolēma ar milzi nestrīdēties.
- Kāpēc esam ieģērbtas šajās indiešu drēbēs?
Milzis ignorēja Mollijas jautājumu.
Mollija pašūpoja galvu. Viņa jutās pilnīgi izsista no līdzsvara un apjukusi. Vai viņa ir traka? Varbūt viņa patiesībā sēž Hārdvikas namā un iztēlojas visu šo te. Varbūt šis milzis viņas priekšā ir izkropļota bāreņu nama vadītāja Aderstone.
- Vai šis ir kārtējais jūsu uzliktais sods, Aderstones jaunkundz?
To padzirdot, milzīgais vīrs Mollijas priekšā iesmējās kā ārprātīgs. Aaaak, cik iiiinteresssanti! viņš rēca.
- Tu tiešām esi izklaides vērta, Mūnas jaunkundz!
Mollija pakratīja galvu. Tā nebiju es, kas pārplūdināja vannu, Aderstones jaunkundz. Tas nav godīgi. Lai ko jūs ari darītu, lūdzu, izbeidziet!
- Pārplūdināja vannu! Pārplūdināja vannu! HA! Ha, ha, ha! Vakts smieklos kauca.
- Ļauj man izvest tevi no taviem maldiem. Es neesmu Aderstones jaunkundze. Ha! Es esmu maharadža Vakts. Dzimis 1835. gadā. Ar noslieci uz dusmu lēkmēm. Slaids, pumsnējs un tatikams vai jums tā nešķiet? Paša vecāku turēts ieslodzījumā piecpadsmit gadus. Iedomājieties tikai! Daudz ceļojis, maigi izsakoties. Eiropa, Āfrika, Ķīna, nākotne, pagātne! Bet pietiks par mani. Šodien mēs esam šeit, lai analizētu jūs. Tagad jūs man parādīsiet kaut ko no sevis. Mēs gribam redzēt, kādi latanti miepīt mazajai Mollijai. Milzis uzlika rokas uz gurniem un pamāja kalpam pie durvīm.
Ienāca seši vīri ar dažādiem piederumiem. Viens nolika istabas malā ķīniešu skaitāmos kauliņus, citi uzstādīja zemu galdiņu un novietoja uz tā milzīgu bieza papīra bloku, kā arī iegarenu melnu kasti un dažas lielas otas.
Maharadža sakrustotām kājām apsēdās pie galda un lika apsēsties arī Mollijai. Viņa nervozi paklausīja, nolēmusi: ja jau šis ir sapnis, tad viņa tikpat labi var tam arī ļauties.
Vakts paņēma otu un atvēra kasti. Tajā bija trauks ar ūdeni un sausas melnas tušas kārbiņa.
- Ķīniešu glezniecības māksla, maharadža skaidroja, samitrinājis otu un iebāzis to mitrumu uzsūcošajā tušas pulverī, ir kaut kas tāds, kas cilvēkiem ar mākslinieka talantu padodas dabiski. Ar plašiem vēzieniem, vicinot otu pa labi un pa kreisi, viņš uzgleznoja ainavas kontūras robainus kalnus un vētrainas debesis ar spurainu priedi un vilku priekšplānā. Man vienmēr piemitis dabisks talants. Es to gadu gaitā izkopu, praktizējoties Ķīnā. Tagad tava kārta parādīt man savu talantu.
Desmitgadīgā Mollija sajuta kamolu vēderā. Viņai nepatika, ka viņu pārbauda. Mollija zināja, ka viņai nav nekādu talantu.
- Man īpaši nepadodas māksla.
- Ak, paņem taču to draņķa otu! uzstāja Vakts.
Mollija paliecās uz priekšu un trīcošām rokām sāka
veidot gleznu. Viņa centās uzgleznot kalnu, taču tas izskatījās pēc kunkuļa. Mollijas saule izskatījās pēc tenisa bumbiņas, bet priede atgādināja maza bērna zīmētu Ziemsvētku eglīti. Vilka vietā viņa uzgleznoja kaut kādu kokainu radību.
- Ak! Vakts ar nepatiku nopūtās. Skatos, ka bērnam nebūs māksliniecisku spēju. Tad viņš noaurojās: PIERAKSTI TO, JAKIZA!
Pēc tam viņi devās pie skaitāmajiem kauliņiem. Šeit Vakts pārbaudīja desmitgadīgās Mollijas spējas matemātikā. Mollijai neko labi nepadevās rēķināšana, un, tā kā viņai nekad iepriekš nebija iznākusi darīšana ar skaitāmajiem kauliņiem, viss bija vēl ļaunāk. Viņa bīdīja kauliņus šurpu turpu.
- NEKUR NEDERĪGA MATEMĀTIKĀ! dārdināja Vakts.
- Pieraksti to, Jakiza!
