Zakija neizjūta nekādu žēlumu pret sargu, kuru bija pametis tam svešā laikā. Šis sargs bija tikai viegli hipnotizēts un pēc dažām nedēļām iznāks no transa un domās, ka sajucis prātā. Viņš būs 19. gadsimta 70. gadu cilvēks, kurš izsviests 20. gadsimta 70. gados. Neviens neticēs, kad viņš stāstīs, ka pieder citam laikam. Zakija to zināja, taču tas viņu ne mazākajā mērā neuztrauca. Viņam rūpēja tikai Mollijas Mūnas notveršana.
Mollija atkārtoja jautājumu.
- Kurā gadā mēs esam, lūdzu?
Vīrs apdomājās. Pusčetri. Mollija saprata, ka nebija daudz indiešu, kas 1870., vai kādā nu gadā viņi atradās, runātu viņas valodā. Paldies! viņa teica un paklanījusies atvadījās no vīra.
- Ei, tu esi īstā, Mollij! uzslavēja Forests.
- Vai es uzvedos pareizi?
-Jā. "Namaskar" nozīmē "Sveiks… visu cieņu…" vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā teica mans jogas skolotājs.
Mollija pielika roku pie kakla. Rēta joprojām bija tur. Viņa jutās ļoti apjukusi.
Tieši tad Mollija sajuta kustību savu džinsu labajā kabatā tajā, kurā viņa turēja sarkano un caurspīdīgo kristālu. Meitene centās uzlikt tiem roku, bet bija jau par vēlu. Mollija apcirtās un ieraudzīja viņas vecuma zēnu apskrandušā brūnā tunikā ar sarkanas krāsas plankumiem; zaglēns jau joņoja prom pa ieliņu.
- NĒ!! Mollija iekliedzās. Tas puika tikko nozaga kristālus!
piecpadsmitā nodaļa
Kolcijs kā raķete no starta iekārtas metās prom no Mollijas. Priekšā viņš dzirdēja zagļa soļu dipoņu uz ieliņas bruģa. Viņa paša sporta kurpes dunēja, uzvandot putekļus, kad viņš nogriezās ap stūri. No skriešanas sāka sāpēt krūškurvis. Tomēr Rokijs nepievērsa uzmanību dūrieniem sānos, jo skrienot viņš arvien vairāk saprata, cik kristāli ir svarīgi viņiem visiem. Sarkanais kristāls bija viņu biļete atpakaļ uz divdesmit pirmo gadsimtu. Tas vienkārši bija jāatgūst. Un tad zēns apstājās.
Rokijs aizelsies un izmisis bija nonācis pie krustojuma, kur auga liels banjana koks. Viņš centās izdomāt, kur būtu skrējis viņš, ja būtu šis zēns. Vienā ieliņā, mušu mākoņa apņemtas, slaistījās trīs melnas govis. Otrajā tupēja mazs, izkāmējis pērtiķītis un grauza maizes gabalu. Pēdējā veda uz vietu, kur, šķiet, bija papilnam veikalu. Rokijs jau sāka skriet pa šo ieliņas atzaru. Taču jau pēc dažiem soļiem viņš aptvēra, ka kabatzagļa soļi ir apstājušies. Viltīga instinkta vadīts, viņš paskatījās augšup.
Kamēr Rokijs to darīja, viņu panāca Mollija, Petula un Forests. Rokijs stāvēja, iespraudis rokas sānos, smagi elpojot, un skatījās augšup.
Vai ar tevi viss kārtībā, Rokij? Mollija jautāja. Viņa cerēja, ka draugu nepiemeklēs kārtējā astmas lēkme.
Rokijs pamāja.
- Ko tu ar mani darīsi? jautāja smalka balstiņa no augšas. Melnīgsnējais zeņķis rāpās augstāk pa banjana koka zariem. Petula ierējās.
- Neko, elsa Rokijs. Mēs tikai gribam atpakaļ sarkano un caurspīdīgo akmeni. Rokijs sāka runāt lēni, jo, ja vien viņam izdotos ar savu hipnotizējošo balsi aizturēt zagli pietiekami ilgi, viņš varētu to pierunāt kāpt lejā. Vai tu vienkārši nevarētu nonest akmeņus zem…
Zeņķis viņu pārtrauca. Tu domā dārgakmeņus?
- Kristālus. Mollija atsvieda matus no acīm. Viņa ievēroja, ka puika virzās uz priekšu pa zaru uz tuvākās ēkas logiem. Nebija laika viņu hipnotizēt ar Rokija balsi vai pat ar Mollijas acīm. Zaglis attālinājās pārāk ātri un izvairījās ieskatīties viņai acīs. Tu ļoti labi runā mūsu valodā, meitene teica, mēģinot apturēt zēna kāpšanu.
