- Mammu! Šie cilvēki un tas suns parādījās ne no kurienes! Maaaammmmmuuuuu!
- Jā, jā, apgriezies noteica tēvs. Viņš maigi papliķēja zēnam pa galvu un iesmējās, it kā priecājoties par dēla iztēli.
- Un paskaties uz viņas lielo dimantu, tēt!
- Tas nu gan ir forši! jūsmoja Forests. Nākamreiz mums vajadzētu doties atpakaļ un tikties ar senās Indijas jogiem!
- Mēs vēl neesam drošībā, sacīja Mollija, noņemot kristālu no kakla un iebāžot to kabatā. Rokijs atdeva viņai Petulu. Atcerieties, ka ari Zaldja ir ceļotājs laikā. Un ir kas tāds, ko neesmu jums izstāstījusi. Kad es biju hipnotizēta, viņš lika man norīt to violeto metāla kapsulu. Tā joprojām ir manā vēderā. Zakijam ir īpaša mašīna, ar kuru var atrast šīs violetās kapsulas izsekošanas ierīce. Viņš ar to nemāk īsti labi apieties, taču nav arī galīgs nejēga. Es nemaz nebrīnītos, ja viņš mums tagad sekotu. Ierīce var viņam pateikt, kurā laikā mēs atrodamies.
- Vai tā ari precīzi parāda, kurā ielā tu atrodies? Rokijs apjautājās. Mollija paraustīja plecus un notrausa matus no acīm. Bija nežēlīga svelme.
- Iepriekš es padarīju milzum daudz darba, Mollija steigšus sacīja. Es apturēju pasauli. Zakija man izstāstīja par Vāktu un to hipnotizēto viru. Viņš ir Vakta brālis, un, ak jā, ir vēl kaut kas. Ceļošana laikā padara vecu!
- Ā, tad tu paliec krunkaina no ceļošanas laikā.
- Nesaki to tā, it kā es būtu laimējusi loterijā, Forest! iesaucās Mollija. Es negribu sākt izskatīties pēc vecenes!
- Kuš! Rokijs nopētīja Mollijas vaigus. Esmu pārliecināts, ka tas nenotiek tik ātri. Domāju, ka Zakija un Vakts ir ceļojuši laikā jau gadiem.
- Pa Ķīnu, Mollija apstiprināja.
- Tev tikai nedaudz jāpalēkā pa laiku, Rokijs optimistiski mierināja, tā ka necik ļaunāk nevarētu kļūt. Pašlaik krunciņas ir tikai pie tavas auss un nav pat īsti redzamas.
Mollija uzlūkoja Sarkano Cietoksni. Tagad tas pilnībā bija tūrisma objekts, pie kura vārtiem būdiņās pārdeva balonus, pastkartes, suvenīrus, dzērienus, batašu cukurvati, riekstus un saldumus. Mollijai nebija īstas skaidrības, ko vajadzētu pasākt tālāk. Taču viņa vismaz noteikti zināja, ka jātiek prom no cietokšņa.
- Pēc neilga laika pastāstīšu jums vairāk no tā, ko man atklāja Zakija. Sākumā iesim prom.
Tā viņi sāka iet. Ceļa malā savā nodabā stāvēja divas govis.
- Govīm te ir ļauts brīvi staigāt it visur, norādīja Forests, kamēr Mollija un Rokijs viņu ātri veda projām no vārtiem garām cēli baltajiem Ambassador viesnīcas taksometriem, kas gaidīja klientus. Hinduisti uzskata govis par svētām. Viņu īpašnieki ļauj tām klaiņot apkārt un pienes klāt barību. Visi mīl govis. Un tās šeit neviens neēd.
- Vislabākais mums būtu iejukt pūlī, ierosināja Rokijs, nepievēršot uzmanību Forestam un paraujot Molliju aiz piedurknes. Iesim uz turieni, kur izskatās, ka varētu būt veikali. Jo vairāk cilvēku būs mums apkārt, jo lielākā drošībā būsim no Zakijas.
Viņi steigšus devās zem arkas, uz kuras izkārtne vēstīja: "Čandničauka. Vecā Deli". Šeit pūlis kļuva biezāks un platajās ielās valdīja tāda rosība kā bišu stropā. Šurp un turp spietoja rikšas un spēcīgu vīru vilktu ratu gūzma. Šie rati bija piekrauti pilni ar pārdošanai paredzētām lietām malku, ūdens kannām un metāllūžņiem.
Cilvēki pārsteigti blenza uz rietumnieciski tērptajiem Molliju un Rokiju. Kaut arī šī bija mūsdienu Indija (Mollija nezināja, kurš gads), tomēr Vecās Deli iemītnieku apģērbu nekādi nevarēja nosaukt par modernu. Daži vīrieši valkāja lungis maisveidīgus vienkārša auduma šortus, un tikai nedaudziem bija parastas bikses un krekli. Citi nēsāja garus sarongus. Visas sievietes bija tērpušās sari vai šalvarkamīzos garās kleitās ar biksēm zem tām. Kāds rikša, kas veda trīs bērnus slikti piegulošos skolēnu formas tērpos, aizminās garām, šķindinot zvaniņu. Viņa mazie pasažieri norādīja uz Petulu un tad kā traki sāka smieties par Forestu.