Un tā pārbaude turpinājās. Tika iesaukts cītaras spēlētājs, lai censtos iemācīt Molliju spēlēt uz stigu instrumenta, taču viņa nespēja pareizi nospēlēt gandrīz nevienu noti. Tika pieaicināta indiešu dejotāja, lai pasniegtu meitenei mācībstundu. Mollijas centieni būt graciozai piedzīvoja izgāšanos, un Vakts tos pārtrauca.
- NEKUR NEDER! viņš izsaucās.
Beidzot Vakts sasita plaukstas, un divi vīri nolika Mollijas priekšā lielu, izšuvumiem rotātu maisu ar krāsainiem kristāliem.
- Vai tu kaut ko jūti no šiem stikrāliem? milzis jautāja. Vari tiem pieskarties, ja vēlies.
Nespējot paelpot, Mollija paņēma robainu, sarkanu kristālu. Ļoti jauks, viņa teica, nervozi noliekot to atpakaļ.
- Un tas ir viss, ko tu jūti? Mollija it kā piekrītot paraustīja plecus. Pieraksti to, Jakiza! Kamēr viņa nav iemācījusies hipnotizēt, stikrāli viņai neko nenozīmē. Tad milzenis jautāja: Vai tu jebkad esi domājusi par ceļošanu laikā?
Mollija sarauca pieri, uzlūkojot vīru sev priekšā, un pēkšņi izjuta pret viņu ļoti lielu nepatiku. Kas gan viņš bija, lai šādi pratinātu Molliju? Meitene dusmīgi atcirta:
- Kāpēc lai es tev stāstītu, par ko esmu un par ko neesmu domājusi? Es tevi nemaz nepazīstu.
- Hmm. Enerģiska un piesardzīga. Pierakstīji, Jakiza? Tad viņš pievērsās Mollijai. Milzis pieliecās meitenei tuvāk, nepacietībā gaidot viņas atbildi. Var jau būt, ka tu esi ātras dabas, taču es tomēr gribu zināt vai tu jebkad esi domājusi par ceļošanu laikā? Vira galva bija tik tuvu, ka Mollija varēja saskatīt kosmētikas atliekas, ko viņš lietoja, lai apslēptu savu bruņurupuča ādu.
Man šķiet… Mollija pārmeklēja savas smadzenes, lai atrastu, ko teikt. Viņa negribēja skaļi teikt, ka šis vīrs ir vājprātīgs, viņa negribēja teikt, cik pārbijusies ir pati. Meitene aptvēra, ka domā par savu draugu Rokiju un vēlas, kaut viņš būtu blakus. Viņa gribēja teikt, ka tad, ja Rokijs būtu šeit, viņš zinātu, kas sakāms. Un tad pēkšņi Mollijas galvā ieskanējās kādas Rokija reiz sacerētas dziesmas vārdi, un, tos atkārtojot, desmitgadīgā Mollija teica: Es domāju… Nav cita laika kā tagad.
Milzis piemiegtām acīm uzlūkoja meiteni un pavīpsnāja. HA! Dzejiski. Vismaz kāds talants. Pieraksti to, Jakiza! Tad viņš noklikšķināja pirkstus, un Mollija bija hipnotizēta. Viņas galvā maigi skanēja atmiņas par Rokija balsi.
Nav cita laika kā tagad,
Nav cita tagad kā laiks.
Un dzīve var beigties, kamēr pantiņš skan maigs.
Nav citas veltes kā draudzība
Un mīlas kā mana.
Dod savu mīlu man kā dārgumu laikā.
Vienpadsmit gadus vecā Mollija atvēra acis, lai pārbaudītu, vai pārējie ir kopā ar viņu. Viņi ceļoja uz priekšu laikā. Rokijs aizvērtām acīm turējās Mollijai labajā pusē, bet Forests labpatikā bija izvalbījis acis, un viņa mute bija atvērta kā pārsteigtai zelta zivtiņai, vērojot virpuļojošās krāsas sev apkārt. Nelikās, ka viņus vajātu Zakijas sargi. Mollija nomierinājās un prātoja, kas būtu darāms tālāk. Viņa nolēma, ka nebūtu slikti uz mirkli piestāt kādā brīdī nākotnē, jo tādējādi varētu iegūt laiku, lai izstrādātu plānu.
Mollija ļāva sevi vadīt neredzamajām antenām un uztaustīja laiku, kas, pēc viņas domām, varētu būt simt gadu tāla nākotne. Tad viņa apstājās.
Saule jau spīdēja augstu debesīs. Bija karsts rīts. Sarkanā Cietokšņa sienas meta īsas ēnas. Dārzs ap viņiem vairs nebija kopts, un tajā nedzīvoja pāvi. Tas bija izkaltis, un gar tā mūriem bija izvietoti brūni, pilsētas valdes uzstādīti soliņi. Mazs indiešu bērns sarkanā kombinezonā stāvēja netālu kopā ar vecākiem un norādīja uz Molliju un viņas draugiem, un sāka kliegt.