Zaglis aizdomīgi palūkojās lejup, prātodams, kāpēc persona, kuru viņš tikko bija apzadzis, cenšas viņam glaimot. Varbūt. Kas tev par daļu?
Mollija saprata, ka viņu vienīgā iespēja ir mēģināt zeņķi uzpirkt.
- Ja tu atdosi tos kristālus, tad iegūsi daudz vairāk, nekā aizbēgot ar tiem, viņa teica. Ar sarkano kristālu es varu tevi aizvest uz citu laiku uz nākotni, ja vēlies. Kā tas būtu?
Zēns sarauca pieri un palūkojās lejup. Tie bija paši smieklīgākie meli, kādus viņam jelkad bija nācies dzirdēt.
Iejaucās Rokijs. Mollija stāsta patiesību. Mollija spēj ceļot laikā, jo viņa ir izcila hipnotizētāja. Un ar caurspīdīgo kristālu viņa var apturēt laiku. Goda vārds. Mēs ar šo te Forestu neprotam ar tiem apieties. Mums tiešām vajadzīgs sarkanais kristāls, jo mēs esam no nākotnes.
Zēns no koka nolūkojās uz savādo kompāniju ar dīvaino suni un iesmējās. Esmu dzirdējis daudz melu, taču ne jau nu tik trakus! Ari Forests iesmējās.
- Forest, tas nemaz nav smieklīgi, Mollija viņu norāja. -Ja mēs nedabūsim kristālus atpakaļ, tad būsim…
- Būs jau labi, mierināja Forests un parakņājās jakas kabatā. Izvilcis mazu, melnu priekšmetu, viņš apvaicājās:
- Vai tādu esi redzējis?
Forests nospieda pogu, un kasešu atskaņotājs viņa rokā sāka spēlēt populāru Losandželosas mūziku.
"Žagatvīrs! Viņš nozags tavu sirdi un dvēseli… Ūūūūāāā," dziedāja popzvaigzne Bilijs Bobs Bimbls. Zēns pārbīli gandrīz nokrita no koka.
Tieši šajā brīdī atskanēja rupjš sauciens. Visi pagriezās un ieraudzīja tuvojamies varasvīru brūnā formas tērpā. Viņš rokā šūpoja steku. Zēns kokā sāka rāpties pa zaru uz augsto logu. Viņš veikli lēca, taču tunika aizķērās aiz zara stumbeņa un zēns paklupa, nokrītot vienu zaru zemāk. Mollija noelsās. Policists tagad atradās viņai blakus un auroja uz zēnu.
- Es teicu, ka noķeršu tevi, viņš kliedza hindu valodā.
- Šo nakti tu pavadīsi kamerā, draņķa zaglēn.
- Vecīt, rāmāk ar to puiku, ierunājās Forests, taču druknais, muskuļotais policists nepiegrieza viņam vērību un turpināja vicināt steku un kliegt.
Mollija saprata, ka šis troksnis drīz piesaistīs apkārtējo uzmanību, tāpēc sakopoja silto saplūsmes sajūtu, un mirklī viņas ķermeni dūcot pārņēma pazīstamais hipnozes siltums. Viņa uzsita policistam uz pleca. Vīrs aizkaitināts palūkojās uz viņu un acumirklī krita par upuri Mollijas spējām. Viņš bija hipnotizēts kluss kā gremojošās govis tālāk ieliņā. Tā kā Mollija neprata hindu valodu, viņa piespieda pie lūpām pirkstu. Kuš!
Zēns kokā karājās zarā, sajūsmināts par Mollijas paveikto. Tad Mollija viņu uzrunāja:
- Man būs vajadzīga tava palīdzība. Es neprotu šī vīra valodu, bet man viņam jāatstāj daži hipnotiski rīkojumi.
- Tas ir triks, vai ne? zēns šaubījās. Jūs esat ar viņu uz vienu roku. Liec viņam izdarīt kaut ko tiešām stulbu, ko viņš parasti nedarītu. Tad es tev ticēšu.
- Es jau teicu, tu esi tas, kam jādod viņam pavēles. Es neprotu viņa valodu.
Zēna acīs parādījās nekaunīga dzirksts. Nu labi, es tā darīšu.
Mollija uzsita vīram uz pleca. Viņa pielika roku pie savas auss un norādīja uz koku, tā norādot, ka viņam jāklausa zēns.
- Novelc bikses, zēns teica hindu valodā, tā ka viņu nesaprata neviens cits, izņemot policistu. Vīrs pamāja un uzreiz sāka atpogāt bikses. Drīz tās noslīga līdz ceļiem, atsedzot oranžas apakšbikses. Zēns izplūda smieklos, taču tad viņa sejā atkal parādījās aizdomas.