- Tas mani no tiesas padara nervozu, Mollija novaidējās. Ja Zakijam izdosies sadzīt mūsu pēdas līdz šim laikam, viņam būs viegli mūs atrast, jo mūs būs ievērojuši tik daudzi cilvēki.
Tajā brīdī no ielas aiz muguras atskanēja spiedziens, kam sekoja kliedzieni un dobja dipoņa.
četrpadsmitā nodaļa
Malā! iesaucās Forests. Viņš pagrūda Molliju un Rokiju atpakaļ, līdz viņi bija atspiedušies pret pannām klātu veikaliņa sienu. Viņu priekšā pūlis atvirzījās no ielas vidus, kur dipoņa atskanēja arvien tuvāk un skaļāk.
- Vai tas ir Vakts? Mollija jautāja Forestam. Vai mums nevajadzētu bēgt? Man iekšā ir tā violetā kapsula. Viņš mūs te atradīs.
- Tas nav Vakts. Nostājies uz dzegas! Skaties!
Mollija un Rokijs, kas cieši turēja Petulu, pakāpās. Viņu
priekšā viļņoja galvu jūra un pūlis gluži kā pēc burvja mājiena ielas garumā pašķīrās kā ūdens. Pa šo spraugu skrēja sešas melnas govis, radot neiedomājamas jukas. Tās jau bija apgāzušas divus rikšas un kādu augļu veikaliņu. Tās bīstami stampāja ar kājām, taču ne no ļaunuma; tās bija pārbiedējis kaut kas tālāk ielā. Cilvēki centās tās nomierināt. Vienam izdevās noplivināt palagu maujošās vadones priekšā un novirzīt to blakusieliņā. Pārējās sekoja. Un tikpat ātri, kā bija izcēlušās jukas, rosīgā, netīrā iela atkal atgriezās savā parastajā stāvoklī.
- Vecīši, tā jums ir Indija! Forests iesaucās. Šādu skatu jūs neredzēsiet nevienā Amerikas vai Eiropas pilsētā. Govis izmīda tirdzniecības rajonu! Lūk, izrāde! Es dievinu šīs svētās govis!
Zakija stāvēja pie ieejas Čandničaukā. Viņš bija saņēmis atļauju atstāt maharadžu un tagad bija nolēmis panākt Molliju Mūnu. Viņam atkal jāiesloga bēgļi, pirms Vakts būs atklājis viņu nozušanu, taču viņam bija zināmi sarežģījumi. Hipnotizētie sargi, ko viņš bija paņēmis līdzi no 19. gadsimta 70. gadiem, jau bija sagādājuši nepatikšanas. Viņu zobeni un senlaicīgais ietērps bija nobiedējuši dažus tūristus. Divas spiedzošas sievietes bija izbiedējušas bariņu govju, kas savukārt bija metušās skriet un ieauļojušas rosīgajās tirgus ielās. Tagad viņu rāja kāda bezbailīga indiešu sieviete, iespraudusi rokas sānos, un līdz ar to nebija iespējams nolasīt sudraba izsekošanas ierīci.
- Tev vajadzētu kaunēties par to, ka tā pārbiedēji svētās govis, sieviete hindu valodā sodījās. Tikai paskaties, kādu jucekli tu ar savu bandu esi radījis! Paskaties uz pūli! Varēja ciest cilvēki. Kamēr sieviete kratīja pirkstu, Zakija pacēla acis. Viņš to uzlūkoja ar nelietīgi hipnotizējošu skatienu.
- Vapliglupglup glāp, sieviete nomurmulēja, joprojām vicinot gaisā pirkstu, tad apklusa.
Zakija novērsās un koncentrējās uz sudraba kārbiņu. Tā nedarbojās, kā nākas. Tā rādīja, ka meitene Mollija atrodas šajā laikā, taču, kad Zakija jautāja, kādā virzienā meitene meklējama, ierīce vienīgi mirkšķināja spuldzīti. Zakija to izslēdza un pasauca sargus.
Čandničaukas vēsajās sānieliņās bija daudz mierīgāk nekā galvenajās ielās. Forests veda Molliju un Rokiju pa ieliņu, kas bija tik šaura, ka tur vienlaikus varēja izbraukt tikai viens rikša. Abās pusēs slējās aplupušu trīsstāvu māju nodrupušās sienas. Augšā kā spageti mudžeklis stiepās melni elektrības vadi. Tie atgādināja Mollijas izjūtas, jo viņa bija apjukusi un viņai nebija skaidrības par to, kas būtu darāms tālāk.